Mani vienmēr ir mazliet izbrīnījusi cilvēku pieaugšana, ar to saistītās garīgās un emocionālās izmaiņas. Jo tas ir gan paredzami, gan negaidīti reizē. Elza raksta par savu pieaugšanu. https://miersmajas.lv/2018/11/12/klut-par-stereotipu/
Teodulu sāku lasīt dēļ tā autora – Anšlava Eglīša. Viņa darbus lasīt nekad nav bijis garlaicīgi. Domāju – paskatīšos, kas slēpjas darbā ar tik dīvainu nosaukumu.
Teoduls Supersakso ir alpīnists, kurš strādā kalnos par gidu. Grāmatā ir trīs Teodula stāsti no viņa jaunības.
Teoduls ļoti mīl kalnus, bet tēvs viņam izvēlējies citu profesiju. Atliek vienīgi uz kalniem doties pa pusei slepeni, kavējot darbu. Bet vienam steigā klejot pa kalniem ir bīstami. Teodulu aprok lavīna un viņš pats saviem spēkiem laukā no sniega netiek.
Teoduls ar Kasparu sākuši strādāt par gidiem. Pie viņiem pienāk lempīga paskata vīrs. Viņš vēlas kāpt kalnā pa nogāzi, pa kuru līdz šim vēl neviens nav uzkāpis. Turklāt tūlīt pat, bez sagatavošanās. Teoduls ar Kasparu šo vīru neuztver nopietni, tāpēc viņa piedāvājumam piekrīt ar domu, ka tāpat jau nekur tālu netiks. Tālāko droši vien var nojaust tāpat.
Teoduls ar Kasparu pievienojas ekspedīcijai uz pasaules otru augstāko virsotni Dapsangu. Īsi pirms kāpiena Teodula sirdi savaldzina skaista Indijas princese un viņš teju paliek pie tās. Tālākais ceļš ir ļoti grūts, gan fiziski, gan dažu nesaskaņu dēļ ekspedīcijas dalībnieku vidū.
Stāsti nav nekāds mierīgais ceļojuma apraksts. Tie ir pilni dramatisma un pat nāves briesmu. Notikumi šķiet nedaudz pārspīlēti, toties risinās spraigi un lasīt ir aizraujoši. Sarakstīts trimdas latviešu senatnīgajā valodā, īpaši izzīmējot cilvēku vizuālo tēlu. Zinot autoru, tas viss tā kā nebūtu pārsteigums, bet kā viņš spējis tik detalizēti aprakstīt alpīnisma ainas? Tikai pēc darba izlasīšanas uzzināju, ka Eglītim alpīnisms bijusi sirdslieta, tāpat kā gleznošana un rakstīšana. Daudzpusīgs cilvēks un talantīgs rakstnieks.
Ja pareizi atceros, šis ir piektais manis izlasītais Anšlava Eglīša darbs. Ne par visu esmu bijis sajūsmā, bet šķiet, ka viņš nemaz nav spējis uzrakstīt kaut ko garlaicīgu un nelasāmu. Nudien kļūst aizvien interesantāk noskaidrot, ko tad vēl Anšlavs Eglītis ir sarakstījis.
Uzsākot jauno Stacijas gadu, rakstīju, ka centīšos pieturēties pie 2-3 ierakstiem nedēļā. Ja tagad paskatos uz šajā gadā uzrakstīto, tad janvāris vēl ir tāds diezgan ražīgs. Pēc tam esmu daudz darbojies ar melnrakstu pabeigšanu. Laba kaudzīte vēl ir palikusi, tikai aizvien lielāks kļūst kārdinājums tos visus izdzēst.
Galvenie iemesli jaunrades piebremzēšanai ir darbs un mājas. Mēdz teikt, pie zināma bērnu skaita darbs pārvēršas par hobiju. Man tas tā ir noticis. Tikai pie vainas ir nevis bērnu skaits, bet gan interesanti profesionāli izaicinājumi. Ar laiku noteikti apniks, bet tas nebūs drīz.
Novembra sākumā atmetu regularitātei ar roku. Sanaca divarpus nedēļu gara pauze. Nezinu, vai pēdējā.
