Dagnija Zigmonte – Zilo rūķu gals

Pavisam nesen pirmo reizi dzīvē aizdzīvojos bibliotēkā līdz soda naudai par laikā nenodotām grāmatām. Pirmkārt, nezināju, ka nebūs iespējams pagarināt. Otrkārt, ārkārtējās situācijas dēļ strādāju no mājām un bibliotēka, kas atrodas pie darba, nav pa ceļam. Tomēr vienudien lielā mērā tieši bibliotēkas dēļ braucu uz darba pusi un atdevu Murakami stāstus. Bet nu vairs neko jaunu neņēmu, apņēmos cīnīties ar jau iesāktām grāmatām vai pašķirstīt kaut ko elektroniskā formātā.

Atradu savā e-grāmatā zilo rūķu galu. Nelikās nekas daudzsološs, bet man tiešām neko gudru negribējās lasīt un domāju, lai iet, kas būs, tas būs.

Tā kā šī ieraksta lasītāji nez vai attiecīgo grāmatu lasīs, pārstāstīšu ar maitekļiem.

Zilie rūķi ir dažādu dekoru komplekts. Tie kalpo papīra turētāju noformējumam, izšūti uz dvieļiem utml. Rūķi tiek romantiski personificēti un vietām tiek atklātas viņu domas un bažas.

Bet citādi galvenā uzmanība pievērstas divām kaimiņu ģimenēm. Vienā no tām dzīvo Mežuļi – padzīvojuši tēvs un māte, kā arī vienīgais dēls Ainārs, students. Otrā Lejnieces – māte, divas meitas – Brigita un Vineta, kā arī Brigitas (labi ja) dažus gadus vecais dēliņš Dzintars. Pirmās ģimenes māte rauc degunu par kaimiņu vientuļo māti, jo fuikātāvar.

Aināram patīk Vineta, bet viņš pats to nesaprot un nekas interesants tur neattīstās.

Sanāk tā, ka vientuļā māmiņa ļoti iepatīkas Aināra kolēģim Mintautam, mierīgam, lādzīgam puisim. Bet, ak vai, abi īsti nesaprotas, ko viņi iztulko kā raksturu nesaderību. Tā pilnīgi nejauši Brigita pāris reizītes satiek sava bērna tēvu Juri, gandrīz tikpat nejauši velkas viņam līdzi uz kafejnīcu uz alkohola glāzīti. Mintauts, protams, tiek atšūts un priekšroka dota Jurim, kurš “Brigitu vien gaidījis”.

Visvairāk mani izbrīnīja praktiskās lietas, kas saistās ar jaunāko grāmatas varoni. No darba saprotams, ka bērnam ir milzīga nozīme, bet tikai kā vīrieša un sievietes attiecību – gan knapi veidojošos, gan potenciālo – postītājelementam. Citādi bērns ir sīka vienība, kuru mierīgi nogrūž māsai vai mātei pieskatīt. Arī, kad darba beigās Brigita sadomā pārvākties pie Jura, Dzintars taču paliks pie mammas.

Iespējams, par galveno grāmatas tēmu varētu saukt paaudžu konfliktu. Nekur tas īsti neved, tāda nesaprotoša rīvēšanās no pieaugušo cilvēku puses. Vienīgi tēvs beigās rod ceļu pie dēla Aināra, tikai tā pavēlu gan, šķiet, to mudināja nāves tuvuma apzināšanās.

Lai man piedod autores talanta cienītāji, bet es teiktu – tipiska viduvējas kvalitātes padomju laika daiļliteratūra. Kaut kas tajā ir pārāk senils un nepārsteidzošs. Teju likās, ka maksāts par sarakstītajām lappusēm. Daudz ko izsaka tas, ka brīdī, ka līdz grāmatas beigām bija palikušas kādas desmit lappuses, tomēr devu priekšroku miegam.

Varbūt esmu pārāk izlutināts ar labu literatūru, bet no šai līdzīgām grāmatām centīšos vismaz kādu laiku vairīties. Subjektīvais baudījums 5/10.

P.S. Zilo rūķu gals nozīmē, ka grāmatas beigās Ainārs viņus kā apnikušus izmet miskastē noliek kaut kur patālāk no acīm.

Ir ko piebilst?