Baltā grāmata

J.Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” sastāv no 100 nelieliem stāstiņiem par autora bērnību laika posmā līdz 7-8 gadiem, kad autors sāk iet skolā. Tiek aprakstīta dzīve laukos un autora tuvākie cilvēki laika posmā ap 1880. gadu.

Man personīgi “Baltā grāmata” līdz šim bija saistījusies ar skolas obligāto literatūru. Tas vien jau raisīja negatīvas asociācijas, jo nevaru teikt, ka vairums skolā iepazīto autoru būtu mani aizrāvuši. Bet tā jau laikam ir lielajam vairumam no mums. Pirms tam no Jaunsudrabiņa biju lasījis “Aiju”, kura man tiešām patika.

Gribot negribot, nācās vilkt paralēles un salīdzināt ar Jāņa Kalniņa “Sudraba karoti”, kurā arī ir apkopoti bērnības stāsti, tikai laikā ap, šķiet, kādu 1925. gadu. “Sudraba karote” ir viena no manām mīļākajām grāmatām, un tāpēc “Baltā grāmata” tika vērtēta visai stingri un sākotnēji neizraisīja manī milzīgu sajūsmu. Tomēr, jo tālāk, jo vairāk aizrāvos.

Manuprāt, “Baltajā grāmatā” ir tāds kā viegli jaušams pesimisms. Autors cenšas rakstīt reāli, bet sajūtamais zemteksts ir apmēram “toreiz bija grūti un arī pēc tam nekļuva vieglāk”. Grāmatas vērtība noteikti ir tās vietvārdu lietojumā, no kuriem lielu daļu lasīju pirmo reizi. Diemžēl daudzu vārdu nozīmes man tā arī skaidras nekļuva.

Visinteresantākās man šķita cilvēku savstarpējās attiecības, bet par tām bija rakstīts visai maz. Interesanti bija pāris žīdu un čigānu apraksti un viņu attiecības ar latviešiem.

Šīs grāmatas lielākā šodienas vērtība man šķiet tās valodā un to laiku visai reālajā aprakstā. Nojaušamas to laiku lauku cilvēku savstarpējās attiecības, biežāk veiktie darbi, izklaides līdzekļi, sapņi un prioritātes.

Es to ieteiktu lasīt kā vieglu ieskatu tā laika vēsturē, lai saprastu, kā tā ir ietekmējusi to laiku cilvēku reālās dzīves. Kaut gan vienkāršai izklaidei tā arī nav peļama.

Ir ko piebilst?