Man ir daudz lielāks prieks par labi noslīpētiem lielajiem ierakstiem. Tieši pie tāda es arī tagad strādāju. Tēma ir autortiesības attiecībā uz blogiem. Savāktais apjoms jau šobrīd pietiktu trim rakstiem, bet man trūkst informācijas, lai pieliktu tēmai punktu. Ja kādam ir pieredze ar vēršanos policijā vai tiesā, ļoti priecāšos, ja pastāstīsiet sīkāk [andris iekš stacija.org].
Stipri šaubos, vai būtu maz rokā ņēmis grāmatu ar tādu nosaukumu, bet dzīvesbiedrene to paņēma bibliotēkā autora dēļ. Nācās vien lasīt.
Izrādījās, ka Sievu skola nav ne mājsaimniecības rokasgrāmata, ne didaktisks romāns.
Pirmajā daļā publicēta Evelīnes dienasgrāmata, laikā, kad viņa tikko ir salaulājusies. Evelīne to turpina pēc divdesmit gadu pārtraukuma, kad pilnīgi mainījies skatījums uz savu vīru Robertu.
Otrajā daļā lasāma Roberta replika attiecībā uz publicēto Evelīnes dienasgrāmatu. Protams, viņš ar to nav apmierināts. Roberts sniedz redzējumu uz notikušo un pamato savu izturēšanos.
Trešajā daļā lasāmi abu meitas Ženevjēvas komentāri vai. precīzāk sakot, daži notikumi un izjūtas skolas gados.
Sākums bija diezgan grūts, Sajūsminātas sievietes nekritiska dienasgrāmata ar dažādu notikumu izklāstu mazliet saraustītā hronoloģijā. Nē, man nepatika. Lasīt var, bet prieka nekāda.
Pēc divdesmit gadiem kļuva daudz interesantāk. Galvenajai varonei rozā brilles nokritušas un vīrs “dabū pēc nopelniem”. Ļoti piesardzīgi tiek pieļauta doma par šķiršanos. Tie tomēr bija citi laiki, sabiedrības prasības pret citiem cilvēkiem bija daudz stingrākas nekā mūsdienās.
Roberts manī lielu interesi neraisīja, kā jau “pareizais tips”. Toties Ženevjēvas stāstītais šķita visinteresantākais. Viņa nelaimīgi iemīlējās savā klasesbiedrenē un tālāk vēl būdama jauna meitene iestājas par sievietes tiesībām audzināt bērnus pašai, bez vīrieša klātbūtnes vai palīdzības.
Jāatzīst, ka autoram visi tēli ir izdevušies ļoti labi. Šķiet, ka daiļdarba galvenā ideja bijusi aplūkot sievietes lomu sabiedrībā no dažādām pusēm. Līdz ar to darbs ir nedaudz feministisks šī vārda vislabākajā nozīmē. Tas dod nelielu ieskatu tā laika sieviešu problēmās. Tiesa, mazliet saraustītās hronoloģijas un notikumu trūkuma dēļ grāmatu gluži nevar nosaukt par aizraujošu.
Par Mārgaretas Atvudas darbu Sirds mirst pēdējā biju redzējis vairākas atsauksmes, no kurām visas bija pozitīvas. Cik pieredzēts, tas vēl nenozīmē, ka darbs man patiks, bet tomēr ir lielāka iespēja, ka tā būs.
Darbība norisinās ASV tuvā nākotnē. Valsts austrumu daļā valda nabadzība un noziedzība. Grāmatas galvenie varoņi – precētie Stens un Šarmeina izmanto iespēju no tā visa aizmukt, iesaistoties Pozitrona projektā.
Pozitrons būtībā ir cietums ar tā apkalpojošo pilsētiņu. Pozitrons ir daļēji pašpietiekams, jo nodrošina sevi ar ekoloģisku pārtiku. Vismaz tā tiek apgalvots. Darbinieki un ieslodzītie reizi mēnesī mainās vietām. Oriģinālā iecere bijusi, ka tādā veidā noziedznieki pierastu pie normālas sabiedrības. Turklāt, dzīvojot tādā vidē, nebūtu jēgas noziedzībai.
No ciematiņa nav izejas. Neviens ārā netiek, atskaitot pašu augstāko vadību. Ja reiz esi piekritis, tad faktiski esi mūža ieslodzījumā, lai arī ar labu ēdināšanu, drēbēm, iespēju pusi gada pavadīt ar savu ģimeni utt.
Pozitrons gluži nestrādā, kā oriģināli iecerēts un arī Stenam ar Šermainu ir seksuālas dabas problēmiņas. Bet, kā zināms, dzimumdziņa ir nopietns spēks. Grāmatas varoņi pakāpeniski atklāj daudz baisa gan par projektu, gan viens par otru.
