Daiga Mazvērsīte – Melnbaltās dziesmas

Tagad, kad nesen iznākusi Melnbalto dziesmu otrā daļa, sāku lasīt pirmo. Pieņēmu, ka grāmatas autore interesanti pavēstīs par cilvēkiem, no kuriem liela daļa man būs pilnīgi sveši. Apmēram tā arī bija, vienīgi man zināmu mūziķu bija vairāk nekā gaidīju.

Kopā grāmatā ir 20 stāsti, gandrīz visi no tiem veltīti kādam mūziķim. Lasīju ilgi, jo vienā dienā vairāk par vienu stāstu lasīt nešķita pareizi. Izlasīju par cilvēka dzīvi, apdomāju pie sevis un nākošajā dienā nākošo.

Paklausījos Zigfrīdu Račiņu, cilvēku, kurš profesionāli vispār ar mūziku nenodarbojās, tomēr ieskaņojis vairāk nekā 60 dziesmas, pateicoties savai skaistajai balsij. Jāpiekrīt, ka Račiņa balss ir ļoti īpaša.

Daudziem no grāmatas varoņiem no sava laika līdz mūsdienām saglabājies ļoti maz skaņu ierakstu. Tas ir gan mazliet dīvaini, gan skumji. Dīvaini tajā ziņā, ka, teiksim, Bruno Oju atceros kā, piedošanu, diezgan primitīvās un ātri apnicīgās Kur tu biji izpildītāju. Bet grāmatā minēts, ka cilvēkam, lūk, bijis pasaules rokzvaigznes potenciāls, ja tikai nebūtu sanācis dzīvot PSRS. Bet ko, nu, darīsi, cilvēkam esot bijis igauņu akcents, “bass” viņam esot bijis “pass” un “benda” vietā iznācis “pends”. Tā Bruno Oja uz ierakstiem gandrīz nav aicināts. Mazliet līdzīgi sanācis arī igaunietei Aino Bāliņai.

Daudzi mūziķi aizrāvušies ar alkoholu. Domāju, ka to var saprast. Ko cilvēki mūsdienās darītu bez televizora, telefoniem un interneta valstī bez brīvības? Manuprāt, daudz vairāk dzertu.

Jādomā, ka tieši ierobežoto izklaides iespēju dēļ dzīvā mūzika bijusi tik populāra. Cik tad ilgi lasīsi (Padomju savienībā atļautās) grāmatas?

Visus aprakstītos mūziķus neatcerēšos. Drīzāk atmiņā laiks kādas zīmīgākas stāstu detaļas vai kopējā noskaņa, tā laika problēmas, attieksme pret mūziku. Tā arī ir šīs grāmatas papildus vērtība. No tām var gūt ne tikai biogrāfiskus faktus, bet arī ieskatu nesen aizgājušo laiku mūzikas dzīvē.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?