Grāmata – Pakāpies tornī!

No Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī! neko daudz negaidīju. Zināju, ka grāmatā ir par karu.

Pats pirmais iespaids man lika iedomāties, vai tikai autors nebūs no garu, tēlainu aprakstu cienītājiem, jo bijušais skolotājs bija raksturots visai plaši. Izrādījās, ka tā gluži nav. Vai arī tā aizrāvos, ka tādas īpatnības man turpmāk paslīdēja garām nemanītas.

Nezinu, vai ir korekti tā teikt, bet Pakāpies tornī! nav tipiska kara grāmata. Tajā aprakstītais nav autobiogrāfija, tomēr paralēles, jādomā, ir ļoti lielas. Klasiskam vēsturiskam romānam būtu mazāk lieko varoņu. Tam arī droši vien būtu mazliet citādāka struktūra. Man gan tie nešķiet trūkumi, tieši otrādi.

Galvenais varonis ir nevis literāros darbos ierastais panaivais trešais tēva dēls, bet inteliģents vīrietis. Viņš skaidri zina, ko grib. Tas ir, nosūtīt ģimeni drošībā ārpus Latvijas un, kad tas būs iespējams, sekot tai (kā zināms, mūsdienās “bēgļi” rīkojas otrādi). Galvenā varoņa skopā emocionālā pasaule man sākotnēji šķita mazliet dīvaina, bet vēlāk guvu apstiprinājumu aizdomām, ka tādos apstākļos tas ir tikai likumsakarīgi. Ja gribi izdzīvot, kavēties  sentimentālās atmiņās nedrīkst.

Aprakstītas ir ne tik daudz kaujas, šaušanas un tamlīdzīgi kara notikumi, cik parasta, inteliģenta vīrieša dzīve kara apstākļos. Ir intelektuāla bauda to lasīt, lai arī ne viss ir pilnīgi skaidrs. Mūsdienās dažas lietas vairs nav tik pašsaprotamas kā tolaik. Piemēram, kā izskaidrot, ka galvenā varoņa ģimene var doties uz ārzemēm, bet viņam pašam tāda iespēja nekādi nav iespējama? Atbildi varu nojaust, bet nevaru apgalvot, ka to zinu.

Tagad mazliet personīga atkāpe. Ir visai dīvaina sajūta sastapties ar pilnīgi negaidītu atsauci uz sev nozīmīgu mākslas darbu, Mana gravatar attēls, kurš redzams, kad komentēju wordpress blogos, ir ilustrācija no Ivana Gončarova darba Oblomovs. Es bieži mēdzu domāt Oblomovu, par veidu, kā Iļja Iļjičs Oblomovs uztver dzīvi. Mūsdienās, kad visi no tevis aizvien vairāk kaut ko grib, iespēja no visiem izolēties šķiet aizvien vilinošāka. Tad, lūk, mani pārsteidza fakts, ka Ģērmanis Oblomovu ne tikai piemin, bet pat velta tam diezgan daudz rindu. Tiesa, autora un mans skatījums uz I. I. Oblomovu būtiski atšķiras. Es gan nevēlos apgalvot, ka mans skatījums ir adekvātāks un pareizāks, tas gluži vienkārši ir citādāks.

Savā ziņā pārsteidza, ka grāmatā ir tik daudz seksa. Varbūt arī tas ir tikai likumsakarīgi, bet līdz šim grāmatās par kara laiku neko tādu nebiju redzējis. Sava nozīme varbūt ir tam, ka Pakāpies tornī! izdota 1987. gadā, turklāt drukāta ASV.

Grāmatas varoņi regulāri mēdz izteikties svešvalodās. Tādos gadījumos autors tulkojumu nesniedz. Noderīgas ir vācu un krievu valodas zināšanas, bet nav liela nelaime, ja tādu nav.

Grāmatai ir vairākas Artūra Langmaņa ilustrācijas. Man tās šķita oriģinālas, patika.

Ja kaut cik interesē lasīt par pagātni, tad jālasa tādu autoru darbi, kuri paši aprakstīto laiku ir piedzīvojuši. Tādu kā šis. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte ar apbrīnojami izteiktu realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 9/10. Darbam esot otrā daļa. Centīšos atrast un izlasīt arī to.

Grāmata – Ogļu kalna bibliotēka

Vispār es nemēdzu lasīt fantastiku vai fantāziju (nemaz nezinu, vai šie žanri nav viens un tas pats). Tāpēc, ka līdz šim tā mani nav īpaši uzrunājusi. Ticu, ka ir arī tādi fantastikas darbi, kuri man patiktu, bet kaut kā nav sanācis tos sastapt. Hese laikam pie fantastikas neskaitās.

