Ceturtajā dienā bija doma par baziliku, bet nevarējām vairs paspēt nopirkt biļetes. Tad nu devāmies uz akvāriju. Drusku bažījāmies, ka jaunākajai paaudzei zivis absolūti neinteresēs, bet izrādījās tieši otrādi. Patīkami pavadījām laiku, apskatot haizivis, astoņkājus, jūras zirdziņus, klaunzivis, zušus un vēl visu ko.
Rajonā netālu no akvārija, bija sapulcētas dažādas administratīvas ēkas, praktiski visas greznas un iespaidīgas.
Turpat blakus bija arī iespaidīgs piemineklis Kristoferam Kolumbam. Pie tā daudz tirgotāju – imigrantu, izklājuši savas preces uz palagiem – suvenīrus, lakatus, mobilo tālruņu vāciņus un līdzīgus niekus. Vēl mazliet nostāk policisti. Acīmredzot, viņiem vai nu nav pienākuma nelegālos tirgotājus izgaiņāt, vai arī tie tur tiešām drīkst tirgoties.
Botāniskajā dārzā neiegriezāmies, jo tas atradās pamatīgā pakalnā, kas nozīmētu daudz trepju. Gājām tam apkārt un pa kalnainām ielām nonācām pie lielas strūklakas un mākslas muzeja. Lūk, šie objekti bija tik tiešām iespaidīgi. Strūklaku iesaka apmeklēt tumšajā diennakts laikā, bet tas mums bija pārāk sarežģīti paveicams.
Sākotnēji uzkāpu augšā pie muzeja viens. Pamanīju netālu sievietes ar bērnu ratiņiem un gāju jautāt, kā tad viņas te tikušas. Izrādās, lietojot eskalatoru, kas nemaz neesot grūti. OK, ja jau viņas varēja, tad jau mēs arī, un iemācījāmies braukāt pa eskalatoru ar ratiem. Bērnu gan drošības dēļ turējām rokās.
Nedaudz tālāk ievērojām no ārpuses ļoti izskatīgu arēnu. Tajā brīdī domāju, ka tas ir futbola stadions. Izrādījās, ka tā ir bijusī vēršu cīņu arēna, kurā pa laikam tikuši rīkoti arī citi pasākumi. Tagad arēna kļuvusi par lielu iepirkšanās centru.
Šajā dienā bijām redzējuši daudz ko skaistu, kas ikdienas nogurumam piešķīra citu jēgu.
Piektajai dienai mums bija biļetes uz La Sagrada Familia baziliku un devāmies turp. Tā kā bijām ar mazu bērnu, mūs ielaida iekšā pirms biļetē norādītā laika un bez rindas. Bazilika vēl nav pabeigta un plānots, ka darbi tiks pabeigti apmēram 2026. – 2028. gadā. Jau tās ārpuse ir neparasta, bet iekšpuse varbūt pat vēl vairāk. Slavenais Gaudi bazilikas projektu saņēma jau iesāktu, cik varēja spriest, visai tradicionāla izskata. Projekts tika pārskatīts un ļoti radikāli pārveidots. Tur, kur agrāk bija iecerētas tradicionālas ciku cakas, Gaudi ielika salīdzinoši vienkāršākas formas, piemēram, paraboloīdus, relatīvi mazāk izgreznotas kolonnas, kas atgādina kokus utt. Kopējais iespaids ir grandiozs. Bildēs to plašuma un diženuma sajūtu ielikt nevar. Pabeigta bazilika būs vēl interesantāka, tāpēc nākošo apmeklējumu jāieplāno pēc kādiem 15 gadiem. Torņos augšā diemžēl nelaida spēcīgā vēja dēļ. Arī ar ratiem torņos tikt nevar, kādam ar tiem būtu jāpaliek lejā.
Sekojošajā pastaigā pa centru iegriezāmies no ārpuses ne īpaši krāšņā baznīcā. Iekšpusē trūka daudzu svētbilžu pie sienām vietās, kur tās īpaši paredzētas. Vietām plaisas, krāsa lobās nost. Bet tik un tā ļoti skaista un netipiski gaiša, salīdzinot ar pārējām mūsu apmeklētajām baznīcām. Bez mums tajā bija vēl tikai pāris cilvēku. Grūti pateikt kāpēc, bet iekšēji tā aizkustināja vairāk par citām redzētajām.
