Vasaras sākumā ar meitu iegriezāmies Lucavsalas bibliotēkā. Meita šķirstīja savas grāmatiņas, bet es laika īsināšanai plauktos atradu Zvēru kapiņus. Par Stīvenu Kingu, protams, esmu lasījis un dzirdējis, bet viņa paša grāmatas agrāk lasījis nebiju. Neticēju, ka šausmu literatūra mani spēs īpaši ieinteresēt. Bet neko potenciāli aizraujošāku plauktā tāpat neredzēju un domāju, ka var jau arī mazliet palasīt.
Nākošo reizi Lucavsalā viesojos pēc kāda pusotra mēneša. Šoreiz jau apzināti ņēmu Zvēru kapiņus. Jau izlasīto atcerējos itin labi un šoreiz arī sanāca vairāk laika pievērsties lasīšanai. Sapratu, ka izlasīt grāmatu tomēr gribēsies un mājās izpētīju, ka ir atrodama arī elektroniskā versija. Lasīju to vaļas brīžos telefonā, bet, tuvojoties beigām, paņēmu elektronisko grāmatu un lasīju mērķtiecīgāk.
Par ko tad īsti grāmata ir? Ārsts Luiss ar sievu, kaķi un abiem mazajiem bērniem pārvācas dzīvot uz māju Ladlovā. Tur viņš uzzina, ka netālu ir tāda dzīvnieku kapsēta, kur izsenis tiek apglabāti mājdzīvnieki. Sievai šī kapsēta ļoti nepatīk. Viņai vispār nepatīk jebkas, kas saistīts ar nāvi.
Tālāk rindkopā izstāstu grāmatas saturu! Gadās tā, ka Luiss mājās paliek viens un kaķi notriec automašīna. Draugs un kaimiņš, zinot, ka Luisa meita kaķim ļoti pieķērusies, ved Luisu kaķi apglabāt uz vēl vienu zvēriņu kapsētu. Uz to ir grūti tikt, pa ceļam spokojas, bet kaķis tiek apglabāts. Nākošajā dienā kaķis atgriežas mājās, bet ne īsti savā ādā un nenomazgājami smird. Pēc kāda laika auto notriec arī Luisa mazo dēlēnu, kurš, protams, arī tiek apglabāts zvēriņu kapsētā. Dēliņš atgriežas kā neveikls zombijs un ķeras pie slepkavībām. Tiek gan kaimiņam, gan mātei, gan gandrīz arī tēvam, bet viņš kaut kā pamanās izvairīties un ar trešo mēģinājumu dēliņu – zombiju nošpricē ar morfiju. Tad Luiss nosvilina kaimiņa māju ar līķiem tur iekšā un steigšus stiepj sievas nedzīvo ķermeni un zvēru kapiņiem. Grāmata beidzas ar sievas atgriešanos.
Interesanti, ka pats Stīvens Kings savulaik dzīvojis blakus lielceļam, uz kura regulāri notriekti dzīvnieki, tai skaitā viņa meitas kaķis.
Neuzrunāja mani šī grāmata. Pirmkārt, esmu visai drošs, ka eksistē neizskaidrojami spēki, bet neticu ļaunumam. Otrkārt, man no nāves nav tik ļoti bail, ka par to nespētu domāt vai runāt. Mana un citu dzīvo radību nāve ir tikai laika jautājums un labi ka tā. Ja būtu atrasts veids, kā dzīvot mūžīgi, tad esmu pilnīgi drošs, ka tajā valdītu mūžīgs Staļins. Treškārt, (ārsts!) Luiss netiek galā ar sava ego pabīdīšanu malā un parūpēšanos par sievas un meitas labsajūtu. Man tas šķiet diezgan nožēlojami un laupa līdzjūtību pret viņu pašu. Ceturtkārt, ne īpaši gudrais sižets un tā paredzamība.
Ja vērtē paņēmienus, kā grāmata uzrakstīta, kā tiek radīta šausmu sajūta vai radīta interese lasītājā, tad gan grāmatai nav ne vainas. Nesapratu tikai vienu – kāpēc autors dod mājienu, ka kaimiņš Džads jauc, kurā gadā apbedījis savu suni.
Subjektīvais baudījums 5/10. Šķiet, ka filmu skatīties (esot pat divas tādas) varētu būt interesantāk.
Ir aizritējusi pirmā izloze. Neko tajā neesmu laimējis. Tāpat kā vairums no mums visiem.
Visi droši vien jau zina, bet atgādināšu. Tātad, ja vēlos piedalīties loterijā, kas man ir jādara? Jāpaņem čeks vismaz 5 eiro vērtībā un jādodas uz cekuloterija.lv. Čekā jāatrod un jānoraksta
nodokļu maksātāja reģistrācijas numurs (rimi nodokļu maksātāja numuru protu jau no galvas),
kases aparāta numurs,
čeka numurs,
čeka summa
un jāieklikšķina (man šķiet, ka ierakstīt būtu ātrāk) datums.
VID-s čeka oriģinālu prasa vienīgi, ja esi laimējis loterijā un vēlies iegūt balvu. Šis princips ir čeku loterijas realizācijas galvenā neveiksme.
Ir diezgan vienkārši kļūdīties kādā no cipariem vai sajaukt čeka numuru ar kādu citu simbolu virkni. Daļēji šo problēmu risina čeku paraugi, kurus var aplūkot turpat ievades lodziņā.
Neviens neliedz sabotēt čeku loteriju, regulāri rakstot safantazētas summas un čeku numurus reāliem nodokļu maksātājiem. Ja es paņemšu sev netīkama uzņēmuma reģistrācijas numuru, pārējos datus izfantazēšu un nosūtīšu VID, tad vai tikai pēc idejas agrāk vai vēlāk šim uzņēmumam nebūtu jāpiedzīvo VID pārbaude? Varbūt viena čeka dēļ VID-s tā nedarīs, bet, ja tie būs kādi 10-20 un dati ievadīti no dažādām IP adresēm, turklāt ar dažādiem telefona numuriem?
Būtu interesanti uzzināt, cik daudzi no laimestiem nekad netiks izņemti. Tas varētu samērā precīzi atainot fiktīvo čeku skaitu čeku loterijā.
Labi, aizmirstam par iespējamiem apzinātas kaitniecības gadījumiem. Palūkosimies, cik laika tiek patērēts, pārrakstot visu čekos redzamo informāciju. Pirmajai izlozei esot reģistrēti 1’731’070 čeki, biļetes un kvītis. Pieņemsim, ka viena čeka reģistrācijai vajag vidēji 45 sekundes, reāli gan droši vien tiek tērēts vairāk laika. Tās ir 21’638 stundas jeb 2705 8-stundu darbdienas, jeb 10,8 darba gadi. Un tas ir tikai viena mēneša izlozei! Vai šī čeku loterija patiesībā nav noziegums pret Latvijas ekonomiku?
Praktisks padoms. Uz katra čeka vienmēr uzrakstiet datumu līdz kuram tas ir jāglabā. Tas ievērojami atvieglos kārtošanas procesu, kad izrādīsies, ka jūsu aploksnē, mapītē, atvilktnē vai skapītī vairs nav vietas nevienam jaunam čekam.
