Denacionalizācija

Ilgus gadus man bija tā laime dzīvot denacionalizētā namā. Tas ir, tā tika atdota pirms okupācijas īpašnieka mantiniekiem.

Tie, kuriem paveicās dzīvot pašvaldības mājās, varēja savu dzīvokli privatizēt par sertifikātiem. Cik maksā dzīvokļi, paši zināt.

Tie, kuriem nepaveicās dzīvot denacionalizētos namos, varēja turpināt īrēt dzīvokli bez noteikta termiņa ierobežojuma. Kādu laiku pastāvēja maksimālie griesti, cik nama īpašnieks drīkst prasīt par īri, bet tie tika atcelti. Savu sertifikātus viņi varēja iesālīt vai pārdot par niecīgām naudiņām. Taisnīgi būtu bijis šiem nelaimīgajiem ierādīt jaunu privatizējamu dzīvojamo platību, bet praktiski tika izveidota rinda uz tiesībām īrēt neprivatizējamu pašvaldības dzīvokli. Lai tajā atrastos, katru mēnesi bija (un joprojām ir) jāiekļaujas stingros oficiālo ienākumu griestos. Berzēja rokas tie, kam oficiālu ienākumu nebija vai tie bija zemi. Vēlāk tika izveidota jauna rinda, kur denacionalizēto namu īrniekiem piešķīra pārcelšanās pabalstus. Teorētiski tas, protams, bija labāk par neko, bet praksē pašvaldības iespējas (vai gribēšana) līdzēt bija visai mazas. Rindas nav beigušās pat pēc padsmit gadiem un droši vien tik drīz nebeigsies. Pašsaprotami parādījās korupcijas gadījumi un neizskaidrojami lēcieni dzīvokļu rindā. Cilvēki tikmēr piespiedu kārtā risina savu situāciju, kā mācēdami. Valsts un pašvaldība viņus ir ļoti konkrēti uzmetusi jau no paša sākuma.

Vakar uzzināju, ka pirmspēdējais no pirms-padomju laika īrniekiem saņēmis tiesības īrēt pašvaldības dzīvokli. Intereses pēc mēģināju atcerēties, kā gan gājis citiem mūsu kāpņu telpā dzīvojošajiem cilvēkiem.

Maza atkāpe – denacionalizācijas procesā māja ar kādiem 17 dzīvokļiem nonāca “nelabvēlīgas” ģimenes īpašumā. Bijušais mājas pārvaldnieks veica apmēram tādu darījumu – es tev pudeli, tu man tiesības uz māju, vēlāk dabūsi vēl kaut ko. Nekāda “vēlāk”, protams, nebija. Atbrīvotajos dzīvokļos jaunais īpašnieks atvēra viesnīcas numurus. Tika presingoti atlikušie mājas iedzīvotāji, “lai tinas”, bet ar salīdzinoši maigām metodēm, t.i., mēģinājumu slēgt jaunu līgumu, rakstīt juridiski nespēcīgus brīdinājumus par izlikšanu, īres maksas paaugstināšanu utml.

  1. Ģimene ar vienu vai diviem bērniem tika baidīta, ka dzīvokli vajag īpašniekam, un lai viņi vācas prom. Cilvēki aiz stresa tiešām sameklēja jaunu dzīves vietu un pazuda.
  2. Sieviete tika pierunāta pārcelties uz citu dzīvokli citā mājā, kurš piederēja tam pašam īpašniekam.
  3. Dzērāju ģimenes galva nolika ķelli, bērni un piedzīvotāji vienkārši izvācās.
  4. Ģimene optimistiski piekrita slēgt jaunu īres līgumu uz noteiktu termiņu. Vienā brīdī mājas īpašnieks to atteicās pagarināt un viss. Nācās atrast jaunas mājas.
  5. Tante ar onkuli kādā brīdī palika tik švaki, ka nācās abiem braukt uz pansionātu. Pēc mēneša tur abi jau bija miruši.
  6. Sieviete joprojām atrodas rindā pēc pašvaldības dzīvokļa.
  7. Ģimene kādu laiku pakaroja ar īpašnieka iegribām un pārvācās dzīvot citur.
  8. Ģimene ilgus gadus stāvēja rindā pēc pašvaldības dzīvokļa. Sekmīgi. Tam gan vajadzēja padsmit gadus un vecākā ģimenes locekle to vairs nepiedzīvoja.
  9. Ģimene pārvācās dzīvot uz vasarnīcu.
  10. Sieviete pēc padsmit gadu nīkšanas rindā beidzot tika pie tiesībām īrēt pašvaldības dzīvokli dzīvot sociālajā mājā. Viņas vīrs jau sen aizsaulē.

Tātad no 10 gadījumiem pašvaldība ar jaunu dzīvesvietu padsmit gadu laikā reāli palīdzējusi tikai diviem.

Denacionalizēto namu īrnieku paliek aizvien mazāk, jo viņi nomirst / neiztur un pārvācas citur kā nu varēdami / izstāv kādu no pašvaldības sniegtās palīdzības rindām. Tāpēc visa šī milzīgā netaisnība tā arī beigsies ne ar ko.

4 thoughts on “Denacionalizācija

  1. Pagātnē nav vērts rakņāties, bet šobrīd gan daudzdzīvokļu mājas īpašniekam, gan dzīvokļa īrniekam savstarpējās attiecības ir sakārtotākas. Ļoti daudz kas atkarīgs no personālijām. Vienmēr jāatrod abpusēji izdevīgs risinājums.

Ir ko piebilst?