Vēlāk painteresējos par baznīcas vēsturi. Tā uzcelta 1750. gadā un celta augustīniešu vajadzībām. 1808. gadā franču okupācijas laikā tā lietota armijas vajadzībām. 1835. gadā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja klostera ēkas. Baznīca no tā laika kalpo vietējās draudzes vajadzībām. 1936. gadā tā tika izlaupīta un atkal aizdedzināta. Baznīcas fasāde tā arī nekad nav tikusi pabeigta. Kā to sauc latviski, nezinu, bet katalāņu valodā to dēvē par Església de Sant Agustí Nou.
Nākošā ēka, kurā iegriezāmies, bija izstāžu zāle. Izskatījās, ka tā agrāk bijusi baznīca. Vēlāk uzzināju, ka ēka agrāk kalpojusi par slimnīcas kapellu. Izstāde nebija liela, toties interesanta. Tās tēma bija pusaudžu meiteņu “guļamistabas” jaunrade. Ar guļamistabu jāsaprot tas, kas radīts sev pašai bez nodoma to rādīt vēl kādam. Pārsvarā tās ir dienasgrāmatas, dažādi zīmējumi. Šī tēma esot salīdzinoši maz pētīta. Bija žēl, ka nemaz neprotu katalāņu valodu, bet tāpat skaisti.
Sesto dienu veltījām atpūtai Kaleljā. Aizstaigājām uz vietējo parku, kurš izrādījās kalnains, ne īpaši kopts un maz apmeklēts. Toties kartē bija atzīmēts, ka blakus ir ezers. Savas minūtes 30 veltījām, lai nonāktu līdz tam. Pa taisno nevarējām, jo ar ratiem doties pa trepēm pāri kalnam nevēlējāmies. Gājām apkārt un galā piedzīvojām nepatīkamu mulsuma brīdi. Ezers izrādījās liela autostāvvieta. Kartē tā nudien izskatījās pēc ezera – līdzīgā krāsā, blakus parkam un tādas apaļīgas formas.
Devāmies uz jūru. Pludmale tīra, skaista. Aug palmas.
Neparastas bija smiltis – drīzāk tādi kā mazītiņi olīši. Tādi, ka, paņemot saujiņu plaukstā, ātri vien visus var saskaitīt.
Jūrā ūdens silts, sāļāks nekā Baltijas jūrā un var kost acīs. Ļoti ātri paliek dziļš, turklāt ir pamatīgi viļņi. Vienubrīd, kad nebijām gana modri, nekrietns vilnis mūs izsvieda krastā, kas, ņemot vērā rupjās smiltis, nebija pārāk patīkami. Vēlāk atklājām, ka pa jūru var itin komfortabli dzīvoties drusku dziļāk, kur vēl nav izveidojušies lielie viļņi.
Pie jūras pavadījām gandrīz visu atlikušo dienu un laicīgi varējām doties uz vakariņām. Tur novērojām, kā pensionāri pirms vakariņām masveidā pulcējas pie telpas, kurā tika klāti vakariņu galdi, turklāt tādā skaitā, ka bijām spiesti nākt vēlāk. Tas mazliet atgādināja zvērus zooloģiskajā dārzā, kas spiežas pie krātiņa durvīm, kad viņi pamana kopēju ar ēdiena trauku.
Septītajai dienai īsti nebija plāna. Tad nu ņēmu informācijas centrā iedoto karti un izdomājām maršrutu, kurā iekļaut lielāko daļu tur iezīmēto un vēl neredzēto objektu. Sanāca interesanti.
Mazlietiņ pagrozījāmies blakus esošajā lielajā iepirkšanās centrā un secinājām, ka tur var nopirkt visādas interesantas rotaļlietas, kādu nav Latvijā. Citi veikali mūs nevilināja. Pavisam netālu atradās liels tirgus. Sortiments līdzīgs Latgalītei, tikai daudz plašāks, trijos stāvos un cenas ļoti pievilcīgas.