Čeku loterijā pēc iespējas ātrāk būtu nepieciešams ieviest lietotni, kurā čeks būtu jānofotografē, nevis kaut kas jāpārraksta. Jā, VID-am būs sarežģītāk apstrādāt datus, bet tie būs precīzāki (kas arī ir loterijas mērķis) un cilvēkiem nebūs jātērē tik daudz laika, pārrakstot čekos redzamo informāciju. Bet arī tas visu neatrisinās, jo tik un tā tiks tērēts laiks lietotnes atvēršanai, čeka fotografēšanai un nosūtīšanai.
Čeku loterijā lielākie ieguvēji izrādīsies lielveikalu apsargi. Pa naktīm viņi apstaigās miskastes, pievāks čekus un reģistrēs tos.
Kad čeku loterija sākās, diez vai kāds iedomājās, ka tiks iesniegti 1’731’070 čeki (kā arī biļetes un kvītis).
“Ja čeks netiek automātiski atpazīts, tas nozīmē, ka kāds no šiem te kritērijiem – vai nu kases aparāta šasijas numurs vai uzņēmuma reģistrācijas numurs – nav sakrituši VID datubāzēs, bet šeit noteikti ir jāpaskatās, vai tur nav kādas no datu ievades kļūdām,” norādīja Pelēkā.
Pelēkā norādīja, ka šie neatpazītie čeki loterijā nepiedalās.
Interesanti, ka VID neatklāj, kāds tieši ir brāķēto čeku skaits un līdz ar to mēs nezinām precīzu varbūtību, ar kādu iespējams tikt pie kāda no laimestiem. Uz labu laimi pieņemšu, ka brāķēti varētu būt 5% čeku, Paliek 1’644’517 čeki, ar kuriem tālāk operēšu aprēķinos.
Pirms tālākās lasīšanas silti iesaku katram lasītājam atbildēt sev pašam uz diviem jautājumiem.
Cik daudz laika jūs esiet gatavi ziedot, lai tiktu pie galvenā laimesta – 20’000 eiro?
Kā jūs šo laiku novērtētu naudā?
Manas atbildes – 10 minūtes katru dienu. Man grūti šo laiku novērtēt, bet tā kā tas ir mans brīvais laiks, tad es to nevēlos atdot ļoti lēti. Teiksim, 5 eiro jeb 50 centi par minūti.
Saglabājoties esošajai tendencei, pusgada laikā loterijā piedalīsies aptuveni 9’867’099 čeki. Visticamāk, aktivitāte ar laiku nedaudz kritīsies, bet diez vai vairāk 20-25%.
Ja visas lielās balvas (virs 100 eiro) saskaita kopā, tad (šajā) pusgadā var laimēt 220’000 eiro. Tam vajadzīgs minimums 34 čeki. Ar balvām 100 eiro vērtībā, manuprāt, vispār nav vērts rēķināties. Kāpēc?
Katru mēnesi tiek izlozēti 50 laimesti par 100 eiro. Pusgada laikā tie ir 300 laimesti. Pieskaitīsim arī laimestus virs 100 eiro un tad sanāk (300 + 34 =) 334 laimesti un (30’000 + 220’000 =) 250’000 eiro. Attiecīgi iespēja laimēt vismaz 100 eiro ir 1 pret 29’542. Citiem vārdiem sakot, katram ~30’000-ajam čekam būtu jālaimē (bet bez jelkādas garantijas) loterijā vismaz 100 eiro.
Ja pieņem, ka katra čeka reģistrācijai man nepieciešamas 45 sekundes, tad vienam laimestam es patērēšu vidēji 22’157 minūtes jeb 369 stundas, jeb 46 pilnas 8-stundu darbdienas.
Tālāk, ja pēc šīm 46 darbdienām es patiešām būšu kaut ko laimējis, tad ar 89,82% varbūtību tie būs 100 eiro. Labāk nekā nekas, bet strādāt 46 pilnas darbdienas, lai (varbūt) nopelnītu 100 eiro? Tas ir nopietni?
Atgriezīšos pie lielajām balvām. Aptuveni var pieņemt, ka katrs (9’867’099 / 34 =) 290’209. čeks laimēs lielo laimestu. Lai es sakrātu šos 290’209 čekus, man būs vajadzīgas 217’657 minūtes jeb 3628 stundas, jeb 453 8-stundu darbdienas, jeb 1,81 darba gads.
Un tad, ja būšu veiksmīgs,
ar 14,71% iespēju laimēšu 2000 eiro,
ar 52,94% iespēju laimēšu 5000 eiro,
ar 29,41% iespēju laimēšu 10’000 eiro,
ar 2,94% iespēju laimēšu 20’000 eiro.
Vidēji tas būtu 6470,59 eiro par 1,81 darba gadu. Viena minūte darba man būtu devusi aptuveni trīs centus. Viena stunda – 1,78 eiro, viena darbdiena – 14,27 eiro, viens mēnesis darba – 297,28 eiro.
Vai tas ir daudz? Kādam varbūt jā, bet man nē. Es gribētu savam darbam redzēt lielāku ienesīgumu.
Atgriezīšos pie augstāk uzdotajiem jautājumiem.
Ja es vienu minūti sava laika vērtēju ar 0,50 eiro, tad sanāk, ka viena vidējā 6470,59 eiro laimesta nopelnīšanai man jāiegulda laiks (0,50 * 217’657 =) 108’828,50 eiro vērtībā.
Pilnīgi garām.
Ņemot vērā augstāk veiktos aprēķinus, man personīgi par čeku loteriju būtu vērts sākt domāt vienīgi, ja loterijā piedalītos ~17 reižu mazāks čeku skaits, kas būtu mazāk par 100’000 čeku mēnesī. Tuvākajos gados tas neizskatās reāli.
Lai bērni labāk izturētu garo braucienu uz Varšavu, pirms tam aizbraucām uz Gdaņskas pludmali. Tur nebija nemaz viegli atrast arī maksas stāvvietu. Daudzi vietējie bija novietojuši savus automobiļus zaļajā zonā, bet tomēr samaksājuši par stāvēšanu. Neatceros vairs, cik par stundu bija jāmaksā, bet bija līdzīgi Rīgas cenām.
Pie Baltijas jūras
Pēc apmēram divām stundām devāmies ceļā. Sevišķu piedzīvojumu mums nebija. Kad bākā vairs nebija daudz degvielas, benzīntanks veiksmīgi atradās. Dzīvesbiedrenei nācās izturēt morālo presingu, kad četras poļu sievietes dauzījās pie bērnu/sieviešu tualetes durvīm, kur tajā brīdī tika tīrīta šmuce pamperā.
Pusdienās pasūtīju turku zirņu plācenīšus, atnesa trīs un tos pašus ar biezpiena čupiņām virsū. Blakus pusdienvietai bērni varēja dot zāli kazām, paskatīties uz ēzeli, poniju un pāris zosīm. Paši novērojām kraukli un sarkano kliju. Klijas agrāk vispār nebiju redzējis, pirmajā acu uzmetienā šķelto asti neredzēju un domāju, ka klijāns. Labi, ka sieva bija vērīgāka un fotoaparāts tobrīd bija rokās.
Klija. Dabasdatos atzina par sarkano, es tā arī īsti neesmu sapratis, kā šo viennozīmīgi atšķirt no melnās.