Darba autore dzīvo Kanādā. Sākusi rakstīt jau no sešu gadu vecuma, bet par profesionālu literāro karjeru izšķīrusies 16 gadu vecumā. Pirmais darbs ticis publicēts 1961. gadā. Atvuda raksta joprojām un Sirds mirst pēdējā pirmoreiz publicēts 2015. gadā.
Savā ziņā Sirds mirst pēdējā ir antiutopija. Bet atšķirībā no, teiksim, 1984, šeit liela nozīme ir nodalīt sākotnēji iecerēto Pozitronu no faktiskā gala rezultāta. Pozitrona evolūcija ir loģiski pamatota. Autore nemoralizē un nesniedz savu versiju, kāpēc Pozitrons principā nemaz nevar strādāt, bet dod iespēju lasītājam padomāt un saprast to pašam.
Galvenie varoņi nav paši gudrākie cilvēki pasaulē, tomēr par muļķiem vai sevišķi kaitinošiem viņus uzskatīt nevar. Droši vien ir gana daudz cilvēku pasaulē, kuri parakstāmos līgumus nelasa, ir daudz maz apmierināti ar savu vienmuļo dzīvi rutīnā un attiecas viens pret otru nevis kā pret draugu, bet gan seksa partneri.
Savulaik jau minēju, ka man personīgi literāram darbam ļoti svarīgs ir ticamības moments. Šajā ziņā man darbs šķiet ļoti izdevies. Radīt veselu pasauli ar tās problēmām, ievijot interesantu sižetu un nezaudējot tēlu cilvēciskās īpašības, ir sarežģīts uzdevums. Ja vēl galvenie varoņi būtu intelektuāli mazliet spēcīgāki, tad grāmata būtu teju perfekta.
Starp citu, šis darbs nav minēts autores vikipēdijas lapas sadaļā nozīmīgākie darbi. Interesanti, kādi tad ir pārējie?
Teritoriāli Sarkandaugavas apkaime ir ļoti liela. Tā stiepjas no Bukultu ielas līdz pat Mīlgrāvim. Lielākā daļa ir industriālā zona, uz kuru ved dzelzceļa sliedes. Manuprāt, tai piemīt savs šarms.
Sarkandaugavai ir interesanta vēsture. Pēteris pirmais uz turieni vēlējies pārvietot pilsētas centru. Vēlāk tur bijuši daudzi rūpniecības uzņēmumi un tuvumā koka ēkās dzīvojuši to strādnieki. Upe bijusi daudz platāka, pat kuģojama, attēls. Okupācijas gadi Sarkandaugavas arhitektūru nav taupījuši. Nojaukts vairums veco ēku un saceltas jaunas daudzstāvu ēkas. Jādomā, ka tieši tādēļ rajons ir tik rusificēts – okupantiem dāsni dalīja dzīvokļus jaunajās ēkās.
Sarkandaugavā parādos reti. Varbūt tieši tāpēc pēdējā reizē tik ļoti acīs dūrās esošā postaža. Parka celiņi sabrukuši, bērnu ratiem parks vispār nav paredzēts – D pusē nevar normāli tikt iekšā, pēc tam Z pusē atliek vienīgi ratus nest, turklāt vēl arī pāri tramvaja sliedēm.
D puses ieeja parciņā. Starp 2011. un 2014. kaut kas tur darīts ir, bet, protams, ne jau līdz galam.
2011. gadā tur vēl auga tāds nīkulīgs bērzs. Koka vairs nav, apjomīga bedre – ir. Vismaz kopš 2014. gada. Droši vien, lai invalīdiem būtu interesantāk izkļūt no veikala un iekļūt tajā.
2016. gadā Rīgas dome nocirta gandrīz visus Tvaika ielas kokus. Šo atstāja – par prieku invalīdiem un bērnu ratiņu stūmējiem.
Interesanta ir par Sarkandaugavu dēvētā Daugavas vecupe. Savulaik izsekoju tai pa pēdām. Pārsvarā tā izskatās diezgan briesmīgi, bet būtu vērts to sakopt un blakus ierīkot pastaigu taku vai veloceliņu. Sarkandaugava ir labākā (vienīgā?) vieta Rīgā, kur vērot krīkļus – tādas nelielas pīlītes. Vēl tur ir liela iespēja sastapt tramīgo ūdensvistiņu.