Ogļu kalna bibliotēku biju nolūkojis jau diezgan pasen, jo biju par to lasījis brīnumcildinošas atsauksmes. Tad jau iespējai, ka man patiks, vajadzētu būt gana lielai.

“Ogļu kalna bibliotēka”, iespējams, ir šokējošākais fantāzijas darbs, ko lasīsiet šogad… vai jebkad. Tēli, kas jūs vajās sapņos, un ainas, kas iespiedīsies jūsu atmiņā kā iededzinātas, sižets, kas burtiski rauj uz priekšu, smiekli caur asarām un šoka elsām, – tas viss liecina, ka fantāzijas žanra lauciņā ir parādījusies jauna balss, ar ko turpmāk būs jārēķinās (citāts no prometejs.lv).

Stāsta galvenos varoņus dēvē par bibliotekāriem. Es drīzāk teiktu, ka tie ir ar pārdabiskām spējām apveltīti cilvēkveidīgie, kuri savas zināšanas it kā esot smēlušies no grāmatām. Pamatā katrs specializējies savā nozarē. Nu, tur karošana, medicīna, valodas un tamlīdzīgi. Varoņi sēdējuši vienā lielā bibliotēkā ar daudz, daudz grāmatām un izglītojušies. Lai tas neizskatītos pagalam muļķīgi, bibliotēkā laiks ritot citādāk, turklāt laiku pa laikam varoņi papraktizējas. Pamatā tomēr gudrība nāk no grāmatām un, atvainojos par maitekli, viskrutākais beigās izrādās tas, kurš lasījis visvairāk.

Stāstā ir vairākas intermēdijas, kuras stāsta par notikumiem pagātnē. Man personīgi laika ass saraustīšana diez ko nepatīk un reizēm šķiet, ka tādā veidā autors tiek galā ar neprasmi pasniegt stāstu lineārā veidā. Šoreiz gan jāatzīst, ka citādāk autora stāstu pasniegt būtu diezgan neveikli un šis paņēmiens sevi attaisno.

Notikumi risinās diezgan spraigi. Vēriens, ar kādu autors ķeras klāt pasaulei, man kā fantastikas nelasītājam šķita diezgan iespaidīgs. Stāsta aprīkojums ar fantastiskajiem elementiem mani personīgi neaizrāva. Varbūt vienīgi fināls ar Stīvu šķita skaists.

Par spīti rainiskai tēmai grāmatas beigu daļā kopumā man palika tāds kā pusaudziskas literatūras iespaids. Tas nenozīmē, ka man tā šķita slikta. Nē, lasīju ar aizrautību. Kad biju ielasījies, negribējās grāmatu likt malā. Tiesa, jau pēc pāris dienām pieķēru sevi, ka esmu piemirsis, kā tad īsti grāmata beidzās.

Mana dzīvesbiedrene tālāk par pārdesmit lappusēm netika. Neiepatikās un laika arī nebija tik daudz. Pēc kādām pāris nedēļām centos viņai īsi izstāstīt tālāko saturu un ar pārsteigumu apjēdzu, ka izklausās… diezgan dumji. Nebiju agrāk par to iedomājies, bet laikam jau vairums grāmatu, iespējami īsi atstāstītas, var izklausīties muļķīgi.

Personīga atziņa sev pašam – tas, ka grāmatu blogos slavē no panckām ārā, nenozīmē, ka tā arī man šķitīs īpaša. Reiz jau tā bija arī ar Omci. Tiesa, ir arī pretējs piemērs – Jelgava 94.

Subjektīvais baudījums 7/10. Patiktu vairāk, ja autors būtu atturējies no iespējas “vēlēties jebko” un izvilcis spriegumu līdz pašām beigām. Sava nozīme bija arī tam, ka šo darbu lasīju pēc Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī!, kas paņēma ar inteliģentu galveno varoni un realitātes sajūtu.

Grāmata – Sveicināta, mana zeme

Sveicināta, mana zeme ir Irmas Grebzdes autobiogrāfisks darbs. Pati autore tās nodēvējusi par atmiņām.