Viesnīca Varšavā mums bija ar auto stāvvietu zem ēkas, bet nevarējām saprast, kā no stāvvietas tikt uz numuriņu un vai tas vispār ir iespējams. Pie tam vēl nejauši atstājām numuriņa atslēgas automobilī, paši izgājām no stāvvietas un netikām atpakaļ. Kad tikām pie atslēgām, nevarējām atrast, kur vispār tam numuriņam jāatrodas un kā tur tikt. Vēlāk jau viss izrādījās vienkārši.
Plānojām palikt uz divām naktīm, bet mums teica, ka otrā nakts būšot dārgāka, kādi pieci seši simti par nakti. Nogurumā neattapāmies, ka darbiniece runā par zlotiem, nevis eiro, tāpēc pašausminājāmies un no otrās nakts atteicāmies. Mums pastāstīja, ka tik dārgi tāpēc, ka Varšavā esot pink. Pink? Jā, pink. Kas tas tāds? Minēju, vai tas ir kāds mūzikas festivāls? Jā, jā, tā esot. Tikai nevis festivāls, bet mūziķe Pink. Nudien biju pārsteigts. Neko par Pink nebiju dzirdējis pēdējos 15-16 gadus un man šķita, ka viņa jau ir sen kā pensionējusies.
Kādu stundiņu jau bijām viesnīcā pavadījuši, līdz mani pārsteidza skaļš sievas izsauciens. Ko tieši viņa sauca, neatceros, bet iemesls bija kādus divarpus vai trīs centimetrus garš kukainītis (neskaitot antenas).
Lielus mūdžus dauzīt man riebjas jau kopš bērnības. Nest uz recepciju pārāk tālu. Slīcināt podā negribējās, ja nu atgriežas. Tā nu izmetu šamo pa logu.
Septītā diena. Varšava un atceļš.
No rīta skaidrāku galvu pārdomājām mums izteikto viesnīcas piedāvājumu par palikšanu uz vēl vienu nakti un nolēmām, ka varētu piekrist. Tikai viena nelaime – mums jāizrakstās un jāatdod atslēga restorānā līdz 12iem, bet recepcija atvērta tikai no 12iem. Nīkt tik ilgi viesnīcā netaisījāmies. Sakravājām mantas un atstājām auto bezmaksas stāvvietā netālu no viesnīcas, lai uz centru dotos ar tramvaju.
Varšavā ir salīdzinoši daudz debesskrāpju (vairāk nekā jebkurā citā ES pilsētā), bet pamaz vecākas apbūves. Kad otrajā pasaules karā nacistu okupācijas gals bijis jau nojaušams, vietējie poļi sacēlušies. Tas tāpēc, lai varu pilsētā pārņemtu viņi, nevis krievu okupanti. Hitlers par šo dumpi bijis tik saniknots, ka pavēlējis “Ziemeļu Parīzi” noslaucīt no zemes virsas. Vairāk nekā 85% ēku bijis drupās.
Iespējams, pazīstamākā Varšavas ēka – Kultūras un zinātņu pils. Vismaz daļa varšaviešu par to nav laimīgi, jo tā celta Staļina laikā pēc līdzības ar 7 tādām pašām ēkām Maskavā. Tautā šo dēvē (vai ir dēvējuši) arī par Staļina locekli. Esot savā laikā domājuši arī par ēkas nojaukšanu. Tagad faktiski tā ir Varšavas seja.
Tramvajā mūsu jaunākais pamanījās aizmigt, bet viņa miegs nebija ilgs. Netālu no Kultūras un zinātņu pils skaļi muzicēja kādi cilvēki. Saklausījām vārdus “aleluja” un “jesus” un jauneklis bija augšā. Kad man pašam nebija bērnu, nekādi nespēju saprast, kāpēc bērnu miegs vecākiem šķiet tik svarīgs. Jo, ja jau viņam nāk miegs, tad jau viņš gulēs. Tolaik es nezināju, ka bērns, kuram nāk miegs, kļūst sasodīti nedisciplinēts, pats netiek ar sevi galā, brēc par mazāko nieku un nesaprot, ka vienkārši jāaizver sava mute un acis. Īsi sakot, grūti ar tādiem. Piemēram, šoreiz kristīgās mūzikas augļus izbaudījām, kad sieva ar meitu devās saldējuma pauzē un jauneklis par varītēm centās saldējumā iebāzt pirkstus. Tas varbūt arī nav nekas īpašs, bet sevišķi saasināta reakcija uz aizliegumu gan nav nekas patīkams. Vizināju mazo brēcēju ratos tā patālāk no pārējiem ģimenes locekļiem. Meita arī pamanījās nobrēkties, jo, lūk, saldējums pilot uz pirkstiem un tas vispār neesot īstais saldējums. Īstais saldējums ir Karlsons, bet kur tad Polijā tādu ņemt?
Ielūkojāmies paprāvā drēbju veikalā, kuru mums Latvijā īpaši rekomendēja bērnu apavu dēļ. Atklāti sakot, zemē nomestas 40 minūtes, jo īsti piemērotu apavu nebija, cenas tikai mazliet zemākas nekā Latvijā, toties pamatīgas rindas pie kasēm. Tur varbūt būtu vērts doties ar pamatīgu iepirkumu sarakstu kādu 200 eiro vērtībā, bet ne ieskriet tā, starp citu, jo laiks ceļojumā ir dārgs.
No viesnīcas saņēmām ziņu, ka mēs varot palikt viesnīcā par tik un tik naudiņām. Sieva apjautājās, vai tajā pašā numurā. Pēc kāda laika sekoja atbilde, ka nē, ka piedāvājums vairs nav spēkā, bet lai reģistrējas caur booking.com.
Vārdu sakot, pieņēmām lēmumu tajā pašā vakarā braukt mājās uz Rīgu. Ne jau tikai viesnīcas dēļ. Principā bijām plānojuši Varšavai vienu dienu un tikai laika gaitā pieļāvām iespēju, ka varētu palikt arī ilgāk, piemēram, aiziet uz zooloģisko dārzu. Tomēr bērni šķita apguruši un mums pašiem arī jau kārojās kāda brīvdiena no brīvdienām.
Te vakarā esot interesants gaismas šovs. Nespējām sagaidīt, bet arī dienā ir skaisti.
Mazliet vēl pastaigājām pa centru, sameklējām rotaļu laukumu. Pa ceļam nepazīstams poļu puisis piedāvāja dēlam ābolu un pēc brīža viņa draugi jau pasniedza veselu (audekla) maisiņu ar āboliem. Negaidīti un, jāatzīst, patīkami.
Atlikušos zlotus devāmies iztērēt pārtikas veikalā, kas atradās tirdzniecības centrā Arkadia. Cik pa to pastaigājām, patika. “Nav nekāda Akropole“, teica sieva un jāpiekrīt vien bija. Ne tādā ziņā, ka Akropole mums izteikti nepatiktu, bet īpaši uz turieni doties mēs neredzam jēgu.
Starp citu, par izmaksām. Man uz aci šķita, ka visas cenas ir Latvijas līmenī vai mazliet zemākas. Cik tieši kas maksāja, lielu uzmanību nepievērsu. Latvijā mazliet pavirši parēķināju, ka vajadzēs zlotus apmēram 700 eiro vērtībā un tā arī bija. Vēl pārdesmit eiro palika Lietuvas benzīntankos.