Krīklis
Sarkandaugavā darbojas ļoti aktīvā Sarkandaugavas attīstības biedrība. Tā pastāv jau ilgāku laiku un, manuprāt, ir paraugs citām Rīgas apkaimju biedrībām. Tas ļauj lūkoties uz Sarkandaugavas apkaimi ar cerīgāku skatu nākotnē.
Rīgas putnu cīņa ir sacensības, kurās 8 stundu laikā komandai (2-4 cilvēki) jānovēro pēc iespējas vairāk putnu sugu Rīgas teritorijā. Papildus punkti pienākas par noteiktiem dzimumiem.
Rīgas putnu cīņā piedalījos trešo gadu (pirmās un otrās reizes apraksti). Jau laicīgi bija zināms, ka ierastajā komandas sastāvā startēt nevarēsim. Apspriedāmies savā starpā par iespējamo aizvietotāju kandidatūrām un citu nopietnu variantu bez Ievas nemaz nebija. Vairums no mums bija savstarpēji pazīstami un zinājām, ka Ieva putnus pazīst visai labi. Par laimi, Ieva piekrita uzreiz.
Šoreiz treniņu ekskursiju pirms sacensībām nerīkojām, jo divas nedēļas agrāk jau bija putnu dienas.
Nepilnu nedēļu pirms sacensībām saslimu un nepaspēju izveseļoties. Prātīgāk būtu bijis nestartēt, bet Rīgas putnu cīņa ir tikai reizi gadā un negribējās arī atstāt komandu bez šofera.
Par pamatu ņēmām pagājušā gada maršrutu. Izņēmu mazāk rezultatīvākos posmus laukā un centos sakārtot atlikušās apmeklējamās vietas pēc to steidzamības. Iepriekšējos gados meža malā vai pļavas vidū dienas beigās mums nebija ko redzēt. Attiecīgi šie posmi liekami dienas sākumā, kad ir vairāk putnu. Izvēlējāmies startēt Vecdaugavā, turpināt ar molu un Mangaļsalas mežu. Turpinājumā mēs dotos pastaigāt mazdārziņiem, vērot pīles un pa ceļam pamanīt kādu pilsētas putnu.
Sacensībām pieteicās deviņas komandas. Kad uzzināju to sastāvus, kritiski izvērtēju mūsu spējas un atzinu, ka septītā vieta būs mūsu griesti. Vieta gan nebija mūsu mērķis. Galvenais, lai mums pašiem būtu interesanti un nepārspīlēt ar skriešanu.
Vecdaugavā ieradāmies pusstundu pirms saullēkta, kas sacensībām, starp citu, nemaz nav agri. Migrēja zosis un mazāki putniņi. Lidojošos putnus atpazīt nebija viegli, jo bija vēl patumšs, mazo putniņu saucienus tik labi nezinājām un tos nemaz tik labi nevarēja dzirdēt. Tomēr lauku cīruļus atšķīrām viegli.
Ūdenī varēja redzēt pīles, bet pustumsā bija grūti tās atpazīt. Atlikām tās uz atceļu no Vecdaugavas.
Devāmies tālāk pa pļavu. Visiem bija prieks par tālumā redzamo lielo čaksti, vienīgi, uzstādot teleskopu, mans lētā gala statīvs gandrīz izjuka. Par laimi, galvenās daļas kopā turējās labi.
Paejot vēl tālāk, gaisā pacēlās mērkaziņa un nosēdās tālāk aiz cinīša, kur to vairs nevarējām redzēt. Žēl, labprāt būtu šo interesanto putnu apskatījuši ilgāk. Visai drīz devāmies atpakaļ, jo atnāca kāda sieviete vest suni pastaigā.
Sākām vērot pīles. Kamēr Elīna centās mums parādīt mazo dūkuri un es – saprast, vai redzu cekulpīli, vai tomēr ķerru, atbrauca motorlaiva un visus putnus aizbiedēja. Atlika vien braukt uz molu.
Pa ceļam Vecāķos nācās strauji bremzēt. Šķiet, pirmo reizi dzīvē to darīju zvirbuļu dēļ. Uzreiz tikām pie lauku zvirbuļa un abu dzimumu mājas zvirbuļiem. Kilometru tālāk nācās bremzēt arī dēļ svilpju pārīša. Svilpju mammu diemžēl redzēju es vienīgais.