Darbu var iedalīt trīs daļās. Pirmajā Irma ir skolniece un uzsāk savas mācību gaitas Rīgā. Otrajā Irma meklē un atrod savu pirmo darbu, kurš saistīts ar lopkopību. Trešajā daļā Irma iekārtojas uz dzīvi citā pilsētā un meklē citu, sirdij tuvāku nodarbošanos. Starp darba daļām ir hronoloģiski gari pārtraukumi. Savā ziņā daļas ir gandrīz neatkarīgas viena no otras.

Par skolas gaitām lasīju ar lielu aizrautību. Šķita, ka autore visu stāsta kā bijis. Lasīšanu bija grūti pārtraukt, visu laiku gribējās izlasīt “vēl tikai vienu lappusīti”. Šī daļa aizņem gandrīz pusi grāmatas.

Par nesenākiem laikiem autore stāsta it kā negribīgāk. Hronoloģiskie pārrāvumi raisa aizdomas, vai tajos nav noticis kas tāds, ko autore vēlas noklusēt. Gan otrajā, gan trešajā daļā autore attēlo sevi kā prasmīgu siržu lauzēju, kuru tādi panākumi patiesībā nemaz neinteresē, bet, acīmredzot, viņai piemīt slēpti talanti un īpašas pievilcības spējas savaldzināt ērmīgus un pat sākotnēji naidīgus tipus par spīti savai (pēc pašas vārdiem) necilajai ārienei. Var jau saprast, ka atmiņās par sevi nav īpaši patīkami kavēties pie netīkamām lietām, tomēr rezultāts manai gaumei sanācis mazliet par saldu. Cik tad ilgi cukura sīrupu laizīsi? Man pazuda ticamības moments. Es ticu, ka tas ir autobiogrāfisks stāsts par autori, kādu viņa vēlējusies atstāt lasītājiem, bet ne pārāk, ka tā arī patiešām viss bijis, kā viņa raksta.

Ja darbu vērtē mazāk no literāra, vairāk no kultūrvēsturiska aspekta, tad tā ir atzīstama sava laika liecība. Aprakstīta Latvijas brīvvalsts laika Rīga, Daugavpils, cilvēki laukos un to dzīves.

Žēl, ka darbam reāli nav nobeiguma, kaut arī to uzrakstīt, manuprāt, nebūtu bijis grūti. Otrais pasaules kara sākums dod lielisku iespēju pielikt stāstam treknu punktu, bet tā nav izmantota.

Par pirmo daļu mans subjektīvais baudījums ir 9/10, par otro – 5/10, par trešo 3/10.

Pietura “Slāvu iela”

Par Rīgas tranporta problēmām esmu rakstījis jau vairākkārt un man šī tēma nav mīļa. Tomēr par jaunāko pamanīto “satiksmes izstrādājumu” grūti noklusēt.

Vēl pagājušās nedēļas sākumā 15. trolejbusa / 18. autobusa pietura “Slāvu iela” atradās Salaspils ielā blakus Slāvu ielai (google maps). Visbiežāk uz to devās gājēji no Slāvu tilta / ielas. Otrs iespējamais virziens – dažas Salacas ielas daudzstāvenes, kuras ērtāk sasniegt no Salaspils, nevis Slāvu ielas. Citur aiziet lāgā nevar, pat ja to ļoti grib, jo vienā ielas pusē ir iežogotas dzelzceļa sliedes, bet otrā – iežogota autostāvvieta, dažas privātmājas un riepu serviss (uz kuru ar trolejbusu nemēdz braukt). Jāatzīst, ka pieturas nosaukums ir ļoti atbilstošs tās galvenajai pasažieru plūsmai.

Kas tad ir noticis? Pietura pārcelta uz centra pusi par 260 metriem. Pretējā virzienā par 130 metriem. Kāpēc tā – nav skaidras atbildes.

Sarkanie rombiņi – jaunās pieturas. Ar melnu apvilktās – likvidētās.

Rīgas satiksme, kas savā lapā un soc. tīklos mēdz informēt par katru mazāko nieku, par šīm izmaiņām nerakstīja pilnīgi neko.

Apjautājos.

Tātad RS uzskata, ka pārmaiņas ir uz laiku. Paskatīsimies uz šo “pagaidu risinājumu”.

Virzienā no centra sabiedriskajam transportam ir izveidota asfaltēta kabatiņa. Arī trotuārs tagad ir asfaltēts.