Vakarā devāmies uz automobili un braucām prom. Visu ceļu pats biju pie stūres. Mazas pauzītes mums bija divas, lai uzpildītu degvielu. Polijā, jo mazliet trūka degvielas, Lietuvā, jo tur degviela lētāka. Bērni laimīgā kārtā gulēja visu ceļu. Sieva uztrūkās no miega brīdī, kad apdzinu vieglos automobiļus vedošu kravas auto. Viens no augšējiem auto manāmi šūpojās no labās uz kreiso pusi un nudien nebija patīkami braukt tam garām. Sievai pēc tam miegs vairs lāgā nenāca. Man pašam īpašu problēmu nebija, jo uzmundrināja apziņa, ka (Polijā un Lietuvā) braucu krietni ātrāk par 100 km/h. Varbūt vienīgi kādā taisnā posmā bez citiem auto ievēroju, ka braucu tādā kā autopilotā.
Gaismu sagaidījām Lietuvā. Tik ilgi braucot pie stūres, jutu, ka Latvijas teritorijā man piezagusies vienaldzība pret muļķīgiem ceļu satiksmes noteikumiem, pārmērīgiem ātruma ierobežojumiem utml. Tā arī bez īpašiem piedzīvojumiem aizbraucām mājās un ap 6:30 no rīta devos gulēt.
Tas arī par Polijas braucienu viss, paldies par uzmanību!
Gdaņska ir gandrīz Rīgas lieluma pilsēta ar sarežģītu vēsturi. Savā laikā tā bijusi gan Polijas lielākā pilsēta, gan brīvpilsēta, gan Prūsijas karalistes sastāvdaļa, kad to dēvēja par Dancigu. Smagi izpostīta otrā pasaules kara laikā un vēlāk daļēji atjaunota. Restaurācijas gaitā nīcinātas vācu barbarisma paliekas, bet izcelta itāļu, nīderlandiešu un franču arhitektūras ietekme.
Automobili šoreiz atstājām pie naktsmītnes un par prieku bērniem devāmies ceļā ar tramvaju. Tramvaja biļetes cena gan Gdaņskā, gan Varšavā ir nepilns eiro.
Kādu brīdi apbrīnoju centrālās stacijas arhitektūru un devāmies uz tirgu pēc poļu ķiršiem un zemenēm. Tirgus nebija tik plašs un apmeklēts kā Rīgas centrāltirgus. Ne-pārtikas precēm laiku netērējām un nekādu uzmanību nepievērsām.
Tirgus ēka no ārpusesun arī no iekšpuses.
Nezinu, kā pilsēta būtu izskatījusies ar barbariskovācu arhitektūru, bet tagad ir skaisti un daudz ko var aplūkot. Ir daudz senu un atjaunotu ēku. Daļa no tam gan izskatās tik svaigas, ka rodas šaubas par to vecumu. Man par laimi, nostāk no centra pārītis ēciņu saglabājušās praktiski neaiztiktas.
Rinda ar atjaunotām (no jauna celtām?) ēkāmun tā izskatās pašā rindas tālajā galā.
Tūristu centrā bija diezgan daudz, pats vienubrīd izlīdzēju ar simpātiskas meitenes nofotografēšanu. Puika tikmēr, izmantojot situāciju, izlocījās no ratiem un devās savās gaitās. Meitene man (bet tikai pēc kadra uzņemšanas!) teica Baby, baby! un metos bēgli ķert rokā. Meita tikmēr vizinājās karuselī, tikai nevis uz zirdziņa vai karietē, bet kaut kur maliņā uz soliņa. Esot paticis.
Pie šī tiltiņa kādu brīdi gaidījām ar cerību, ka tas nolaidīsies. Izrādās, tas paceļas vai nolaižas tikai reizi pusstundā. Tad neko, gājām tālāk.Tā mazliet ērmīgā būve labajā pusē esot lielākais ostas pacēlājs viduslaikos.Iela vecpilsētā
Pēc kārtīgas pastaigāšanās, pusdienām pie centrālās stacijas un laukumiņa apmeklēšanas meita paziņoja, ka sāpot kāja. Jā, diemžēl noberzta. Par laimi, bija plāksteris, kurš gan negribēja turēties vietā. Tomēr vēl mazliet pastaigājām apkārt un netālu no pilsētas centra pie kanāla redzējām lapsu.
Lapsa aizskrēja ļoti ātri, tāpēc tās vietā bilde ar centrālo staciju.Izskatās, ka jauneklim vecāki teikuši – cik var sēdēt mājās pie ekrāna, būtu labāk aizgājis uz spēļu laukumu kaut ko padarīt svaigā gaisā!
Tā kā visi bijām apguruši, īpaši bērni, devāmies pavizināties ar tramvaju. Izpētīju, ka varam tikt netālu no jūras un braucām. Rīgā neviens sabiedriskais transports tik tuvu klāt jūrai nepieved kā Gdaņskas tramvajs. Jūra jau tā pati – Baltijas. Bija jau pavēls un ūdenī negājām, bet tāpat patīkami. Izdevās arī nofotografēt lielo ķīri ar Polijas gredzenu.
Atceļā piedzīvojām biļešu kontroli. Tur tas notiek tā, ka tramvajā iekāpj pāris (varbūt vairāk) vīru parastos apģērbos, iebāž papīrīti kompostrējamajā aparātā, brīdi pagrozās pie durvīm un tad piepeši tramvaja skaļrunī atskan, ka notiks biļešu pārbaude. Dīvaini, bet brīdī, kad kontrolieris vēl pat nebija iekāpis, no pirmā acu uzmetiena nodomāju, ka vīrietis izskatās pēc kontroliera. Laikam visās valstīs viņiem ir kas kopējs ķermeņa valodā.
Turpinājām vizīti Gižicko ar Bojena cietokšņa apskati. Tas ir diezgan liels bijušais Prūsijas karalistes (mūsdienu Vācijas priekšteces) cietoksnis. Arī tas bija ļoti apmeklēts, kad devāmies prom, paprāvā autostāvvieta bija pilna.
Cietokšņa teritorija ir visai liela. Iezīmētas trīs iespējamās takas – ātrai, vidējai un ilgai apskatei. Par ilgo nemaz nedomājām bērnu dēļ, centāmies turēties pie vidējās. Tomēr vienubrīd bērni pamanīja mazu spēļu laukumiņu, kur sieva palika viņus pieskatīt un devos tālākā izpētē. Redzēju daudz garu ķieģeļu sienu, šur tur bija dažādas telpas, pa kurām paložņāt. Pa vidu kompleksam bija liela estrāde, dažās ēkas bija ekspozīcijas telpas un vismaz vienā ēkām bija arī kopmītnes. Iekštelpās varēja aplūkot ieročus un dažādus vecus daiktus (svarus, ģeneratoru, veļas rulli u.c.). Lai to visu apskatītu, bez divām stundām diez vai iespējams tikt cauri.
Grūti iedomāties, kā tas viss izskatījās laikā, kad cietoksnis tika celts, jo tad apkārtējā teritorija noteikti nebija tik ļoti aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Vērts apmeklēt ir, tomēr neteikšu, ka gluži aizrāvās elpa no sajūsmas. Te daudz varētu piestrādāt, lai apmeklētājiem būtu interesantāk. Labi, ka vispār ir izstrādāti trīs maršruti, tomēr diezgan viegli tajos nomaldīties.
