Desmit

Stacija.org pastāv jau desmit gadus. Pie reizes paskatījos, ka savas publiskās rakstīšanas izpausmes publicēju apmēram gadus 20. 

2025. gadā bijuši 45 ieraksti, pašam pārsteigums, ka tik daudz. Statistika pēdējo mēnešos regulāri palecas, pateicoties trafikam no Ķīnas. Izskaidrojuma man nav, neesmu arī centies to meklēt.

Turpināju kārtot un publicēt bildītes. Tas, protams, ir nejēdzīgi – publicēt tādus ierakstus pēc vairāk nekā gada, bet nezinu, vai kaut ko mainīšu. Tas ir baigais darbs – dzēst dublikātus un nevajadzīgos attēlus, salikt attēliem iezīmes, reizēm arī nosaukumus un uzņemšanas datumus. Mēnesī mēdz būt 800-2000 attēlu. Tās ir kādas 3 stundas manos tempos. Darbdienās man tās atrast ir pilnīgi nereāli, brīvdienās arī ne visās.

Rakstīju, kāpēc iestājos biedrībā “Austošā saule”, vēlāk kļuvu par partijas Austošā saule Latvijai biedru. Šobrīd partijas darbā iesaistījies neesmu, attiecīgi neko jaunu pastāstīt arī nevaru. 

Rakstīju par mākslīgo intelektu. Kopš ieraksta tapšanas pagājis gandrīz gads un man ir nācies MI pētīt un izmantot tieši profesionālām vajadzībām. Joprojām brīnos gan par to, ko tas spēj, gan arī par to, ko tas nespēj. Īsi sakot, MI manā darbā noteikti palīdz, bet daudz mazākā mērā nekā man gribētos. Tas noteikti mainīsies un droši vien krietni drīz, bet es laikam vēl ilgi uz MI čatiem skatīšos ar lielu skepsi.

Rakstīju par ligzdojošo putnu monitoringu, iespējams, to aprakstīt vairs neturpināšu, pašam nelikās interesanti.

Torņu cīņas bija ļoti izdevušās, par tām vienkārši nevarēja neuzrakstīt.

Visvairāk no grāmatām patika Haruki Murakami “Par ko es runāju, runādams par skriešanu” un Gabriela Garsijas Markesa “Simt vientulības gadu”. Vairāk tomēr otrais nekā pirmais. Tagad, ja aizeju uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un pirmajā stāvā pašķirstu lielo grāmatu ar video un skaņām, tad esmu izlasījis visas tur attēlotās. Tāds mērķis gan nebija izvirzīts, bet šī gada sākumā nejauši to ievēroju. No paša atsauksmēm izceļamākas liekas divas – varbūt pat pārāk godīgi fiksēju savas domas un izjūtas par Belševicas Pelēko suni, kas izpelnījās subjektīvo baudījumu 2/10. Bet arī par JRT stāstiem izdevās labi uzrakstīt, tur gan bija 8/10.

Sākot šo ierakstu, atkal aizdomājos, vai tad tiešām šai vietnei ir jēga un nemest vienreiz mieru? Tagad, šo ierakstu beidzot, man jāatzīst, ka tomēr jūtu tādu īpašu, ne ar ko nesalīdzināmu prieku par ierakstiem, kas pašam šķiet izdevušies. Tajā ir kaut kas neizskaidrojams. Man nav formulas, kā uzrakstīt tā, lai pašam patiktu. Bet reizēm vārdi un zvaigznes sastājas īstajās vietās un atliek tikai kustināt pirkstus. Nezinu, kā būs ar turpmākajām spējām un iespējām, bet es redzu jēgu turpināt šo maratonu.