Barselona I

Viss iesākās ar to, ka laimēju apaļu naudas summu ceļojumam. Apmaksai vajadzēja notikt caur aģentūru. Pieredzes ar ceļojumu aģentūrām nebija ne man, ne sievai, vienmēr līdz šim visu saplānojām un rezervējām paši. Laiks visu saplānot it kā bija, bet novilkām garumā un pēdējā brīdī sanāca sasteigti un mazliet… tā kā sanāca. Būtisks nezināmais faktors, kas ietekmēja procesa plānošanu, bija līdzi ņemamā 11 mēnešus jaunā atvase.

Ceļā uz lidostu tika secināts, ka izsitumi uz jaunatnes muguras, drusku arī uz kājām, rokām, sejas tomēr būs nekas cits kā vējbakas. Vēl tikai dienu iepriekš es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir parasta alerģija. Droši vien prātīgākais un apzinīgākais būtu bijis nekur nelidot. Jūs taču tā darītu, vai ne? Starp citu, krietni vēlāk, veicot analīzes, uzzinājām, ka tās tomēr nav bijušas vējbakas.

Uzzinājām, ka pasažieriem ar zīdaiņiem pienākas vieta prioritārajā rindā. Sīkums, bet patīkami. Tā vismaz ir Wizzair. Uzzinājām arī, ka bērnu ratus iekrauj pie reizes ar iekāpšanu lidmašīnā, kā arī, ka tos saņem nevis kopā ar standarta bagāžu, bet gan pa atsevišķu bagāžas lentu.

Būtībā visa pirmā diena aizritēja ceļā. Viesnīca atradās atsevišķā kūrortpilsētiņā kādas stundas piecpadsmit brauciena ar vilcienu attālumā no Barselonas centra. Vēl kāda pusstundiņa no lidostas, transportu gaidīšana un ceļš no stacijas uz viesnīcu 15 minūtes.

Viens no pirmajiem skatiem pa logu uz kādu dzīvojamo ēku man lika pasmaidīt un teikt – re kur Katalonijas karogs logā. Un tad vēl, un vēl, un tālāk vairs nebija nekādas jēgas to īpaši teikt. Reta bija tā dzīvojamā ēka, kurai kādā no logiem nebūtu izkārts Katalonijas karogs. Lūk, skaisti.

Katalonijas karogs

Calella’s Maritim-s bija mūsu ceļojuma vislielākā neveiksme, tāpēc arī gribu pie tā pakavēties mazliet vairāk. Tātad, ja vēlējāmies tikt uz Barselonu, nācās ceļam veltīt 3.5 – 4 stundas dienā. Un tā veselu nedēļu. Lieliem cilvēkiem šis process nav nekāds patīkamais, tomēr vieglāk izturams nekā nesen stāvēt iemācījušamies bērniņam. Situācijas smagumu mazināja apkārt esošo cilvēku attieksme. Bērns – tas nozīmē, ka viņam var pamāt, pasmaidīt, paplaukšķināt, pabolīt acis, parādīt mēli vai pasveicināt. Mums pašiem bija interesanti gan skatīties meitas reakciju, gan uz apkārtējo izdarībām. Laipni pret viņu bija daudzi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni.

Maritimā pārsvarā mitinājās vācu pensionāri un dažāda vecuma krievi. Mēbeles šķita saglabājušās no deviņdesmitajiem. Bezvadu internets vispār bija, bet tik lēns un nestabils, ka lietojām to tikai pašam nepieciešamākajam. Istabiņā televizors un ledusskapītis pieejams tikai, iemaksājot depozītu reģistratūrā (un varbūt vēl kādu īres maksu, bet mūs tas neinteresēja). Krāna ūdens bija ar jūtamu hlora aromātu, bet tāds pats bija arī Kaleljas publiskajā ūdens krānā. Pagultes neslaucītas. Bijām rēķinājušies ar bērnu gultiņu, bet tā varbūt pagaisa klusajos telefonos starp mums, aģentūru un viesnīcu. Vēl tur bija divi nesinhronizēti, nelieli, lēni un līdz ar to parasti arī pilni lifti. Man tos gaidīt parasti bija slinkums un soļoju pa kāpnēm, bet, ja bijām ar bērnu ratiem, tad nācās vien pagaidīt. Tādas iespējas kā baseini iekšā un ārā un spa ar solāriju vai bārs mūs neinteresēja. Varējām klausīties dažādus trokšņus no kaimiņiem un sestdienas ballīti pirmajā stāvā arī caur aizvērtām lodžijas durvīm.