Jaunā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Pietura tagad atrodas blakus žogam. Uz Slāvu ielu, kur dodas vairākums pasažieru, tagad jāiet 130 metrus tālāk nekā agrāk. Tiem dažiem, kurus interesēja pāris Salacas ielas daudzstāvenes, jāiet par 40 metriem mazāk. Citu pasžieru nav, jo kur tad viņi – gar žogu soļos atpakaļ uz centru? Ja viņiem tiešām to vajag, tad izdevīgāk ir izkāpt pieturu ātrāk.

Vecā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Savukārt virzienā uz centru pietura pārcelta par kādiem 260 metriem tālāk. Turklāt attiecīgajā ielas pusē uz to nevar aiziet pa trotuāru, jo tāda tur nav.

Attēla kreisajā malā gājējs centīsies tikt garām smagajai tehnikai, lai tiktu augšā uz Slāvu ielas pārvadu.

Aina no dzīves – no Slāvu ielas pārvada nokāpj tantuks. Lejā attopas, ka pieturas vairs nav, trotuāra arī nē.

Tantuks attēla kreisajā pusē pa zālīti dodas uz ~700 metrus attālo pieturu. Citur jau nav kur likties.

Pāri pāriet nevar. Uz priekšu tikt arī nē, tur zālītē rosās smagā tehnika.

Gar žogu tur paiet garām tehnikai nevar. Tikai pa jaunizraktās bedres vidu.

Ir tikai divas iespējas – kāpt atpakaļ augšā, vai mīcīties pa zālīti virzienā prom no centra, cerot aiziet līdz trolejbusa pieturai. “Cerot” tāpēc, ka varbūt arī tur nāksies sastapties ar smago tehniku.

Garais ceļš uz iepriekšējo pieturu, kas attēlā pat nav redzama. Satracinātais tantuks redzams apmēram attēla vidū.

Dullāki gājēji var censties izlavierēt starp smago tehniku un vai nu soļot pa bedrēm, smiltīm un zālīti tos 260 metrus, vai mēģināt kaut kā tikt pāri.

Laikam tā arī tas ir domāts. Ja vispār tur kaut kas ir domāts, par ko es stipri šaubos.

Kā visas šīs izpriecas izpildīt ar bērnu ratiem vai invalīdu ratiņos (tiltam ir īpašs lifts), nespēju iedomāties pat teorētiski.

Toties pie jaunās pieturas ir jauna kabatiņa sabiedriskajam transportam, brīnišķīgs asfalts un, pats galvenais – luksofors! Iedomājieties – luksofors, kurš ved īpaši uz pieturu (jo bez pieturas tur vēl ir tikai viena dzelzceļnieku mājele). Parasta gājēju pāreja, protams, nederēja.

Luksofors uz trolejbusa pieturu.
Trotuārs tālāk par pieturu neved ne vienā, ne otrā virzienā.

Agrāk attālumi no Slāvu ielas pieturas līdz kaimiņu pieturām bija uz centru: 770 un 730 m, tagad 510 un 990 m. No centra: 640 un 810 m, tagad 510 un 940 m.

Cik visa šī bezjēdzība izmaksājusi, negribas pat zināt. Izskatās, ka tās autors bijis kāds rezultātā neieinteresēts pamatskolnieks, lai neteiktu vairāk.

Problēmu daļēji (jo tad vajadzētu arī pienācīgu Slāvu ielas šķērsojumu) atrisinātu pietura pie topošās Akropoles. Gribētos cerēt, ka tāda ir ieplānota, bet, redzot šo risinājumu, neko drošas sajūtas par to nav. Akropoli pabeigs labākajā gadījumā rudenī, bet gājējiem pieturu vajag jau šodien.

Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Grāmata – Maņuņa

Maņuņa ir Narines Abgarjanas grāmata par autores bērnību Armēnijā. Par Maņuņu sauc viņas labāko draudzeni, bet grāmatas galvenā varone būtībā ir Maņuņas agresīvā vecmāmiņa. Grāmata nav dokumentāla, tomēr autore ģimenes locekļus dzīvē sauc tāpat kā grāmatā. Starp citu, autore aktīvi raksta blogu, ir Krievijas pilsone un dzīvo Maskavā.

