DDT Pārcēlāja

Par “Pārcēlāja” izlasīju janvāra sākumā LSM.

Par dzīves ievainojumiem un to dziedināšanu, par dzīvības un nāves noslēpumu vēsta Ingas Tropas jaunais iestudējums “Pārcēlāja”, kam 18. janvāra vakarā būs pirmizrāde “Dirty Deal Teatro”. Tā pamatā ir viņas pašas pieredzes stāsts, ko viņa izstāsta ļoti atklāti un drosmīgi, neslēpjot arī sāpīgākās dvēseles traumas, ko piedzīvojusi agrā bērnībā. Tikpat atklāti viņa dalās arī savos centienos šīs traumas dziedināt un aicina skatītājus ceļojumā uz Meksikas džungļiem. Izrāde ir ļoti intīma un personiska, un tās skatīšanās veids ir visai netipisks.

Uzreiz nodomāju, ka šo gan gribētos redzēt, un drīz vien nopirku biļetes uz martu.

Izrāde norisinājās Talsu ielā 1, turpat kur agrāk bija vērojamas tādas JRT ziedu laiku izrādes kā Ledus, Klusuma skaņas un Garā dzīve. Nebijām tur bijuši kādus 12 gadus, bet izskatījās apmēram tāpat vislabākajā iespējamajā nozīmē.

Kad pienāca laiks doties iekšā, izslēdzām mobilos telefonus, novilkām apavus un devāmies katrs uz savu gultu. Tās bija izvietotas visapkārt zālei, pa vidu atstājot telpu autorei. Samulsušākajiem skatītājiem autore palīdzēja atrast savu gultu un pat apsedza ar segu.

Pirmajā brīdī man sanāca miegs, bet tas ātri pārgāja. Klausījos zāles vidū esošās Ingas Tropas stāstījumā un vēroju griestus, pa laikam ielūkojoties savā atspulgā tajos. Ja gluži negribēju griezties uz sāniem, tad neko citu arī nevarēju redzēt. Pieņēmu, ka tā tas arī ir domāts un mierīgi ļāvos stāstam, veroties uz augšu.

Autore stāstīja, kā grūtā dzīves brīdī, cīnoties ar depresiju un fiziskām kaitēm, aizbraukusi ar draugu uz Meksikas džungļiem. Diemžēl tur viņa pamatīgi saslimusi un labu brīdi atradusies starp dzīvību un nāvi.

Autore skatītājiem uztic tādu pieredzi, ko nevar pārstāstīt, nezaudējot pašu būtiskāko. Es gulēju, klausījos un jutu līdzi. Dažbrīd man nebija ērti, jo gaisma mēdza spīdēt acīs, ne visu teikto sapratu skaņas efektu dēļ un guļus stāvoklī nejutos nemaz tik komfortabli. Bet man arī šķita, ka, ja es fiziski tobrīd justos ērti, tad tas būtu pat piedauzīgi attiecībā pret vēstījumu.

No visa, ko esmu savulaik teātrī redzējis, šo visgrūtāk nosaukt par izrādi. Virspusēji ņemot, ir līdzības ar Latviešu stāstiem, bet te ar skatītājiem runā nevis aktieris, bet galvenā varone, autore un režisore vienā personā. Turklāt stāsts ir par atsevišķām pieredzēm, nevis visu dzīvi.

Stāstam krītot aizvien dziļāk un dziļāk, iedomājos – bet kā gan viņa tiks no tā visa ārā? Tas likās neiespējami gan stāsta ziņā, gan tīri fiziski. Kā pēc dalīšanās ar tādu pieredzi veikt teātra ierastos rituālus kā aplaudēšanu un paklanīšanos? Tas taču ir neiespējami. Inga drīzāk būtu jāsamīļo un jāpasaka kāds labs vārds. Bet arī tas ir neiespējami, jo katrs taču to nevar darīt, jo citādi kad un kā tas viss beigtos!

Tomēr, lai arī cik neiespējami man šķita tikt no stāsta ārā, tas tomēr atrisinājās un, iespējams, vienīgajā loģiskajā veidā, kā tas vispār varēja notikt. Un tad es sapratu, ka autorei šis stāsts patiešām ir beidzies un vārdi par dzimšanu un nāvi nav bijušas tikai skaļas frāzes. Tikai es kā skatītājs viņas desmitiem gadu krātajai pieredzei esmu izskrējis cauri stundas laikā un man to visu aptvert ir grūti.

Nebija nekādas klanīšanās, jo, izrādei beidzoties, autore devās prom no zāles. Aplausi tomēr bija, bet tādi paši nedroši un samulsuši kā skatītāji, kas viens pēc otra saklāja savas gultas un devās prom.

Aizmigt naktī pēc izrādes diez ko ātri neizdevās. Arī tagad, kad lieku vārdus kopā, daudz ko atceros, domāju, bet aprakstīt nevaru. Jo tā nebija ne izrāde, ne piedzīvojums šo vārdu vispārpieņemtajā nozīmē. Varbūt dalīšanās pieredzē, bet arī tik vienkārši tas nebija, jo bija gan reālais, gan mītiskais, gan pārpasaulīgais slānis. Lai vai kā, grūti palikt vienaldzīgam un tādi vārdi kā “patika” vai “nepatika” neliekas piemēroti. Tas bija kaut kas vairāk.