Pie ieejas cietoksnīCietoksnī sastaptā sīļu ģimene nepilnā sastāvā
Mikolajkos iebraucām pamērcēt miesas akvaparkā. Milzīgā maksas stāvvieta bija visai aizpildīta un arī pašā akvaparkā bija daudz cilvēku. Par laimi, akvaparka telpas bija diezgan lielas un cilvēku masas tajā izklīda.
Latvijas akvaparkos neesmu bijis un ar tiem nevaru salīdzināt, bet mazliet mazākie Lietuvas Druskininki man patika labāk. Mikolajkos šļūcamās trubas nav tik interesantas, tajās nevar vizināties ar kameru un arī bērniem nav tik daudz ko darīt. It kā ir smilšu kaste un savs (pavēss) stūrītis ar mantām, bet tas nav īsti tas, ko es gaidītu bērniem no akvaparka. Interesanta likās aukstuma pirts ar -20 grādiem, tikai tajā neganti sala pēdas.
Iebraucot Olštinā, šķita, ka tā ir kāda Rīgas sadraudzības pilsēta, jo tik daudz bedru ielās nekur citur Polijā nebijām sastapuši. Bet citādi Olština ir visai liela un skaista pilsēta. Tajā dzīvo ap 172’000 iedzīvotāju, kas ir aptuveni tikpat cik Liepājā un Daugavpilī kopā. Tās arhitektūra šķiet ļoti vāciska, kas arī nav nekāds brīnums, jo kopš 1772. gada to anektēja Prūsijas karaliste. 1939. gadā pilsētā dzīvojošie poļi tika vajāti vai deportēti uz Poliju. 1945. gadā Olštinu ieņēma PSRS, pie reizes to dedzinot un izlaupot. Daudzi vācieši aizbēga. Pēc otrā pasaules kara beigām pilsēta tika piešķirta Polijai, tur atlikušie vācieši tika izdzīti un pilsētā apmetās poļu kolonisti.
Interesanti, ka 2012. gadā Olštinā pēc 47 gadu pārtraukuma atkal sāka kursēt tramvaji.
No kreisās: elektroniskais tablo, tramvajs galapunktā, Olštinas esošais rātsnams, meitenes.
Olštinā (Stare Miasto ielā blakus vecajam rātsnamam) bija arī mūsu garšīgākā maltīte visā Polijas ceļojuma laikā. Pierogus (pelmeņus ar jebko) var uztaisīt garšīgi un ne pārāk, bet te bija patiešām labi.
Nedaudz pastaigājām apkārt, mazliet no malas pavērojām dejas starptautiskā folkloras festivālā pašā pilsētas centrā, kā arī atradām spēļu laukumiņu, kur bērniem izpausties.
Vecais rātsnamsVecais Koperniks. Esot pat vadījis poļu spēkus cīņās ar vācu ordeni. Diez, kādēļ viņam tik spīdīgs deguns?
Pasta ēka
Starp citu, Olštinā pirmo reizi Polijā ievēroju sarkanās gaismas kameras. Acīmredzot, bijusi pēc tādām vajadzība. Es Rīgā tādas ļoti novērtētu, šķiet, daudzviet tās varētu atmaksāties jau pirmajā to uzstādīšanas dienā.
Ceturtā diena. Olština un Malborkas pils
No rīta solīja lietainu dienu un kādu brīdi domājām, kādas aktivitātes lai veic iekštelpās. Galu galā aizbraucām skatīties papagaiļus. Tas ir, tev iedod rokā trauciņu ar sēkliņām un ielaiž vienā telpā ar daudziem papagaiļiem. Tur papagaiļi brīvi lidinās apkārt, kāpelē pa virvēm un kāds varbūt arī uzlaižas uz rokas vai pleca, ļaujoties sēkliņu vilinājumam vai vienkārši ziņkārībai.
Viens tāds rozīgs eksemplārs bija ārkārtīgi ieinteresēts sievas matu gumijā, tad kapuces striķītī un visbeidzot mūsu abu somu dekoratīvajos elementos. Auskarus tur liek izņemt vai vismaz aizlīmēt ar plāksteri, jo papagaiļus interesē arī tie. Ar dārgām somām tur labāk neiet, jo papagailis pamanījās gan saknābt rokassomas lenci, gan papostīt dekoratīvu melnas gumijas uzlīmi. Tas pats nešpetnais papagailis (par pieskārienu no mugurpuses?) mani apveltīja ar pamatīgu knābienu īkšķī. Sāpīgi, gandrīz līdz asinīm. Nezinu, kāpēc viņš tā. Pārējiem apmeklētājiem tādas neveiksmes gāja secen.
Rozīgais nedarbnieks procesā
Pēcāk braucām uz planetāriju. Labu brīdi braukājām apkārt līdz atradām stāvvietu. Galu galā ietūcīju automobili tādā šaurībā, ka pats izkāpt pa šofera puses durvīm nevarēju un rāpos laukā pa otru pusi. Mierināju sevi, ka neesmu nobloķējis blakus stāvošo auto šoferu puses durvis. Vēlāk izrādījās, ka pirmie arī aizbraucām prom.
Planetārija pusapaļajos griestos vērojām filmiņu, kurā bija daudz stāstīts par lēcām un teleskopiem. Uzliekot austiņas, bija pieejama arī angļu valoda. Jaunākais ātri aizmiga un labi ka tā, jo citādi, viņu uzmanot, nekam citam nebūtu iespējams pievērsties. Meitai centos tulkot austiņās dzirdēto un paralēli atbildēt uz jautājumiem, bet dažbrīd viņa tomēr garlaikojās. Pēc pasākuma viņa tomēr atzina, ka paticis. Par mums pašiem runājot, tikpat labi būtu varējuši sameklēt līdzīgu vai pat tādu pašu filmiņu caurulē bez maksas. Īsti nebija šim vērts tērēt laiku un kādus 12-13 eiro.
Planetārijā nekādas bildes nesanāca, jo tumšs. Tāpēc tā vietā skats, ejot no planetārija.
Tālāk braucām uz Malborku un ieturējām pusdienas ar ne pārlieku gardiem pelmeņiem netālu no centrālās stacijas.
Malborkas stacija. Nesen manīju runas, ka uz Rīgas centrālās stacijas ēkas neesot rakstīts “Rīga”. Šeit es arī neredzu uzrakstu “Malborka”.Stacijas iekšpuse arī acīm tīkama
Malborkas pils komplekss ir milzīgs. Otrajā pasaules karā krievi to bombardējuši un ilgi nācies kompleksu atjaunot. Iesāktus un nepabeigtus restaurācijas darbus nemanījām, varbūt arī viss tiešām ir atjaunots.
Pirms ieejas tikām pie audiogidiem, kuros stāstīja, kur jādodas un kas patlaban ir apskatāms. Mums tā arī palika mīkla, kā audiogida ietaise zina, kur kurā brīdī atrodamies. Ļoti jauki, ka tev kāds tā pastāsta, vienīgi kādu daļu neklausījāmies, jo bērni prasīja savu daļu uzmanības. Kāds onkulis sūdzējās, ka bērni esot tik skaļi, ka viņš pat savu audiogidu nedzirdot. Jā, vienubrīd viņi tiešām ļoti sapriecājās, bet drīz pieklusa un tad arī onkulis jau bija aizlaidies.