Maņuņa Krievijā esot bestsellers un jāatzīst, ka ne velti. Grāmatas vāka pieklusinātie toņi un melnbaltā fotogrāfija mazliet vedina uz apcerīgi sērīgiem memuāriem, bet nav uz to pusi. Maņuņā visu laiku kaut kas notiek un balansē uz “kā var būt tik traki” robežas. Ir šausmas, nav ļaunuma. Ir dažas nedaudz uzbāzīgas vietas grāmatā, kas apliecina autores nekritisko attieksmi pret padomju laikiem, tomēr tās neizvēršas plašākā morāles lasīšanā. Turklāt grāmata nav ne audzinoša, ne politkorekta, tāpēc tādas autores atkāpes kā “tie laiki, kad mēs visi vēl draudzīgi sadzīvojām, un jebkuram normālam cilvēkam bija pilnīgi vienalga, kas tu esi: gruzīns, krievs, ebrejs, ukrainis vai armēnis, un mums šķita, ka tā būs vienmēr, un šī draudzība nemūžam nebeigsies” šķiet relatīvi pieņemamākas.

Grāmatu var lasīt gan bērni (politkorektākie un visādi citādi pareizākie ļaudis varētu nepiekrist), gan pieaugušie. Subjektīvais baudījums – 8 balles.

Dienā ir lasāma plašāka Bārbalas Simsones recenzija.

Ierakstu izlase #53

Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējā mēneša ierakstu izlase.

 

Ints apraksta, kā no Kolkas gājis līdz Dubultiem.
http://asmodeus.lv/2018/05/28/pastaiga-kolka-dubulti-136-km/

Ritvars argumentēti pamato, kāpēc ietekmīgi liberāļi biežāk ir dzimumvarmākas. Citēšu: “Klasiskie līberāļi sludināja, ka cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas citu cilvēku brīvība, taču mūsdienās līberāļi savai brīvībai nevēlas nekādu robežu.”
https://ritvars.wordpress.com/2018/05/30/harvijs-veinsteins-un-kapec-ietekmigi-liberali-biezak-ir-dzimumvarmakas/

Ilze Viņķele norāda, ka lielāka problēma par apjomīgo ierēdniecību ir nekompetenti vai nemākulīgi politiķi. Zināmā mērā grūti nepiekrist.
https://ivinkele505.wordpress.com/2018/05/31/efektiva-valsts-parvalde-sakas-ar-kompetentiem-politikiem/

Laikmeta zīmēs rakstīts par Latgali, tās vēsturi un aktuālo valodas problēmu.
http://www.laikmetazimes.lv/2018/05/01/latgale-%e2%80%93-vai-patiesi-tresa-zvaigzne-latvijas-vainaga/

Juris vairākos ierakstos stāsta par ceļojumu uz Šrilanku. Ieliku divus. Pirmajā par to, kāpēc nevienam nevajadzētu apmeklēt ziloņu patversmes. Otrajā par satiksmes īpatnībām un problēmām.
https://xopyc.wordpress.com/2018/05/04/zilonis-srilanka-3/
https://xopyc.wordpress.com/2018/05/10/srilankas-vilinajums-7-satiksme-un-transports/

Inga apraksta, ko var redzēt un dzirdēt sev apkārt, ja vienkārši pasēdi laukā.
https://pl-inga.blogspot.com/2018/04/piezimes-kobes-darza-30-aprilis.html

Sabīne raksta par depresijas saistību ar sevis kopšanu un personīgo higiēnu.
https://esunmaniputni.wordpress.com/2018/05/01/nemazgato-matu-sindroms/

 

Torņu cīņas 2018

Manuprāt, Torņu cīņas nav tikai sacensības vien. Tā ir reize pabūt kopā ar domu biedriem, parunāties ar ilgāku laiku neredzētiem cilvēkiem, iepazīties ar jauniem putnu vērošanas cienītājiem, pārrunāt dažādas aktualitātes un sajusties kā daļai no Latvijas Ornitoloģijas biedrības.

Pavisam īsi par sacensību formātu: cilvēki sadalās komandās, izlozē torni un dodas no tā vērot putnus. Jo vairāk sugu izdodas saklausīt vai saskatīt – jo labāk. Tautas klasē vērošana ilgst 4 stundas, pieredzējušo – 24.

Mūsu komanda ir labi sastrādājusies gan Rīgas putnu cīņās, gan iepriekšējās Torņu cīņās, tāpēc šīm sacensībām pieteicāmies jau ļoti laicīgi. Tā kā neesam izcili putnu pazinēji un arī profesionāli ar putniem nekā neesam saistīti, tad izvēlējāmies tautas klasi. Nav arī mazsvarīgi, ka dalība tautas klasē prasa mazāk laika.