No fasādes puses nekādas vainas
No fasādes puses nekādas vainas

Ievērojamākie viesnīcas plusi mums šķita brokastis un vakariņas. Mūsu reģistrācijas kartītē tās bija norādītas šādi: Desa 07:30-10:00, Cena 19:00-21:15.

Par ēdieniem izteikties negribu, jo man ir pārāk savdabīga personīgā ēdienkarte. Liela vilšanās bija, ka sulu vietā bija pieejami visai nebaudāmi sulu dzērieni, laikam vislētākie iespējamie. Toties vakariņās ar dzeršanu sanāca vēl lielāks pārsteigums. Tu, cilvēks, atnāc paēst vakariņas, maku atstājis istabiņā, jo par visu taču samaksāts. Tad tu ievēro, ka kafijas, sulu automātu nav un vispār nevar redzēt neko dzeramu. Tante oficiante uz jautājumu, vai var dabūt kaut ko padzerties arī ja samaksāt šobrīd nevari, paziņo “no money – no party” un pieprasa dokumentālus pierādījumus (bet maks taču numuriņā) tavām tiesībām uz vakariņām kā tādām.

Jaunatnes vajadzībām mums katru vakaru vajadzēja karstu, uzvārītu ūdeni. Virtuvē apgalvoja, ka viņiem tāda neesot un maksimālais, ko viņi var darīt, ir mūsu pašu ūdeni uzsildīt viņu mikroviļņu krāsni. Bārā katru otro vakaru strādājošais bārmenis saprata, ko gribam un piešķīra ūdeni bez diskusijām. Bet tas bārmenis, kurš strādāja katru pirmo vakaru laikam ne īpaši spēja un gribēja mūs saprast, jo neko vairāk par siltu krāna ūdeni no viņa dabūt nevarējām.

Vēl tur baseinā nedrīkstot peldēt īpaši vasarasraibumaini cilvēki, bet tas uz mums neattiecās.

Neko nedrīkst

Nu, ko lai vēl saka. Mēs šogad palikām viesnīcās / viesu mājiņās arī Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī. Ja šis maritims ir trīszvaigžņu viesnīca, tad Latvijas nezvaigžņotie numuri ir vismaz 7-8 zvaigznes vērti. Būs mums mācība nākotnei.

 

Pirmo nakti jaunatnes dēļ gulējām ļoti maz. Mierīgāka viņa kļuva vienīgi, kad sapūtām viņas pumpas ar speciālu pret-vējbaku līdzekli. Tas līdzēja uz pāris stundām un tad atkal viss no gala.

Otrajā ceļojuma dienā tādi mazliet apguruši staigājām pa centru un “vispārīgi” iepazināmies ar pilsētu. Radās iespaids, ka ir šis tas glīts un skaists un ir daudz tūristu. Secinājām arī, ka publiskas tualetes atrast ir vēl grūtāk nekā Rīgā savulaik. Droši vien tiek sagaidīts, ka dārgais pilsētas viesis ar savām vajadzībām iegriezīsies kādā no restorāniem vai tml. iestādēm.