Meita pamanījās pamatīgi sasist roku pret automātiskajām durvīm. Tā jau ir, ka spēlējas kur nevajag, bet pilnīgi visu bērniem aizliegt arī ir nejēdzīgi. Dēls savukārt gribēja aptaustīt seno apkures sistēmu, pils modeli, virināt durvis utml. Tā neizbēgami ir, ka ar bērniem ceļojumā apskatāmajiem objektiem nav iespējams pievērsties tik pilnvērtīgi kā bez viņiem, bet nez vai tas ir iemesls sēdēt mājās un nekur nedoties.
Malborkas pils. Kāpšana augstākajā tornī ir par papildus samaksu.
Vienā no pils telpām bija arī daudz dzintara eksponātu. Gan lieli dzintara gabali, gan dzintara kastītes, gan rotaslietas. Meita šad tad apjautājās, kura rotaslieta man patīkot labāk, jo viņa izaugšot liela, daudz strādāšot, pelnīs daudz naudiņas un tad to visu nopirkšot man, mammai, sev un brālim.
Blakus kompleksam bija arī viena otra senāka būve parastu daudzdzīvokļu ēku ielenkumā.
Vakarā braucām uz Gdaņsku un izrādījās, ka satiksme uz auto maģistrāles ir praktiski apstājusies. Laiku pa laikam paripinājāmies uz priekšu par dažu mašīnu tiesu, lai nīktu automobilī tālāk. Kas tieši bija noticis, tā arī neuzzinājām, bet policija bija slēgusi vismaz vienu ceļa posmu. Waze par to nebija informācijas un tā mūs neatlaidīgi centās pārliecināt, lai dodamies atpakaļ uz bloķēto posmu. Mēs jau nezinājām, kurā tieši brīdī drīkst atgriezties uz maģistrāles. Atlika tikai viens – sekot pārējo automobiļu rindai ar cerību, ka gan jau paši poļi zinās kur un kā braukt, lai tiktu, cerams, uz Gdaņsku. Šī metode izrādījās pareiza.
Ceļojuma gaitā remontu dēļ waze mūs pievīla vēl vairākas reizes un jāatzīst, sākumā biju dusmīgs un rupji lamājos, kad tā atkal un atkal mūs centās ievest kādā remonta dēļ slēgtā ielā. Nevienu reizi poļi nebija uzstādījuši informatīvas plāksnītes ar apbraucamo maršrutu. Kaut kā galā tikām, bet sapratu, ka pārāk paļauties uz waze Polijā nevar. To pašu novēroju arī attiecībā uz atļauto ātrumu. Waze informācija nereti bija kļūdaina.
Vispār šķita, ka poļiem atļautā ātruma pārsniegšana ir pilnīgi normāla parādība. Centos tajā visā iekļauties un likās, ka tas izdodas diezgan labi. Katrā ziņā ātri pieradu un sapratu, kuras ceļazīmes cik nopietni jāuztver. Kopējā sistēma Latvijā man šķiet daudz nekonsekventāka un līdz ar to arī ievērojami bīstamāka. Te tevi var sagaidīt jebkas. Teicams ceļš, pa kuru jāvelkas ar 70 km/h, bīstams pagrieziens bez ātruma ierobežojuma vai brīdinošas ceļa zīmes, pusotru joslu ceļi utt.
Daudzviet drīkstēja braukt uz 130 km/h vai varbūt pat vairāk. Zināju, ka Polijā esot maksas ceļi, bet neko konkrētāk gan par tiem nezināju. Tad nu pirmajā vakarā pētīju internetu un secināju, ka tie ir kādi četri vai pieci un ka mums nav vajadzības tos lietot, jo nav pa ceļam.
Starp citu, vizinoties pa Polijas laukiem, šķita, ka tie ir samērā blīvi apdzīvoti. Latvijā ārpus pilsētām tomēr ir tāda visai vientuļa sajūta.
Šī gada vasaras brīvdienās nolēmām braukt uz Poliju. Kāpēc? Es nekad Polijā nebiju bijis un gan jau tur kaut kas interesants ir ko redzēt. Ja arī nē, tad vismaz savām acīm pārliecināšos, ka tur nekā interesanta nav.
Tā kā Polija nav ļoti tālu, tad plānojām braukt ar auto, parastu universāli. Varbūt, ja es būtu viens ceļotājs vai divatā ar sievu, varētu apsvērt alternatīvas, bet ar diviem maziem bērniem automobilis dod iespēju pārvietoties maksimāli ātri, ērti un īpaši nesatraukties par pārmērīgu bagāžas svaru. Iecerētais un realizētais nedēļas maršruts bija Rīga – Augustova – Stančiki – Gižicko – Mikolajki – Olština – Malborka – Gdaņska – Varšava – Rīga.
Google stāsta, ka jābrauc esot šādi. Tā arī darījām, tikai turpceļā braucām caur Jelgavu un gar Šauļiem. Mazāk radaru un kravas automobiļu.
Pavisam īsi par Polijas vēsturi.
Man šķiet, ka grūti saprast zemi, uz kuru esi aizbraucis, ja nemaz nezini, kas tajā agrāk noticis. Tāpēc dažos vārdos par Poliju.
Līdz ~500. gadam Polijas teritorijā dzīvojušas ķeltu, sarmatu, slāvu, baltu un ģermāņu ciltis. Ap 1000. gadu Polija izveidojās kā vienota valsts, kā arī pieņēma kristietību. Ap 1350. gadu Polija izveidojās neparasti liberāla pārvaldes forma, kas deva daudz brīvības un pat veto tiesības saviem dižciltīgajiem. 1569. gadā tika izveidota Polijas – Lietuvas ūnija, radot vienu no lielākajiem valstiskajiem veidojumiem tā laika Eiropā.
Pārliekais liberālisms neļāva veikt nepieciešamas reformas. Turklāt ienaidniekiem bija viegli manipulēt ar veto tiesībām, jo pietika uzpirkt tikai vienu augstmani. Attiecīgi Polijas – Lietuvas ūnija ar laiku kļuva pavisam vāja. Līdzīgi Molotova – Rībentropa paktam par tās sadalīšanu savā starpā vienojās Prūsijas karaliste, Austrijas ekshercogiste un Krievijas impērija. 1795. gadā Polija un Lietuva oficiāli vairs nepastāvēja.
Polijas valsts atdzima 1918. gadā. Uzreiz nācās iesaistīties vairākos militāros konfliktos gan ar Vāciju, gan PSRS, gan Čehoslovākiju, gan Ukrainu, gan arī Lietuvu. Otrajā pasaules karā Poliju sadalīja PSRS un nacistiskā Vācija. Pēc otrā pasaules kara beigām Polijas valsts tika atjaunota, bet tās robežas mainījās. Polija ieguva Gdaņsku un tās apgabalu, ka arī teritorijas uz rietumiem. Zaudēta tika Viļņa, Ļvova un citas teritorijas austrumu pusē. Kopā no 386 km2 Polijas teritorija samazinājās uz 313 km2.