Nedēļu pirms sacensībām visa komanda sarunājām doties nelielā treniņu ekskursijā. No treniņu viedokļa varbūt tas nebija pārāk rezultatīvi, bet ekskursija izdevās pilnīgi neticami – redzējām piecas zaļās vārnas un apdzīvotu bezdelīgu piekūna ligzdu. Starp citu, nebija nozīmes tam, ka zaļo vārnu meklējumos biju devies arī agrāk, jo tikai vienā gadījumā mēs putnu redzējām tur, kur es to, iespējams, būtu iedomājies meklēt individuālā kārtā.

Sestdienas rīts, kurā notika torņu izloze, sākās ar ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Saņēmu īsziņu, ka ceturtā daļa komandas spiesta palikt mājās slimības dēļ. Sacensības trijatā ir grūtākas, jo putni jāredz un jāatpazīst vismaz trim komandas locekļiem. Tīri cilvēcīgi arī žēl – cilvēks ilgi gaidījis sacensības, gatavojies tām un še tev…

Lai dzīve šķistu vēl mazāk rožaina, dodoties ar velosipēdu uz izlozi, Merķeļa ielā vējš iepūta acīs smiltis. Nevarēju kādu brīdi ar divriteni vairs pabraukt. Vēlāk telpās palika mazliet labāk.

Tradicionālajās 3 pavāru restorāna sarūpētajās brokastīs mani ļoti pārsteidza speciāli man pienests šķīvis, jo bez spiestas vajadzības nemēdzu stāstīt par savu savdabīgo diētu. Nezinu, kā tas tika saorganizēts, bet ļoti patīkami, turklāt garšīgi.

Torņu izlozē mums bija divi mērķi. Neizvilkt Ķengaraga torni un dabūt Enguri. Tas piepildījās daļēji, jo izvilku, manuprāt, ne sevišķi aizraujošo Daugavgrīvas torni. Apspriedāmies komandā un izlēmām izmantot iespēju torni pārlozēt. Te lieti noderēja fakts, ka tautas klasē bijām pieteikušies pirmie un mums arī pirmajiem bija tiesības torni pārlozēt. Tā mēs tikām pie Slampes kurgāna torņa, kur agrāk nebijām bijuši.

Vienojāmies sākt ceļu no Rīgas ap pusčetriem naktī. Līdz tam varējām gatavoties sacensībām. Manā gadījumā tas bija:

  • sekošana tviterplūsmai un tās papildināšana,
  • ekipējuma izdaiļošana ar izdales materiāliem,
  • potenciālo putnu sugu apzināšana, izmantojot dabasdati.lv,
  • balsu atkārtošana,
  • optikas tīrīšana,
  • somas kravāšana,
  • telefoniska konsultācija ar acu traumpunktu un brauciens ar divriteni līdz dežūraptiekai (labāk būtu bijis līdz traumpunktam, bet to es vēl nezināju).
Ķikutu pievilināšanas metode. Nevainagojās panākumiem.

No rīta neviens neaizgulējās un, kā plānots, devāmies ceļā. Mērķis bija nokļūt tornī pusstundu pirms saullēkta, bet būtu varējuši braukt arī vēl agrāk. Pa ceļam redzējām gan stirnas, gan zaķus, gan alni (man personīgi pirmais aļņa novērojums brīvā dabā) un vismaz no sākuma mums bija vairāk dzīvnieku, nevis putnu foto.

Alnis

Izkāpjot no auto, bija plus trīs grādi. Nebija laika tam pievērst uzmanību, jo putni jau dziedāja visās malās. Bija grūtības izšķirt klusākās sugas.

Pārsvarā darījām tā – ja kāds no mums saklausīja jaunu sugu, viņš to pateica skaļi, varbūt norādīja virzienu un pārējie centās saklausīt to pašu. Reizēm tas izdevās ātrāk, reizēm nemaz. Šaubu gadījumos ņēmām talkā balsu ierakstus. Tā, piemēram, pārliecinājāmies, ka tiešām dzirdam sila strazdu, kuru vēlāk paveicās arī ieraudzīt.

Kopējais iespaids par torni bija – ļoti interesanti, bet pirmā vieta mums nebūs. Tāpēc, ka trūka bridējputnu un ūdeņu putnu bija pavisam maz. Savukārt meža putnus, pateicoties ķauķu korim, saklausīt bija diezgan grūti.