Visai glīts parciņš
Visai glīts parciņš
Tipiska aina - tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Tipiska aina – tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Vietējais parka iemītnieks
Vietējais parka iemītnieks
Triumfa arka
Triumfa arka
Parasta vecpilsētas iela
Parasta vecpilsētas iela
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Veikals ar spalvainu pārdevēju
Veikals ar spalvainu pārdevēju

Lai tiktu uz vakariņām, no Barselonas nācās izbraukt vēlākais 19-os. Situāciju sarežģīja regulāras nedienas ar metro un vilcieniem. Cik nācies ārzemēs ar tiem braukāt, pēc vienas, maksimums divām dienām par pārvietošanos ar metro vairs nav jādomā un viss notiek kaut kā automātiski. Diemžēl ne Barselonā.

Mēs no sākuma pat neaptvērām, cik ļoti mums paveicās ar pirmajiem diviem vilcieniem. Jo tajos bija gan elektroniskie displeji ar 7 nākošajām pieturām, gan kartes ar maršrutu vagonā. Turpmākās nedēļas laikā tādu vilcienu sastapām vēl tikai vienu vai varbūt divas reizes. Toties gadījās vilcieni ar pilnīgi nefunkcionējošiem pieturu displejiem un bez maršruta kartes.

Jo vairāk zonas ar vilcienu šķērso, jo dārgāka biļete jāpērk. Tas ir, pašam kaut kur metro stacijā jāatrod vilciena maršruta karte, jāizpēta, cik zonas tu šķērso un jānopērk biļete. Neesmu pārliecināts, ka pilnīgi pareizi ievērojām zonu šķērsošanas principus, bet tas arī vairs nav svarīgi. Biļeti vēlams pirkt 10 braucieniem uzreiz, jo citādi ir pārlieku neizdevīgi. Teorētiski braucienu atlikumu biļetē rāda pie validācijas līdzīgi etalonam, bet praktiski parasti nē. Vai nu skaiti līdzi, vai gaidi pārsteigumu.

Reizēm, dodoties laukā no stacijas vajadzēja papildus reizi ielaist biļeti aparātā, citādi netiki laukā. Pirmo reizi kas tāds gadījās kādā trešajā vai ceturtajā dienā un bija lieli brīnumi.

Tagad iedomājamies, ka mums nav ne jausmas par pieturām, latviski neprotam, bet vajag aizbraukt līdz Lilastei. Ļaujam iekšālaidējkastei noraut braucienu, aizejam uz peronu un secinām, ka tajā nevienas kartes ar maršrutiem nav. Ir plāksnītes ar rakstītiem virzieniem Ogre un Zvejniekciems. Savukārt tablo rāda vilcienus ar galapunktiem Salaspils, Saulkrasti un Carnikava. Ja arī tu noproti virzienu, tad kā tu vari zināt, ka vilciens līdz Lilastei aizvilksies un neapstāsies ātrāk? Vietējie angliski māk draņķīgi un līdz ar to tādas īstas ticības viņu sniegtajam padomam nav.

Metro
Metro

Vēl daudz interesantu brīžu sagādāja pārsēšanās no metro uz vilcienu un otrādi. Tā kā biļete ir tā pati gan metro, gan vilcieniem, mēs tos sākumā jaucām. Pirmkārt, bieži jāstaipās apkārt ar pasmagajiem bērnu ratiem, jo lifti parasti it kā ir, bet reizēm tie vai nu nav atrodami, vai arī ved velns viņu zina kur, bet tikai ne tur kur vajag. Turklāt ar ekskusijām nevar aizrauties, jo katra biļeškontrolvārtu šķērsošana sit pa kabatu. Turklāt jo lielāka stacija, jo lielāka čakarēšanās. Tu, teiksim, vēlies no metro pārsēsties uz vilcienu. Labi, tu pajautā kādam angliski drusku protošam darbiniekam, kur var atrast vilcienus, dodies vajadzīgajā virzienā un secini, ka tur ir visvisādi maršruti, tikai ne tie, kurus tev vajag. Tad tu pieņem, ka tie droši vien ir kaut kādi pavisam citi vilcieni, riņķo pa diezgan apjomīgo staciju, palēnām kļūsti aizvien ērcīgāks un niknāks, stumjot / stiepjot ratus ar bērneli, kurš nebūt negrib tajos rātni sēdēt, līdz pēc ~15 minūšu čakarēšanās pilnīgi nejauši pamani kaut kur stūrītī nelielu tablo ar tevi interesējošo vilcienu atiešanas laikiem un peronu numuriem.