Atpakaļceļā iegriezos vecā, bet joprojām lietotā dzelzceļa stacijā ar kādiem 20 peroniem. Centrālā stacija gan skaitās cita, daudz jaunāka un klucīgāka par šo.
Braucienu vilcienā mazliet pabojāja mežonīgi skaļa padsmitnieku varza, kura bez kliegšanas un ārdīšanās, cik varēju redzēt, vienubrīd nodarbojās arī ar līdzbraucošās meitenes somiņas satura izkratīšanu uz vagona grīdas. Nekāda būtiska pretreakcija no pasažieriem nesekoja. Droši vien tādēļ, ka gandrīz visi bija tūristi. Mūsu jaunā paaudze uz pusaudžiem reaģēja visai nervozi un tā kā ar ratiem uz citu vagonu pārcelties bija diezgan sarežģīti, meitenes pārcēlās uz citu vagonu bez manis.
Prombraukšanas dienā centāmies atrast pirmo slēpni Katalonijā, bet nesekmīgi. Daudz laika tam neveltījām, jo gribējām vēl iegriezties dabas muzejā. Tajā bija daudz visādu fosiliju, filmiņas par zemeslodes izveidošanos, visvisādi ieži un izbāzeņi. Kopumā diezgan interesanti, bet ne jaunajai paaudzei. Turklāt laika mums nebija īpaši daudz.
Pusdienas ieturējām pie ķīniešiem, kuri spāniski / kataloniski prata daudz labāk nekā angliski. Vispār ķīnieši / aziāti apkalpojošajā sfērā bija sastopami tik ļoti bieži, ka nav skaidrs, kā pilsēta agrāk bez viņiem iztikusi. Par ēšanu runājot, jāatzīmē garšīgā aukstā tomātu zupa gazpacho. Alus, cik tika nomēģināts, likās tāds konservatīvs. Labs, bet nekas īpašs. Daudz vairāk man pie sirds gāja citronu granita.
Tālākajā ceļā nekas ļoti īpašs neatgadījās, ja nu vienīgi atpakaļceļā pagadījās tik neparasti neaudzināts un nepieskatīts ~3 gadnieks, ka pacelšanās / nolaišanās laikā rāpoja pa grīdu, mētājās ar visu ko, tai skaitā iemeta mūsu guļošajai meitai ar karoti, bieži skraidīja apkārt un galu galā nebūtu bijis liels zaudējums viņu izsviest laukā ar visu māti vai vismaz iespundēt uz trim stundām atejā.
Meita izskatījās ļoti priecīga, atgriezusies mājās. Mēs jau arī nebēdājāmies.
No redzētajiem putniem vienīgie, kurus Latvijā tiešām nevar pamanīt, bija papagaiļi. Vienuviet redzējām tos barojamies tikpat droši kā baložus.
Pārējie putni – viena baltā cielava, lopu gārnis, mājas baloži, daudz gredzenūbeļu, žagatas, kaijas (droši vien vidusjūras, kas gan arī nav Latvijā, bet sevišķi nepētījām), lielie ķīri, mājas zvirbuļi, daži jūras kraukļi, pāris mājas strazdu, kovārņi, meža pīles, (parka) zosis, dadzīši, dažas lielās zīlītes un pāris lauku baložu. Nebija vārnu. Bija arī viens pelēks putniņš ar melnu galvu, lēkāja kā zīlīte pa koka zariem. Vispār, lai arī Collin’s a noteicēja putnu secībā orientējos diezgan labi, nebiju ievērojis, kur ir papagaiļi. Izrādās – beigās, introducētajās sugās un mūsu novērotie bijuši mūku papagaiļi (Myiopsitta monachus).
Tāds, lūk, ceļojums. Šis tas palika nerealizēts, piemēram, neaizbraucām uz klosteriem kalnos un izklaides parku. Varbūt varēja būt mazliet vairāk bilžu, bet populārākajiem tūrisma objektiem internetā var atrast daudz labākas bildes nekā man tās būtu šajos apstākļos iznākušas.