  • Vairākas sugas manījām tikai ļoti agri no rīta, piemēram, zivju gārņus.
  • Pa retam dzirdējām kāda bridējputna balsi, bet neatpazinām. Centāmies sameklēt līdzīgus balss ierakstus, bet neizdevās. Negribējām tam arī veltīt daudz laika, kamēr apkārt ir tik daudz kā saskatāma un saklausāma. Ņemot vērā, ka bridējputnu balsis apklusa ļoti ātri, radās aizdomas, ka tās kāds atdarina.
  • Šad tad paveicās īstajā brīdī paskatīties īstajā virzienā. Tā dabūjām gan balto stārķi, gan vistu vanagu, kurus ar neapbruņotu aci attiecīgajā virzienā nebūtu pamanījuši.
  • Jūras ērgli pamanījām tālu, tālu pļavā. Tā kā pirms tam biju redzējis uz staba peļu klijānu, nodomāju, ka putns nolaidies un nepievērsu tam vairs uzmanību, bet komandas biedri bija acīgāki.
  • Lauku cīruli pamanījām un saklausījām vien īsi pirms beigām, bez tā finišēt būtu pavisam neērti. Uztraucāmies arī par pelēkās vārnas un žubītes ilgstošu neatrādīšanos, bet viss beidzās labi. Arī lielās zīlītes redzējām, šķiet, tikai reizi.
  • Sākot tik agri, ir pagrūti izšķirt krāsas. Sākotnēji atzīmējām krastu čurkstes, jo izskatījās, ka putniem ir pelēcīgas apkaklītes. Vēlāk šo novērojumu svītrojām, jo, kļūstot gaišākam, redzējām tikai čurkstes bez apkaklītēm. Tādās reizēs, acīmredzot, nepieciešams vairāk pieredzes. Šajā ziņā tautas klase mums bija atbilstoša.
  • Lielākais prieks bija par vālodzēm. Mēs tās nekad nebijām redzējuši. Nebijām tik tuvu, lai sanāktu laba bilde, bet spilgti dzeltenie putni uz bērzu fona bija labi manāmi. Palūkojāmies, kā tie dzenā viens otru.
  • Būtu interesanti torņu cīņās izšķirt, kuri putni ir tikai dzirdēti un kuri arī redzēti. Tas arī iesācējiem un cilvēkiem no malas dotu vairāk priekšstata par to, ka tādas sacensības reāli notiek. No otras puses papīru darbs tautas klasē jau šobrīd šķita diezgan liels.
Vālodze

Apmeklētāju mūsu tornī nebija. Garām pabrauca tikai viena automašīna. Nav brīnums, ka tuvākajā apkārtnē ērti jūtas stirnas, zaķi un alnis.

Laiks paskrēja pilnīgi nemanot. Pirmās trīsarpus stundas bija aizvadītas ļoti intensīvi. Sāku pat prātot, vai 24 stundu formātā nebūtu vieglāk, jo tad starts ir pēcpusdienā un nav no rīta milzīgā steigā jākonstatē ievērojams daudzums sugu. Ja iepriekšējās torņu cīņās vēl izbrīvēju mazliet laika informācijas ievadīšanai sociālajos portālos, tad šoreiz, trijatā esot, to nemaz nemēģināju darīt. Par intensitāti, ar kādu nodevāmies putnu vērošanas procesam, liecina kaut vai tas, ka vismaz pusstundu putnus vēroju, aizmirsis noņemt mugursomu.

Kad pēc laika beigām apkopojām rezultātus, kopējam skaitam bija pat grūti noticēt. 46 sugas! Mēs taču neko tādu neredzējām un daudz kas pat šķita trūkstam. Sāka šķist, ka pēdējie tomēr nebūsim.

Pēc finišēšanas izmantojām, manuprāt, visjaukāko tautas klases iespēju. Apbraukājām pieredzējušo klases torņus, aprunājāmies ar domu biedriem un pavērojām putnus rāmākā garā. Paši pieredzējušo klases dalībnieki to darīt nevar, jo sacensības uzsāk un beidz faktiski vienlaicīgi.

Paspējām pabūt abos Kaņiera torņos. Tajos mūs ļoti draudzīgi uzņēma Naktsputni (ar torti Cielaviņa!) un Ar Mums Atkal Runā Kaijas. Varējām papriecēt acis ar melnajiem zīriņiem, pabildējām spāres un centāmies saskatīt niedrēs paslēpušos skaļo niedru strazdu. Satikām arī tautas klases Ruddibena cekullosīti, kas līdzīgi mums viesojās pie citiem sacensību dalībniekiem.