Izkāpjot no auto, uzreiz tikām pie zeltgalvīšiem, pelēkās zīlītes un zaļžubītes. Bijām mazliet pārsteigti, ka automobiļu tik maz. Mums šķita, ka molā jau visi būs klāt pirms mums.
Daugavas malā centāmies pamanīt kādu šņibīti, bet tā vietā mums garām palidoja dienas vienīgais kākaulis. Vēl gabaliņu tālāk ievēroju vīru ar fotoaparātu, pētot bērzu. Diez vai viņš tur zvirbuli meklētu, tāpēc devāmies tuvāk. Izrādījās, ka tur ir tāds jauks putniņš kā ķeģis.
Satikām Pilnīgas žubes, mazliet parunājāmies. Uzzinājām, ka netālu ir garknābja gaura. Nez vai mēs būtu tāpat vien iedomājušies to meklēt starp lielajām gaurām.
Gabaliņu tālāk Ieva sauca, ka tikko redzējusi sniedzes. Diemžēl citi tās nepaspēja ieraudzīt. Pretī nāca Paceplīšu komanda un sniedzes aizlaidās. Mazliet aprunājāmies un tālāk visa komanda redzējām šos jaukos putniņus otrreiz.
Sniedze
Mola galā ilgi neuzkavējāmies, jo nebija pārāk silti. Devāmies pretī meža sugām, lai arī viena no tām pati atnāca pretī – pie bākas uz brīdi redzējām paceplīti.
Mežam veltījām nepilnu stundu. Pabraucām gabaliņu ar auto, apstājāmies un klausījāmies. Klusums. Pabraucām gabaliņu tālāk. Atkal klusums. Izkāpām, pastaigājām apkārt un atradām vienīgi dižraibo dzeni, kurš mums tāpat jau bija. Ievai šķita, ka dzirdēja dzilnas saucienu, bet tas diemžēl neatkārtojās.
Tālāk braucām uz Ķīšezeru. Mūs nepatīkami pārsteidza sastrēgums ceļa remonta dēļ, bet daļu no tā izdevās apbraukt pa mazajām ieliņām. Lai kā arī centāmies pa ceļam ieraudzīt baložus un žagatu, mūsu pūliņi diemžēl bija nesekmīgi.
Pie Ķīšezera sarīkojām ilgi gaidītu uzkodu pauzi. Atlaidās arī mežā gaidītās sugas – garastīte, mizložņa un cekulzīlīte. Ūdenī pamanījām cekulpīles, pelēkās pīles, platknābjus, mazo gauru, baltvēderus. Arī lielais baltais gārnis grozījās starp niedrēm.
Kārtējo reizi runājot, kā žagata mūs pievīlusi, izdevās to tālumā pamanīt, sēžot augstu kokā. Ņēmām vērā, ka, ja grib redzēt putnus, par tiem jārunā.
Devāmies tālāk uz mazdārziņiem. Galvenā cerība bija dadzītis. Par to, acīmredzot, bija gana daudz runāts, jo meitenes, ejot gabaliņu pa priekšu, to ieraudzīja. Neko citu gan tur nedabūjām, vienīgi sastapām Kurzemes putnu komandu.
Palūkojāmies pulkstenī un izlēmām, ka ar nelielu līkumu dosimies uz Sarkandaugavu. Pa ceļam dabūjām tikai mājas balodi, toties Sarkandaugavā tikām gan pie ūdensvistiņas, gan krīkļiem. Dažus metrus priekšā uz zemes meitenes pamanīja arī dziedātājstrazdu.
Ūdensvistiņas
Ap šo brīdi pirmo reizi paņēmu rokās mūsu sacensību protokolu. Pārskatīju to, ievēroju, ka nejauši sajaukti krīkļi ar krauķiem un izsvītroju krauķus no protokola. Pēc maza brīža Elīna parādīja uz koku ar krauķiem, kas arī bija mūsu sacensību pēdējā suga.
Steidzāmies uz rezultātu apkopošanu un apbalvošanu. Par kopbildi aizmirsām, dabasdati.lv novērojumus savadīt nepaspējām, pārskatīt fotogrāfijas, cik nu to bija – arī nē. Kā vēlāk atzina Māris Strazds, ja viņi būtu paspējuši pārskatīt savas fotogrāfijas, būtu dabūjuši vēl 0,6 punktus par noteiktiem dzimumiem. Protams, pēc tādām sacensībām visi ir noguruši un daudziem ātrāk gribas mājās, bet šoreiz noslēguma pasākums šķita sācies pārāk ātri.
