Deivids Herberts Lorenss – Dēli un mīļākie

Ja pavisam īsi, tad Dēli un mīļākie ir par vairākiem dēliem, viņu attiecībām ar māti un sievietēm. Ja mazliet garāk, tad šajā darbā aprakstītas ģimenes gaitas un varoņu savstarpējās attiecības ilgākā laikā posmā. Tas darīts tik pamatīgi, ka lasītājs var labi saprast visu pušu rīcības un izturēšanās motīvus. Turklāt autors nemoralizē, viņš nepiedāvā savu pareizo problēmu risinājumu.

Sākuma daļā stāsts ir par laulībām, kurās savienojušies jaunā, aristokrātiski audzinātā Ģertrūde un izskatīgais ogļracis Volters. Kā noprotams, diez ko viegli viņiem neiet. Trūkst naudas un to pašu mazumiņu Volters pamanās krogā nodzert. Viņiem nenoliedzami ir jūtas vienam pret otru, bet viņi par tām nespēj runāt viens ar otru, tāpēc parādās apvainošanās, spīts, sarkasms un nežēlība. Ne visu laiku pilnīgi viss ir pilnīgi slikti. Volters brīžiem saprot, ka izturas pārāk nelietīgi un mēģina kaut ko vērst par labu, tikai īsti nesanāk.

Piedzimst dēls Viljams. Tad meita Enija un vēl divi dēli – Pols un Arturs. Tēvs no ģimenes dzīves tiek izslēgts. Var arī teikt, ka viņš pats tajā neprot iesaistīties. Vecākie dēli tēvu nicina. Vienīgi jaunākais cenšas tēvu atdarināt. Jāatzīmē gan, ka par meitu un jaunāko dēlu grāmatā nekas daudz nav rakstīts. Lielākā uzmanība tiek pievērsta otrajam dēlam un viņa gaitām.

Gan Viljamam, gan Polam attiecībās ar pretējo dzimumu neklājas pārāk viegli. Tomēr nevar vienkāršoti teikt, ka mātes ēna viņus pārmākusi tik ļoti, ka viņi draudzenēs meklē māti vai dēļ bailēm māti pamest nespēj izveidot attiecības. No otras puses nevar arī apgalvot, ka mātei nav nekādas nozīmes. Viss ir daudz sarežģītāk.

Grāmata ievelk ar savu detalizētību un vieglu neparedzamību. Turklāt autoram ir tāda kā mazliet distancēta stāstīšanas maniere. Nav jūtams, ka viņš mēģinātu manipulēt ar lasītāju vai “vest domu” un man tas ļoti patika. Daudz ko pasaka priekšā grāmatas nosaukums, bet ne gluži visu. Diezgan ilgi nevarēju saprast, kāda ir darba struktūra un kāpēc vispār autors to rakstījis. Pēc grāmatas izlasīšanas sameklēju atbildi vikipēdijā, bet tad jau es to pats biju nopratis.

Jāatzīst, ka grāmatas beigu daļā man tomēr pazuda ticamības moments. Iespējams, tāpēc, ka autors tomēr sāka “virzīt lasītāja domu”, bet tas sanācis mazliet pārspīlēti. Būtu arī patīkamāk, ja grāmatas varoņiem uzmanība būtu sadalīta kaut mazliet līdzvērtīgāk.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?