Atpakaļ Rīgā mūs sagaidīja tradicionālās kopīgās vakariņas ar citiem sacensību dalībniekiem. Drīz sekoja rezultātu paziņošana, sākot ar tautas klasi un zemāko vietu ieguvējiem. Kad Agnis paziņoja, ka starp trešo un otro vietu esot tikai viena suga un ka trešajai vietai esot 38 sugas, es sapratu, ka esam uzvarējuši.

Sajūtas grūti aprakstīt. Bija pārsteigums, ka atstarpe sanākusi tik liela. Bija prieks, ka par spīti visām grūtībām mūsu mērķtiecība vainagojusies ar labāko iespējamo rezultātu. Un viegls samulsums par to visu.

Par interesantāko novērojumu nosaucām redzētās vālodzes, bet piekritīšu Mārim Strazdam, ka jānodala interesantākais novērojums no faunistiski vērtīgākā novērojuma. Par otro man tajā brīdī pat nebija ideju, bet, vēlāk aplūkojot rezultātu apkopojumu, sliecos domāt, ka tas bijis sila strazds, kuru atzīmējušas tikai divas komandas no 19.

Sila strazds

Vēl vairākas dienas pēc sacensībām šķita mazliet neticami, ka patiešām uzvarējām. Iespējams, sava nozīme bija tam, ka no tautas klases mēs izvēlējāmies startēt visagrāk. Tas ir, putnus uzsākām skaitīt 4:45. Otrā vieta sāka 5:25, trešā 5:47, ceturtā 8:12.

Mums jautāja, vai nākamgad startēsim pieredzējušo klasē. Droši vien jā, jo palikt tautas klasē būtu nepieklājīgi. Nezinu vienīgi, vai mums visiem sanāks izbrīvēt tik daudz laika sacensībām. Tā kā pieredzējušo klasē par augstām vietām necīnīsimies, jādomā, ka jutīsimies zināmā mērā brīvāk un varēsim vairāk nodoties putnu vērošanai. Ir arī cerības uz mierīgāku sacensību ritmu un paradoksālā kārtā ilgāku pagulēšanu, jo nevajadzēs celties nakts vidū.

JRT – Cerību ezers aizsalis

Ja man būtu nepieciešamība izteikties tā, lai nevienu neaizvainotu, es droši vien teiktu, ka izrāde ir neparasti daudzslāņaina. Skatītājs tiek pārsteigts un provocēts, lai atstātu komforta zonu. Aktieru darbs, īpaši abu jaunāko ir īpaši atzīstams. Režisors drosmīgi atklāj savu personību no negatīvās puses. Askētisks interjers palīdz koncentrēt uzmanību uz aktieru darbībām. Inteliģents skatītājs noteikti pamanīs daudzus zemtekstus. Un tā tālāk.

Bet man tādas nepieciešamības nav.

No izrādes “Cerību ezers” ir palikusi daļa nosaukuma un tās centrālais tēls – režisors Vlads. Nu, vēl arī krievu valoda un uz skatuves attēlotā izrādes tapšana. Pārējais…

Izrāde ir neticami saraustīta. Te Valds apspēlē savas atmiņas, te viņš taisa izrādi, te runā ar aktieriem, te atgriežas atmiņās, te spēlē izrādi vai veic mēģinājumu un tā visu laiku. Īsteni pieslēgties kādai no ainām ir diezgan grūti, jo tās bieži vien ir ļoti īsas, pārejas starp tām biežas, Vlads uz skatuves it kā veido izrādi, kura nesanāk. Reāli viņš nezina, par ko veido izrādi. Vlads uz skatuves cieš radošas mokas un rezultāts ir visai briesmīgs. Varētu it kā Vladam just līdzi, bet to darīt nav iemesla. Vlads parāda savu negatīvo pusi, bet ne pozitīvo, kas liktu just līdzi.

Līdzīgi ir ar Vlada vecmāmiņu. Arī viņa tiek attēlota visai vienpusēji un neraisa līdzjūtību. Šajā ziņā vairāk izdevušies ir suņa un Harija tēli. Manuprāt, tie glābj izrādi.

Bija epizode, kurā es apsvēru domu piecelties kājās un pamest zāli. Principa pēc. Man nešķiet, ka valsts himnas atskaņojums būtu īpaši reglamentējams normatīvajos aktos, bet klausīties tās parodijā turklāt bez īpaša konteksta es negribu.

Bija arī interesantas un aizkustinošas ainas. Pamaz, bet tomēr. Ja vajadzētu izrādi raksturot iespējami īsi, es teiktu – režisora radošo moku negāciju izvirdums.

Vladislavs Nastavševs var daudz labāk. Šī nav tā reize.