Šogad par noteiktiem putnu dzimumiem pienācās 0,3 punkti. Tas ir, ja redzēta dižraibā dzeņa mātīte un tēviņš, tad viens punkts pienācās par sugas novērojumu, 0,3 – par tēviņu, 0,3 – par mātīti. Agrāk bija 0,5 punkti par dzimumu.
Vēl atšķirībā no pagājušā gada vairumam sugu bija norādīts, ka jāspēj pamatot, kāpēc redzēta tieši mātīte, nevis jaunais putns. Mēs komandā izdarījām pavisam vienkārši – “pamatojamās” mātītes neskaitījām. Tāpēc, ka pārliecinošu atbildi uz “kāpēc?” mēs sniegt nespētu. Varētu jau mēģināt izsprukt vai cerēt, ka citas komandas neapstrīdēs mūsu novērojumus, bet mums punkti un vieta nešķita tik ļoti svarīgi.
Īpaši bija izdalītas 40 parastās sugas. Sacensību gaitā šim sugu iedalījumam mēs nepievērsām nekādu uzmanību. Tikai brīdī, kad vajadzēja paziņot, cik daudz parasto sugu savākts, ievēroju, ka mums ir apbrīnojami labs rezultāts – 37! Arī par pārējām 24 sugām nebija ko kaunēties. Kopā 61 suga. Manuprāt, tas ir atzīstams rezultāts. Par noteiktiem dzimumiem pienācās vēl 5,7 punkti.
Kad paziņoja rezultātus, sāka ar zemākajām vietām, minot arī punktu skaitu. Tikai tajā brīdī sapratu, ka mums ir labs rezultāts arī, salīdzinot ar citiem. Gala rezultātā bijām izcīnījuši necerēti augsto ceturto vietu.
Par dzimumu noteikšanu izvērsās plašāka diskusija. Māris Strazds pauda viedokli, ka 90% no kopējā tabulā ievadītajiem dzimumiem varētu apstrīdēt. Jo, piemēram, jaunie mājas zvirbuļi no mātītēm nemaz neatšķiras, bet visas komandas norādījušas, ka redzējušas gan mātīti, gan tēviņu. Tad vajadzētu uzskaitīt gan tēviņus, gan mātītes, gan jaunos putnus.
Man personīgi dzimumu skaitīšana diez ko nepatīk. Piemēram, zilzīlītei putnu noteicējā minēts, ka mātītēm ir blāvi zila “cepurīte”, tēviņiem spilgti zila. Lauka apstākļos zilzīlītes ir ļoti kustīgas un apgaismojums mainīgs. Var jau noteikt pēc grāmatā rakstītā, bet vēlāk gandrīz droši būs saspringtas diskusijas. Pat putni.lv autori savos zilzīlīšu attēlos nav norādījuši dzimumus. Man labāk patiktu, ja dzimumus brīvprātīgi noteiktu tie, kuri to vēlas darīt un labākā rezultāta īpašnieks par to saņemtu speciālu balvu.
Gandrīz visas mūsu atzīmētās sugas bijām redzējuši. Rūdītākie speciālisti putnus labi atpazīst pēc saucieniem un tos redzēt ne vienmēr ir nepieciešams. Mums “tikai dzirdētās” sugas bija bārdzīlīte un žubīte. Ja pamācītos saucienus, rezultāts noteikti būtu labāks. Tomēr vairāk prieka ir, ja putniņu esi arī redzējis, ne tikai dzirdējis. Turklāt tad arī tiek izslēgts risks sastapties ar tādiem māksliniekiem kā sīlis, kurš teicami prot atdarināt peļu klijānu, vistu vanagu un citus putnus.
No parastajām sugām mums trūka pelēkais strazds, purva zīlīte un, lai cik tas dīvaini varbūt arī neliktos – kajaks. Tuvumā mēs to neredzējām, bet pa lielu gabalu nespējām viennozīmīgi identificēt.
Lai arī nolikumā bija paredzēta iespēja īslaicīgi sadalīties pa pāriem, mēs to gandrīz neizmantojām. Tikai tik, cik kāds pa laikam bija aizgājis priekšā vai atpalicis aizmugurē.
