Teātrī gūtie iespaidi.
Izrādi “Pakļaušanās” rāda tikai no šīs sezonas un nemaz tik daudz izrāžu vēl nav bijis. Tāpēc biju diezgan pārsteigts, kad vienu pēc otras redzēju īsas atsauksmes no sev zināmiem cilvēkiem, kuri citkārt uz teātri nemaz tā neskrien un kuru politiskā pārliecība bija “Latvijai jāuzņem bēgļus”. Viņu atsauksmes bija sliktas. Izrāde esot bezgaumīga un garlaicīga. VienaRead More »JRT – Pakļaušanās
Cerību ezers ir viena no sezonas dārgākajām izrādēm. Neskatoties uz to, biļetes tiek pirktas cītīgi. Ažiotāža sacelta liela, atsauksmes – no ļoti aizkustinoši līdz elpu aizgrābjoši. Turklāt tā ir saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Kā lai tādu neapmeklē?
Cerību ezera galvenās tēmas ir izrādes galvenā varoņa Vladislava attiecības ar māti Nadeždu, krievvalodīgie Latvijā un vientulība. Šad un tad izrādē ieskanas latviešu valoda. Krievu valoda tiek titrēta. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka no pirmo rindu vidus titrus salasīt būs ļoti grūti.
Visi izrādes tēli ir mazliet kariķēti, varbūt galvenā varoņa māte mazāk, bet viņas attēlojums ir visai nežēlīgs pats par sevi. Interesanti, ka Nadežda ir vienīgā no varoņiem, kas nevēršas pie skatītājiem tieši. Viņas tēls šķiet visrūpīgāk noslīpētais visā izrādē un Nadežda pat šķiet zināmā mērā simpātiska.
Kādas tad vispār var būt 37 gadus veca raksturā gana sarežģīta vīrieša attiecības ar māti, ar kuru joprojām tiek dzīvots kopā? Ne jau tās vienkāršākās.
Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.
Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.
Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…
Par Melno spermu biju manījis daudz pozitīvu atsauksmju. Kā parasti, necentos iedziļināties recenziju tekstos, bet sajūsmu grūti nemanīt, pat ļoti virspusēji aplūkojot piemēram, kazhes vai spīganas ierakstus.
Vladislavam Nastavševam līdz šim biju redzējis Peldošos – ceļojošos un Tumšās alejas. Priekšstats izveidojies, ka no Nastavševa izrādēs zināmā mērā dominē minimālisms, no kura atjautīgi tiek radīts maksimāls efekts. Katrā ziņā interesanti. Turklāt bez JRT mana skatītāja pieredze ir pagalam trūcīga. Tādēļ arī izlēmu šo izrādi apmeklēt.
Izrāde sastāv no vairākiem savā starpā nesaistītiem stāstiem. Tos lieliski atveido pieci aktieri. Izrāde man atsauca atmiņā Krievijas 2011. gada filmu Shapito-shou. Jo gan filmu, gan izrādi būtībā var nosaukt vienā vārdā. Frīkšovs. Jo stāsti nav par ikdienišķiem, normāliem cilvēkiem. Ir dažādi neglīteņi, pārspīlēti homoseksuālisti un citi dīvaiņi jau ierastajā Nastavševa minimālismā. Skatīties ir interesanti. Var pasmaidīt par dažādajiem īpatņiem, paklausīties dziesmas un pabrīnīties par naturālismu (bet ko gan citu gaidīt no izrādes ar tādu nosaukumu?).
Viss jau ir ļoti labi, tikai izrādes varoņi ir tik margināli, ka asociēties ar tiem neliela stāsta ietvaros šķiet pagrūti. Iespējams, esmu izlutināts ar JRT ierasto maigo un iejūtīgo varoņu atveidojumu. Šeit skatījos uz visādiem frīkiem, bet līdzi tiem just sanāca salīdzinoši maz. Biju gaidījis drusku vairāk.
Grandfox uz Mielastu doties man neieteica. Es arī uzticējos viņas rekomendācijai. Bet tad pienāca lētā diena. Tās vakarā aiz ziņkāres palūkojos, cik tad cītīgi Mielasts izpirkts un pamanīju vienu vietiņu ceturtajā rindā. Šajā rindā ir visdārgākās biļetes un visā savā garajā JRT apmeklēšanas karjerā nekad tajā nebiju sēdējis. Nu, kā lai noturas pret tādu kārdinājumu? Turklāt pa laikam ir veselīgi redzēt arī kādu draņķīgu izrādi, lai var adekvātāk novērtēt pārējās.
