Šodien uzstādīju personīgo sarunas īsuma rekordu, sarunājoties ar nejauši pienākušu reliģisko sludinātāju. Kkā nevēlos brutāli atšūt šos ārkārtīgi laipnos cilvēkus :). Bet tajā pašā laikā neredzu nekādu jēgu runāt ar viņiem par viņu vienīgo pareizo ticību Dievam. Šiem dialogiem ir tendences pārtapt par ļoti vienpusējām sarunām.
– Labdien!
– Labdien, ko jūs no manis vēlieties?
– Mēs runājam ar cilvēkiem par Dievu.
– Jā, un ko jūs no manis vēlieties?
– Vai jūs vēlieties parunāt par Dievu?
– Nē, nevēlos vis.
– Vai jūs ticat Dievam?
– Kā jau teicu, es nevēlos runāt par Dievu.
– Visu labu!
– Visu labu jums arī!