Neilgi pēc sacensībām Elīna teica, ka nākamgad labprāt pamēģinātu startēt tur, kur vēl neesam bijuši. Iebildu, ka mēs tur tik daudz ko nevarētu redzēt. Divas komandas, kuras apsteigt necerējām, putnus meklēja Pārdaugavas pusē. Bet vispār ir par ko padomāt. Tieši tādu pašu maršrutu noteikti neatkārtosim. Gribētos arī redzēt, kas ir citur, bet negribas secināt, ka “nekā nav”. Līdzīga pieredze man bija pirmajās sacensībās, kad izvēlējāmies būtiski citādāku maršrutu nekā citi un redzējām krietni mazāk. Varbūt tas nozīmē, ka biežāk jāiet putnus vērot ārpus sacensībām.
Ziemeļu gulbji
P.S. Reiz man jautāja – ja jau tu piedalies tādās sacensībās, tad jau tev noteikti ir arī daudz bildes, ko parādīt. Tā gluži nav. Sacensībās labam kadram nav laika. Tikai, ja veiksmīgi sakrīt visi apstākļi. Tā kā sliktus uzņemt gluži negribas, tad ar fotografēšanu sacensībās neaizraujos un īpaši daudz nav ko parādīt.
Kādreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.
Interneta ārēs nejauši uzklīdu nelielai grāmatiņai “Pašdarināts degvīns”. Nu, ko – nopietna lieta, jāiepazīstas! Droši vien būs rakstīts, kā nejauši neiegūt metilspirtu (kaut gan to es vēl no ķīmijas stundām atceros) un citas gudrības.
Grāmatas ievadā jauks citāts no Ilfa / Petrova “Zelta teļš”, kur Ostaps Benders krievu pieredzi kandžas pagatavošanā klāsta ārzemju tūristiem:
«Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zīdkoka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozīnieti vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.»
Nevarētu teikt, ka kandžas dzīšana aprakstīta pilnīgām tējkannām. Par metilspirtu (nejauši iegūst, dzenot kandžu pārāk zemā temperatūrā, nelielās devās izraisa aklumu, lielākās – nāvi) praktiski nekas nav rakstīts. Acīmredzot, mērķauditorija ir vīri (un sievas) ar zināmu pieredzi. Gan jau arī pilnīgs iesācējs pie kādas nebūt kandžas tiks, sekojot grāmatā rakstītajam, bet tas nemaz tik viegli nebūs.
Tā arī man ir galvenā atziņa. Kandžu dzīt nav viegli! Tas ir, kaut ko jau izdzīt var. Bet, ja grib, lai dzēriens būtu kvalitatīvs, tas jāiegulda diezgan daudz pūļu.
Grāmatā aprakstīta iesala sagatavošana, cietes pārveidošana cukurā, raudzēšana, destilēšana, destilēšanas aparāti, šķidruma attīrīšana un aromatizēšana. Pievienotas arī daudzas receptes.
Zīmīga man šķita rindkopa par zāļu degvīnu.
Tā saukto kuņģa degvīnu jeb eliksīru veidu ir ārkārtīgi daudz. Visu šo degvīnu galvenā sastāvdaļa ir aromātiskas vielas un rūgtie ekstrakti, kas iegūti no dažādiem augiem. (..) Šo degvīnu izgatavošanai vajadzīgo augu un saknīšu ievākšana parasti ir sarežģīta, taču visumā neizmaksā dārgi, tāpēc ikvienam ir izdevīgāk šos degvīnus izgatavot pašam mājas apstākļos, nekā maksāt par dārgiem preparātiem.
Es nekādi nespēju iedomāties, ka gribētu zāļu degvīnu pats gatavot mājās apstākļos, lai cik arī tādā veidā nevarētu ietaupīt. Labāk nopelnīt gana daudz jomā, kur esmu profesionālis, lai pēc tam no cita profesionāļa par godīgu samaksu iegādātos kvalitatīvu produktu. Ņemot vērā, cik laika es tam patērētu un kāds būtu iegūtais rezultāts, nebūtu vērts pat sākt par to domāt. Protams, tāpēc arī šī grāmata nav domāta man.
Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējo divu mēnešu ierakstu izlase.