Pēc otrā pasaules kara Polijā valdīja komunistiskā partija. Pirmās brīvās vēlēšanas notika 1989. gadā, kad arī tika atjaunota demokrātija.
Pirmā diena. Uz Augustovu.
Pirms izbraukt no Rīgas, devāmies uz bērnu rotaļlaukumu, lai jaunatnei vieglāk būtu nosēdēt garo ceļu līdz Augustovai vai, ticamāk, kādam starpfinišam. Tāds arī pienāca pēc dažām stundām pie Šauļiem, kur Girelē izvēlējāmies ieturēt pusdienas. Bez neliela rotaļlaukuma bija arī dīķis ar zivīm un vardi, kā arī basketbola laukums ar durvīm (dēlam ļoti patīk virināt durvis) un pamīkstu bumbu. Mazliet pamētāju bumbu grozā, nebiju to darījis, šķiet, kādus 17 gadus.
Augustovā nonācām ap septiņiem vakarā. booking.com bijām rezervējuši naktsmītni ar ļoti augstu reitingu un tā patiešām attaisnoja savu izcilo reputāciju. Bērniem bija mantas ar ko paspēlēties, batuts lēkāšanai, pat Playstation 2.
Meklējām tuvākos pārtikas veikalus, bet tie svētdienas vakarā bija jau slēgti. Pa ceļam pacienājāmies ar dažām ogām no ceļmalā augošajiem ķiršiem. Atradām benzīntanku, nopirkām tur maizītes un čipsus (kāpēc Polijas vidusmēra veikalā var dabūt tikai siera un paprikas čipsus?). Bija paprāva rinda, bet sievu ar bērniem apkalpoja pirmos. Ejot līdz Augustovas centram, ievērojām pirmo žabka – nelielu 6-23/7 pārtikas veikalu. Vēlāk iepirkāmies gandrīz tikai žabkās, jo to bija daudz un tās bija atvērtas tad, kad mums tas bija vajadzīgs.
Vispār ar ēdienreizēm mums negāja viegli. Meita neēd nepazīstamus ēdienus. Piemēram, ja čipsus, tad tikai tomātu. Ja maizi, tad tikai bez sēkliņām un baltmaizi. Toties dēls ēd praktiski visu, tikai dara to diezgan netīrīgi un ir vēl pārāk mazs, lai saprastu, ka jāēd ir tad, kad jāēd, jo vēlāk vairs nebūs. Pāris reizes ar sievu ēdām uz maiņām, jo jaunais cilvēks pie galda nebija noturams, bet gribēja skraidīt apkārt. “Skraidīšana apkārt” kafejnīcā dēla gaumē nozīmēja atrast visas iespējamās durvis un virināt tās, doties ekskursijās uz virtuvi un tamlīdzīgi.
Man pašam standarta ēdiens bija pierogi (pelmeņi) ar sēnēm un kāpostiem, jo, ja no ēdienkartēm izsvītro sieru, krējumu, biezpienu utt., kā arī gaļu, tad nekas daudz pāri nepaliek. Vienu reizi arī pusdienojām atsevišķi – sieva ar dēlu pankūkās, mēs ar meitu Gdaņskas stacijas kebabos.
Cilvēku centrā bija diezgan daudz. Aizgājām līdz Augustovas kanālam un neviļus iztraucējām sievieti, kura tajā brīdī sniedza savu artavu kopējā pilsētas aromāta nostiprināšanā. Jāatzīst, ka publiskas tualetes visā Polijā šķita pārāk reti sastopamas. Vēlāk ar līdzīgu problēmu nācās sastapties arī Varšavas centrā.
Kopumā Augustova ir tāda Rēzeknes lieluma pilsēta, visai glīta, bet bez īpaša mērķa uz to braukt diez vai ir vērts. Gan šeit, gan vēlāk citur Polijā šķita, ka dzīvojamās ēkas ir stipri līdzīgas cita citai.
Otrā diena. Uz Stančikiem un Gižicko.
No rīta devos uz veikalu sagādāt ģimenei brokastis. Lai būtu ātrāk, braucu ar auto. Pēc pailgas līkumošanas nonācu Lidl-ā, sapirku, kā likās, visu vajadzīgo, un braucu atpakaļ uz naktsmītni. Izrādījās, aizmirsu pienu. Vēlreiz paskatījos kartē un aizgāju līdz tam pašam veikalam ar kājām, kas bija krietni ātrāk nekā ar auto.
Stančiki ir mazs ciematiņš, kurā dzīvo 35 cilvēki. Kāpēc tad uz turieni braukt? Tāpēc, ka tur ir interesanti dzelzceļa viadukti, apmēram 200 metrus gari un 36 metrus augsti. Apmeklētāju tur bija salīdzinoši daudz un, ja gribēja tikt viaduktiem tuvu klāt vai uzkāpt uz tiem, vajadzēja nopirkt arī biļeti par dažiem eiro.
Nokāpām ar meitu arī lejā pie upītes. Kad devāmies augšā, lejā pa grants taciņu brauca divi bērni. Jaunākais puika mums kaut kā palidoja garām, bet meitene, kura brauca aiz viņa, nenoturējās uz takas un traucās meitai tieši virsū. Strauji pacēlu meitu rokās, bet meitene pati apzināti nogāzās ar divriteni uz sāniem, lai neuztriektos mums virsū. Paldies viņai par to, kaut arī kādus nobrāzumus tas no viņas noteikti prasīja. Varbūt, ja es mācētu poliski, būtu apjautājies, vai nav traki sasitusies.
Tipiska mūsu saruna ar poļiem sākās ar English?, uz ko saņēmām noraidošu galvas mājienu. Turpinājām ar Ruskij?, saņēmām apstiprinošu galvas mājienu un kaut kā turpinājām stomīties tālāk. Rakstītos poļu tekstus, mazliet zinot krievu valodu, aptuveni var saprast. Ar sarunāšanos ir grūtāk, bet ne pilnīgi neiespējami. Piemēram, pludmalē mani uzrunāja kāda sieviete un no viņas monologa sapratu vārdu tualet. Viss taču skaidrs, tikai palīdzēt nekā nevarēju. Katrā ziņā tas, ka poļi caurmērā slikti zina angļu vai krievu valodu, noteikti nav iemesls, lai uz Poliju nedotos. Jo cilvēki laipni, vismaz tie, ar kuriem sastapāmies. Kā reiz rakstījis Lato Lapsa, ja ir papīrs un zīmulis, tad var saprasties arī, valodu nezinot. Mums ne reizes nebija nepieciešams meklēt papīru vai rakstāmo.
Pa ceļam uz Gižicko iegriezāmies miniatūrā ciematiņā Kuty, jo jaunākais pasažieris vairs nebija pierunājams braukt tālāk. Turklāt, bieži skatoties uz aizmuguri, uz bērniem, man palika slikti. Tas arī bija vienīgais ceļa posms, kad pats nesēdēju pie stūres, jo sievai dēla mierināšana padodas labāk. Izlocījām kājas un nomēģinājām vietējos saldējumus. Pēc tālumā ik pa laikam dzirdamā turrturr veiksmīgi atradu arī tā autoru – parasto ūbeli (Streptopelia turtur). Latvijā šis putns arī esot sastopams, bet nekad nav gadījies to redzēt vai dzirdēt.