Mielasts ir salīdzinoši jauna izrāde un biļetes uz to pērk to diezgan kūtri. Ne velti Mielstu iekļāva lētajā dienā.
Mielasta režisors ir Uldis Tīrons. Viņš strādā par Rīgas laika redaktoru, viņam ir neliela pieredze kinorežijā (divas filmas) un vēl Uldi mēdz dēvēt par filozofu. Uzgāju arī, ka viņam piemīt nopietnas problēmas izskaidrot savus uzskatus pat tik konkrētā jautājumā kā Satversmes preambula. Bet par izrādi pats Uldis Tīrons teicis šādi:
Man ir tik fantastiski aktieri, ka viņi visu izdarīs manā vietā, es būšu tikai filozofs.
Satura atstāsts ar maitekļiem.
No Farjatjeva fantāzijām negaidīju neko. Biļetes bija salīdzinoši viegli pieejamas, tādēļ nospriedu, ka tā diez vai ir izcila izrāde. Bet te nu mans pieticīgais novērtējums palīdzēja gūt patīkamu pārsteigumu.
Pāvels Farjatjevs ir vienkāršs, kautrīgs, strādīgs vīrietis. Viņš ir mazliet neveikls komunikācijā un pirmajā brīdī atstāj dīvaiņa iespaidu. Izrādei turpinoties, Pāvels tiek iepazīts labāk un viņš ar savām dīvainībām kļūt aizvien saprotamāks un simpātiskāks. Bet izrāde, manuprāt, mazāk ir par Pāvelu Farjatjevu pašu, cik par “normālajām” sievietēm, kuras ir ap viņu. Paradoksālā kārtā Pāvels ir no klusajiem, nemanāmajiem tipiem, kuri viegli paliek nepamanīti, bet viņam netīšām izdodas radīt jūtamus satricinājumus sieviešu dzīvēs. Es uztvēru, ka izrāde ir par to, cik ļoti mēs viens otru reizēm nesaredzam, nesadzirdam un neņemam vērā.
Neierasti bija redzēt uz JRT skatuves JRT trupai nepiederošos Lāsmu Kugrēnu, Artūru Skrastiņu un Lidiju Pupuri. Tas ir liels izrādes pluss. …
Rudens sonātē pie ilgi nesatiktās meitas ar vīru ciemos atbrauc viņas māte – slavena pianiste, kurai allaž bijis pārāk maz laika savai ģimenei. Pamazām tiek uzplēstas dažādas pagātnes rētas un atklājas neglīti pagātnes notikumi. Izvirzītos jautājumus var interpretēt gan kā konfliktu starp māti un meitu, gan radošu personību un tās grūtībām īstenot sekmīgu ģimenes dzīvi,Read More »Rudens sonāte JRT
Nemēdzu nožēlot pagātni, bet savā ziņā mana lielākā škrobe ir par neredzētajām agrīnajām JRT Hermaņa izrādēm.
Šķiet, ka manī ir pamodies Ziedonis, kuru jutīšu vēl diezgan ilgi. Pagājušajā sezonā JRT viena pēc otras parādījās vairākas jaunas izrādes. Protams, biļetes uz visām sākotnēji pazuda vēja ātrumā. Pēc pāris mēnešiem ievēroju, ka tikai viena no jaunajām izrādēm tiek pirkta tādā pašā zibenīgā tempā kā Klusuma skaņas un Garā dzīve. Man par pārsteigumu, tasRead More »Par Ziedoni. Un Visumu
Jaunajam Rīgas Teātrim pēc pāris dienām sāksies jauna sezona. Biļešu pārdošana jau ir sākusies un, kamēr vēl nav cilvēki nav īsti iešūpojušies uz teātra apmeklēšanu, tā ir iespēja tikt noskatīties vienu otru izrādi, uz kuru citādi biļetes dabūt ir visai sarežģīti. Nevaru iztikt arī bez darvas piliena. Jau kādus trīs gadus “Lattelecom BPO” (LTT) nodrošinaRead More »Par JRT un biļešu iegādi internetā