MBendiks pirms vēlēšanām rakstīja par līdzšinējās Eiropas kārtības došanos pa skuju taku, ko paši eirofili atsakās ieraudzīt. Ir pagājušas vēlēšanas un raksts ne par matu nav zaudējis savu aktualitāti vai licis šaubīties par tajā pausto. https://benedictingibjorg.wordpress.com/2018/09/23/zvanins-skan-zvanins-skan/
Sarkanakmens aplūkojis izstādītus studentu mākslas darbus. Tie nav gājuši pie sirds. Tiek norādīts, ka māksliniekam jācenšas radīt tādu mākslu, lai to pirktu. No savas puses piebildīšu, ka autoram ir liela daļa taisnības, tomēr esmu pārliecināts, ka patiesu mākslu nav iespējams radīt, ja pamatmotivācija ir pārdošana. https://sarkanakmens.wordpress.com/2018/09/23/maksai-jabut-komercializetai/
Punktiņa raksta par salīdzinoši nesen klajā nākušo “Es biju tikai sekretāre”, kur puse grāmatas ir Ādolfa Hitlera sekretāres Brunhildes Pomselas atmiņas, otra puse – politologa Hansena varones atmiņu analīze jeb propaganda par “Tramps, Polija, brexits – ļoti slikti, bēgļi – labi”. Kas tur tāds īpašs? Šī bija piektā atsauksme, kuru esmu lasījis par “Es biju tikai sekretāre”. Ļoti atšķirīga no tām četrām. Ļoti pārliecinoša. Grāmatu blogeri – mācieties no Punktiņas!
(..) kādā brīdī man piezagās apjausma, ka Hansenam Brunhildes stāsts ir bijis nepieciešams tikai viena iemesla dēļ: lai viņas aizsegā lasītājiem “iebarotu” konkrētu viedokli.
Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.
No sākuma man šķita, ka visa grāmata būs gandrīz tikai par karu. Ja es to būtu zinājis pirms lasīšanas, varbūt pat negribētu lasīt, bet velti. Šo darbu lasot, nācās atzīt, ka mana līdzšinējā izpratne par karu ir bijusi pārāk virspusēja. Teorētiski jau it kā skaidrs – PSRS okupācija, deportācijas, vācu okupācija, žīdu šaušana, otrreizēja PSRS okupācija, Kurzemes katls, partizānu gaitas. Lai to aptvertu sīkāk, situācija jaskatās mazākā mērogā, no ģimenes skatu punkta.
Desmitiem gadu, spēkus nežēlojot, esi no sirds strādājis, lai iekoptu māju, zemi, izaudzinātu bērnus, bet te pēkšņi vienā brīdī tu zaudē gandrīz visu. Vai pat pilnīgi visu. Tāda pieredze nepaliek bez sekām. Ir grūti dzīvot tālāk. Nav vairs drošības sajūtas un nav arī sajūtas, ka to izdosies atgūt. Represijas taču turpinājās arī pēc kara.
Par sirdslietām grāmatu varoņi īpaši nemēdz stāstīt, dominē piedzīvoto laiku raksturojoši notikumi, bieži saistībā ar darbu. Vairāk par diviem stāstiem vienā dienā izlasīt nevar. Tas ir, var, protams, bet tad stāsti sāk jukt kopā un trūkst laika apdomāt izlasīto.
Man būtu paticis izlasīt kvantitatīvi mazāk, bet dziļākus stāstus. Tomēr, protams, daudz labāk šādi nekā pavisam nekā. Jādomā, ka autors ir vienu, varbūt divas reizes ticies ar intervējamajiem un daudz lielāku stāsta dziļumu panākt būtu grūti.
Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru gribas rekomendēt ikvienam. Tā nav viegla literatūra, bet ļauj daudz labāk saprast savus vecākus, vecvecākus un šodien notiekošo. Jo daudzas lietas principā ir tādas pašas kā toreiz. Tiem, kas grib karot, nav īstas sajēgas par kara ietekmi ģimenes līmenī. Savukārt ģimene un mājas ir vispārcilvēcīgas vērtības, kādas tās būs arī vēl pēc gadu tūkstošiem, ja vien cilvēce tik ilgi pastāvēs.
Teodulu sāku lasīt dēļ tā autora – Anšlava Eglīša. Viņa darbus lasīt nekad nav bijis garlaicīgi. Domāju – paskatīšos, kas slēpjas darbā ar tik dīvainu nosaukumu.
Stipri šaubos, vai būtu maz rokā ņēmis grāmatu ar tādu nosaukumu, bet dzīvesbiedrene to paņēma bibliotēkā autora dēļ. Nācās vien lasīt.
dreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.
Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.