Vai arī – tu atbrauc ar metro uz staciju, kur var pārsēsties vilcienā uz lidostu. Laiks it kā ir ar rezervīti, bet tiešām nav vēlmes atkal piedzīvot visādus pārsteigumus. Tad tu meklē norādi uz vilcienu peronu, bet nav nekur tādas. Metro darbinieku arī tuvumā nav. Tikai, kad esi jau uzstiepies ar visiem ratiem augšā uz ielas, tu nejauši pamani stacijas karti, no kuras uzzini, ka līdz vilcienu peroniem jāpaiet pa ielām vēl tikai trīs ar pusi kvartālus. Bet stacijas nosaukums tas pats gan te, gan tur.

Vai arī – tu gribi beidzot normāli pagūt uz savām vakariņām, aizbrauc uz metro staciju un ar ratiem nobrauc lejā. Tad tu secini, ka vilcienu peronu tur nav. Laipni cilvēki paskaidro, ka ieeja vilcienu peronos ir atpakaļ augšā, tikai mazliet citur, mēs noteikti ieraudzīšot. Uzbraucam augšā, pariņķojam apkārt, neko nepamanām. Kļūstam aizvien piktāki, jo noprotam, ka atkal uz vakariņām nāksies joņot, turklāt labākajā gadījumā. Jautājam palīdzību tuvākajā aptiekā. Tur mums laipni paskaidro, aiz kuriem stūriem pareizā ieeja meklējama, kas nebūt nav blakus metro ieejai un nav pat redzama no turienes. Bet nosaukums stacijām atkal viens un tas pats.

Vēl gadījās braukt vagonā bez kondicioniera. Ārā silts vakars 23-25 grādi, bet vagonā Taškenta. Pieaugušie var paciesties, bet jaunā paaudze nav tik samiernieciski noskaņota.

Vēl izrādījās, ka Barselonas apkaimē ir normāla prakse iekāpt vilcienā vienam vai diviem vīriem ar pārvietojamo skaņu aparatūru, uzgriezt labi skaļi pavadījumu mp3 formātā un dziedāt karaoki, ko reizēm pavadīja ar ģitāru vai akordeonu. Vīri mainījās, bet dziesmas palika tās pašas. Spānisko / katalonisko dziesmu dziedāja skaisti, anglisko – visai nebaudāmi. Pēc tam visi tika aicināti mest monētas krūzītē. Vai bērt saksofonā. Jo ceļā uz lidostu gadījās saksofonists ar kontrabasistu un pat citu repertuāru, kurš gan man nepatika. Laimīgā kārtā ne reizi muzikanti negadījās laikā, kad jaunā paaudze ratos pieņēma diendusu.

Muzikants
Muzikants

No novērotajiem cilvēkiem, šķiet, lielākā daļa bija tūristi. Salīdzinot ar Romu, bija daudz mazāk Austrumu un Āfrikas imigrantu, varbūt vienīgi izņemot ķīniešus.

Ēkas nešķita tik dažādas kā Rīgā. Likās, ka dominē tāds “parastās” dzīvojamās mājas tips. Tālāk no centra bija arī kas mazliet līdzīgs pad.laiku sērijveida ēkām tikai ne tādā vienādībā un puduros kā Purvciemā vai Pļavniekos. Bija arī interesantas augstceltnes un dažādi izdekorētas vecākas ēkas.

Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Barselonas galvenā slavenība ir arhitekts Antoni Gaudí i Cornet. Kā informācijas centrā apgalvoja, tādas ēkas kā viņam, nav nekur citur pasaulē. Droši vien tā arī ir. Pirmās šī arhitekta ēkas, kuras redzēju, bija nenoliedzami atšķirīgas no citām, tomēr mani īpaši neuzrunāja. Vienā no ēkām varēja tikt arī iekšā par 20 un vēl mazliet ērikiem. Kad jautāju, ko tur tādu var redzēt, iekšālaidējmeitene īsti nemācēja atbildēt un gājām tālāk.

Gaudi ēka

Gaudi ēka

Velosipēdistiem bieži vien ir savas joslas. Pa trotuāru tie praktiski nebrauc un nav jau arī tādas nepieciešamības. Uz aci gan nešķita, ka viņu būtu īpaši daudz. Ielas pārsvarā platas, gadās arī pa četrām joslām vienā virzienā. Atšķirībā no Itālijas nav nemitīgas taurēšanas un daudz mazāk trokšņainu motorolleru. Trotuāriem krustojumos apmales vienmēr gludi nolaistas līdz brauktuves līmenim, kas, stumjot ratus, ir ļoti patīkami.

Par subjektīvajām sajūtām runājot, gluži lieliski nejutāmies. Maz gulēts, daudz laika un uzmanības jāvelta meitai un redzēts kopumā – nu tā, pamaz. Īpaši tā sajūta, ka ar viesnīcu ir aizšauts galīgi garām.

Trešajā dienā kā mērķi nospraudām vienu no Barselonas “jāredz” objektiem – Gueļa parku, kur pielicis roku arī pats slavenais Gaudi. Ar metro aizbraucām līdz tuvējai apkārtnei un devāmies vajadzīgajā virzienā. Ieraudzījām pamatīgu pakalnu. Jaunā paaudze tikko ratos bija aizmigusi, bet mums priekšā trepes, trepes, trepes… Un eskalatori, bet tiem pielietojumu mūsu vajadzībām nesaskatījām.

Ceļš augšup

Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju
Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju

Ne jau tādēļ mēs tur braucām, lai grūtību ceļā padotos. Stiepu vien ratus ar visu jaunatni augšā. Bija ko iesvīst. Apskatījām kalna galā esošo krustu un skatu no tā, imigrantus – suvenīru tirgotājus un pašus suvenīrus, kā arī parciņu. Īsti nevarējām saprast, kur jāiet, bet daudz variantu nemaz nebija. Ievērojām, ka mūsu lietotajā maps.me aplikācijā ir iezīmētes kāpnes, no kurām tagad maksimāli mēģinājām izvairīties.

Uzgājām Gaudi māju – muzeju un intereses pēc iegriezāmies tajā. Uzzinājām, ka cilvēks bijis ne tikai arhitekts, bet aizrāvies arī ar mēbeļu zīmēšanu sevis projektētajām ēkām, bijis ar spēcīgu raksturu, vienkāršs un dievbijīgs. Gueļa kalnu esot bijis plānots apbūvēt ar vismaz pārdesmit Gaudi projektētām ēkām un pārdot kā ekskluzīvas dzīvojamās mājas, bet realizētas tikai dažas.

Tādā pavēlā pēcpusdienā mēs beidzot sasniedzām mūsu mērķi – Gueļa parku. Uzzinājām, ka biļetes uz to esot izpirktas un, ja nu ļoti tomēr vēlamies tikt iekšā, tad nāksies gaidīt vēl vismaz 3-4 stundas. To mēs darīt negribējām un devāmies prom. Tad arī secinājām, ka uz Gueļa parku vajadzēja doties no otras puses, jo nebija vairs kāpņu.

Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Ēka kalnā
Ēka kalnā
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju

Atpakaļceļā gājām garām Sagrada Familia bazilikai. Tuvumā no ārpuses visai iespaidīga. Noskaidrojām, ka, ja gribam tikt tajā iekšā, biļetes vēlams laicīgi nopirkt internetā un atrādīt no mobilā telefona. Teica, ka uz nākošo dienu nopirkt biļetes nevarot, bet tā gan izrādījās nepatiesība.

Sagrada Familia

Sagrada Familia
Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sevišķi gaišas sajūtas arī šajā dienā netika gūtas. Bet, par laimi, visas turpmākās dienas izdevās daudz labāk. Par tām nākošajā reizē.

4 thoughts on “Barselona I

  1. Par metro gan interesanti izklausās – man Barselonas metro liekas pat ļoti ērts un pārdomāts (tiesa, ar ne-metro vilcienu esmu braucis tikai uz/no lidostas).
    Par katru vārtu šķērsošanu arī nav jāmaksā, lai gan biļete ir jāvalidē. Pēc pirmās validācijas biļete būs derīga stundu un 15 minutes.
    Un pro-tip, biļetes izlietojumu var saskaitīt uz tās mugurpuses, jo katru reizi, kad noņem braucienu, tiek laiks uzdrukāts.

    1. Daudzas neērtības atkristu, ja nebūtu bijusi vajadzība tik bieži ceļot ar vilcienu.
      Tāds variants kā novalidēt biļeti, atgriezties uz perona pie saraksta, validēt vēlreiz tomēr būs divi braucieni nevis viens. Vismaz T-10 noteikti, jo tas jau principā ir domāts vairākām personām uzreiz. Par citiem biļešu veidiem nezinu. Un tāpēc es ar lielu piesardzību izturējos pret visu to validācijas pasākumu. Tas nav e-talons, kurš saprot, ka ir jau vienreiz nopīkstināts.
      Un man viena no tām uzdrukām uz T-10 ir tieši pa virsu citai. Kā to lai saprot? 🙂

      1. Nu jā, es jau teicu, ka par vilcienu tik labi nezinu, varbūt ka arī ir neērtāk. Un varbūt, ka vienā un tajā pašā pieturā ejot arī divreiz novalidēs, bet no pieredzes zinu, ka var pārsēsties no metro vilcienā un braukt kā vienu braucienu (tieši ar T-10). Un nav jau dumjāks par e-talonu, tur tikai NFC vietā magnētiskā josla ir.
        Par to drukāšanu virsū es īsti nezinu, bet pieļauju, ka var sanākt ka pārdrukā, jo tur tie aparāti jocīgi darās. Bet ar skaitīšanas metodi parasti var izlīdzēties 🙂

        Un vēl, tā ir, ka tās piekrastes kūrortpilsētu viesnīcas bieži ir briesmīgas neatkarīgi no zvaigžņu skaita. Es pirms pāris mēnešiem vienā 4zvaigžņu pavadīju nedēļas nogali, sajūta bija tāda, ka viesnīca būtu iekārtota padomju Latvijā 😀

        1. Tam validācijas algoritmam ir jābūt gana gudram, lai saprastu, ka cauri vārtiem grib iziet divi vai vairāk cilvēki un tādā gadījumā norautu divus vai x braucienus. Bet citā stacijā 1:15 logā atkal viņam jāsaprot, laižot iekš jaunas metro stacijas, ka tie atkal ir divi vai x cilvēki, kuriem šoreiz nekas nav jānorauj. Tāds patizls algoritms sanāk. Atceroties pavecās validācijas iekārtas, pagrūti ticēt, ka tas tiešām tā arī ir realizēts. Turklāt pirms tam es lasīju šo:
          NOTE you cannot re-enter the metro once you have left it – this would count as another journey. No šejienes: http://www.barcelona-tourist-guide.com/en/transport/barcelona-metro.html
          Tāpēc nezinu, kā tev tas joks izdevies :). Vai arī augšminētais saits raksta blēņas, ko nevar izslēgt.

Ir ko piebilst?