Dievs

Priekšstats par Dievu ir fundamentāls šķērslis manās attiecībās ar kristietību.

Tiek postulēts, ka Dievs ir visvarens. Pat nevis postulēts, bet pieņemts kā vispārzināms fakts.

Kā zināms, pasaulē notiek milzum daudz dažādu nejauku lietu. Paņemsim kaut vai jebkuru karu, kurā cieš absolūti nevainīgi bērni. Vai tas ir godīgi? Nē taču. Tad kāpēc Dievs kā visvarena būtne tam nevar pielikt punktu?

Te man ir divas iespējamas atbildes.

Dievs nav visvarens. Tas savukārt rada jautājumu, vai virs viņa hierarhijā nav vēl kāds dievs, kurš radījis viņu pašu, pasauli, elli utt. Vai pastāv vēl arī citi dievi? Cik daudz? Kādi viņi ir? Vai sātans arī ir dievs? Bet eņģeļi? Kādas ir attiecības starp dieviem? Un tā tālāk bez gala. Būtībā tas ir ļoti tālu no kristietības.

Paliek otra alternatīva. Dievs nav labs tādā izpratnē, kā to saprotu es. Bet, ja Dievs nav labs, tad kāds viņš ir? Ja vadās no vecās derības, tad tam vajadzētu būt bargam vectētiņam ar visādām dīvainībām. No jaunās derības savukārt par viņu vispār īsti nerodas priekšstats. Paturot prātā karus, jāsecina, ka taisnīgums un labestīgums nav gluži pirmās Dieva prioritātes. Bet, ja tā, tad kāpēc viņam būtu jātic? Jāmīl? Jāciena? Jāklausa? Vai tad viņš nevarēja radīt šo pasauli pilnīgāku? Tādu kurā visi būtu paēduši, dzīvotu saticībā un mierā?

Klasiskā kristiešu atruna skan “tā kunga ceļi ir neizdibināmi”. Un principā jau nevar izslēgt, ka Dievs ir radījis pasauli un tajā esošās ciešanas ar kādu noteiktu, mums nezināmu mērķi, kurš attaisno šādus līdzekļus. Tam gan vajadzētu būt ļoti cēlam un labam mērķim. Bet par to man kristietība savos svētajos rakstos neko tā īsti nevēsta.

Es neapgalvoju, ka kristietība ir pilnīgas blēņas, kuras jānodod aizmirstībai. Uz kristietības pamatiem iepazīstas un veido attiecības daudz jauku cilvēku. Mēdz arī organizēt dažādas labdarības akcijas kristietības vārdā. Uzreiz gan nāk prātā pretarguments, ka kristietības vārdā ir arī ne mazums cilvēku nokauts un spīdzināts, bet tas droši vien būs tikai kļūdainas svēto rakstu interpretācijas dēļ. Labajām lietām principā varētu būt arī nereliģiozi un vispārcilvēcīgi pamati, bet, ja šie ideāli attiecīgos cilvēkus uzrunāt nespēj, tad lai tā būtu kristietība.

Man šķiet, ka ievērojamai daļai cilvēku reliģija ir nepieciešama kā sapnis, kuram ticēt, kā garīgā komforta zona. Piemēram, ja reālajā dzīvē es redzu visvisādas cūcības, tad kā kristietis varu sevi mierināt, ka viņi visi dabūs pēc nopelniem. Būtu baigi sāpīgi apzināties, ka tā tomēr nebūs. Tas manī varētu radīt depresiju, dažādas revolucionāras vēlmes. Bībele tiešām var būt glābiņš. Ne jau velti reliģiju mēdza dēvēt par opiju tautai.

Sliecos uzskatīt, ka stingra reliģiska pārliecība ir tikai viens posms cilvēka garīgajā attīstībā. Varbūt Dievs Ābrahmam lika upurēt Īzaku, lai liktu viņam atjēgties no savas reliģiozās apsēstības. Neizdevās.