Ir cilvēki, kas, ja vakarā grib atslēgties no visa, skatās televizoru. Citi glāsta telefonu, lasa ziņas, sociālos tīklus. Man patīk datorspēles, bet tās bieži vien prasa pārāk daudz laika un pirms gulētiešanas tās drīzāk uzvelk nekā nomierina. Tad nu vēl es mēdzu lasīt grāmatas un to man ir tik daudz, ka ar saviem gausajiem tempiem visas nekad neizlasīšu. Man arī patīk dažādība un pēc, teiksim, Dikensa es negribēšu uzreiz ņemt vēl kādu britu klasiķi. Drīzāk kādu lietišķu vai populārzinātnisku literatūru. It kā neesmu fantastikas lasītājs, bet dažādībai tā labi noder. Turklāt, ja reiz šis stāstu krājums nonāca pie manis mājās, tad reiz, to pašķirstot, neko sevišķi atbaidošu neesmu atradis. Tikai problēma tāda, ka par šiem 15 stāstiņiem kaut ko pastāstīt lāgā nevar, jo tie ir ļoti dažādi.
Atmiņā aizķērās pēdējais, jo garākais un daļa no “Andromēdas izlaušanās”. Tajā ir par sintezētu baktēriju, kas okeānā absorbē slāpekli un ilgtermiņā iznīcinās augus, dzīvniekus un cilvēci. Bija vēl “Par iespēju radīt ar akmeņoglēm darbināmas elektrostacijas”, kur apskatīti to plusi un mīnusi, pieņemot, ka cilvēce lieto tikai atomenerģiju. Bet viens no jaukākajiem bija “Galvenā stacija”, kur aprakstīta Zeme, kad jebkāda dzīvība no tās ir iznīkusi. Tajā mēģina izskaidrot kas un kāpēc tur funkcionējis. Piemēram, maksas tualetes tiek interpretētas kā rituāla nepieciešamība, jo kāpēc gan katru reizi kaut kur būtu jāievieto diski? Vai arī, pētot attēlus, secināts, ka pastāvējusi arī iemītnieku klase, kam bez divām rokām un kājām, bijuši arī spārni. Turklāt senākajos attēlos tie novērojami daudz biežāk nekā nesenajos.
Subjektīvais baudījums 7/10.