Kuty baznīca. Pa labi koka Jēzus, pa kreisi koks ar ūbeli.Parastā ūbele
Arī Gižicko ir Rēzeknes lieluma pilsēta, bet sajūtu ziņā šķiet daudz lielāka. Vasarā to apmeklē daudz tūristu. Pie ezera ir populāra pludmale, karuseļi, suvenīru būdiņas. Labu laiku pakavējāmies pludmalē, aizgājām uz meitu iemēģināt karuseli. Bija arī bailes; meitai no karuseļa griešanās, man no varbūtības, ka viņa varētu arī nejauši izlidot ārā.
Kādu brīdi pameklējām pusdienu vietu, bet ap pieciem jau daudz kas tika vērts ciet. Atradām restorāniņu, kur par mums krietnu laiku neviens nelikās ne zinis, tā sakot, lai jau sēž tie ārzemnieki. Līdzīgi mums gadījās ar vēlāk pa ceļam uz Varšavu, tikai tur aizmirsa arī daļu no pasūtījuma (ok, tas varbūt neskaidri tika pateikts), kā arī pieņemt samaksu (lai vismaz atdotu atlikumu).
Tā izskatās laucis, kurš līdzīgi pludiņam ceļas laukā no ūdens ar gliemi knābī.
Uzkāpām vietējā ūdenstornī, kurā ir arī kafejnīca un miniatūrs muzejs. Būtu jauki, ja arī Rīgas ūdenstorņiem atrastu līdzīgu pielietojumu.
Strūklaka, bērniem par šo bija daudz prieka, jo katrs savā pusē varēja spēlēties ar ūdens strūklu. Aizmugurē Polijai netipiski nolaista ēka ar interesantu zīmējumu.
Naktsmītne šoreiz bija mazliet ārpus pilsētas. Iegādājāmies katrs pa dzērienam, cerējām uz mierīgu vakaru, bet jaunākais dabūja pa muti ar paša atvēzētām šūpolēm, kamēr vecākajai te auksti, te atkal kas cits, kā dēļ noteikti jāpievērš viņai uzmanība. Toties no rīta varējām skatīties kā svīres lido tieši blakus un pat reizēm apstājas virs mūsu loga. Ko viņas tur darīja, tā arī īsti nesapratām.
Instrukcija viesnīcas restorāna tualetē. Žle nozīmē slikti, dobrze – labi. Dobrze izklausās kā “dobže” un garāmgājēju sarunās to bieži saklausījām.
Grīda nav joks. Grīdu, atšķirībā no griestiem redz ne tikai guļot. Grīdai jābūt skaistai un patīkamai uz tausti. Tāpat kā sievai.
Leduszemē aprakstīta jauna pāra nonākšana Islandē kā viesstrādniekiem un turpmākās gaitas nākošajos ierakstos. Interesanti, te saite uz pirmo ierakstu.
Ierakstu izlasi neesmu veidojis jau kādu pusgadu. Tā gadās, aizrāvos ar grāmatu lasīšanu un citām lietām. Šo to pa laikam savās izlases piezīmēs iemetu, bet tālāk tas nekur netika likts. Tad nu beidzot ielikšu kādu daļu no tā, kas sakrājies relatīvi ilgā laika periodā. Turpinājums droši vien būs labi drīz.
Kā jau agrāk minēju, ilgāku laika brīdi biju gribējis izlasīt Jāņa Kalniņa Raini. Pēc Jāņa Kalniņa Rainis derīgais un nederīgais izlasīšanas sapratu, ka kavēties vēl vairāk nevajadzētu un sameklēju tuvāko bibliotēku, kurā šī biezā grāmata pieejama.
Rainis ir biogrāfisks romāns. Tas nepretendē uz absolūtu patiesību, bet ir balstīts uz Raiņa dienasgrāmatām, saraksti un citiem dokumentiem. Tā kā Rainim piemitusi īpatnība sevis rakstīto nemest laukā, jādomā, ka materiālu bijis ļoti daudz.
Bērnībā Rainis bija mums mājās. Es to pat biju iesācis lasīt, bet nekur tālu netiku. Tagad, liels būdams, ātri sapratu, ka nekāds brīnums mana tā laika padošanās nav. Sākums tik tiešām ir garlaicīgs. Liriski aprakstīts, kā nonīkušais Rainis no aresta tiek aizvests pie Aspazijas un viņas draudzenes. Viņu sarunas šķiet pārspīlēti pacilātas, apgarotas un dzejiskas. Vai tiešām Rainis tā runājis? Nu, nezinu. Var jau būt.
Tālāk ar lasīšanu kļuva mazliet vieglāk. Vai Rainim gāja vieglāk, grūti spriest. Jānis Pliekšāns Rainis dzīvesbiedrenes Elzas Valteres (m. uzv. Rozenberga) Aspazijas pavadībā devās izsūtījumā uz Slobodsku. Starp citu, lūk, google maps aplūkojams viņu piemineklis šajā Krievijas mazpilsētā. Vajadzēja rūpēties arī par izdzīvošanu, jo cara laika Krievija gan piesprieda sodu izsūtot, bet nedeva līdzekļus eksistences nodrošināšanai, tai skaitā dzīvokļa vai istabiņas īrei. Tas, šķiet, tiem laikiem bijis normāli. Ar savu jurista profesiju Rainis nodarboties nedrīkstēja. Nācās ķerties pie tulkošanas.
Aspazija saņem piedāvājumu strādāt Rīgā un pēc garāka pārdomu brīža tam arī piekrīt. Izrādās, ka Rainis bez Aspazijas lāgā nespēj dzīvot. Tas ir, var, bet tas ir ļoti sarežģīti. Viņi sarakstās katru dienu un, ja Rainis nesaņem kādu dienu ziņu no Aspazijas, viņam šķiet, ka noticis kas nelāgs, ka viņš vairs nav vajadzīgs, ka darbam nav jēgas utt. Viņš, protams, saprotot, ka bojā Aspazijas dzīvi un pats piedāvā viņai braukt prom, bet tāpat nespēj bez viņas iztikt un sāpīgi mocās pats savās pretrunās.
Jāpiemin arī, ka visu biogrāfiskā romāna darbības laiku Rainis ir sliktā veselības stāvoklī. Viņš gan mēdz par to gausties mazliet pārspīlētā manierē, tāpēc nevar viennozīmīgi saprast, kā tad īsti ar viņa veselību ir.
Izrādās, Rainis trimdā atsēdējis pat mazliet par daudz, jo nav laicīgi painteresējies, ka izsūtījuma gados ieskaitāms arī pirms tam cietumā atsēdētais laiks. Par to viņu informē māsas vīrs Pēteris Stučka. Pēteris ir sens Raiņa draugs, ar kuru Rainis pagrūti saprotamu iemeslu dēļ nav tik labās attiecībās kā gribētos. No grāmatā rakstītā šķiet, ka Pēteris Stučka bijis nudien krietns vīrs, kurš visu mūžu Rainim un visiem citiem gribējis to labāko, bet viņa un Raiņa attiecībās iezadzies kāds nelāgs pārpratums. Būtu jāpēta atsevišķi, cik ļoti tas atbildis patiesībai, bet skaidrs, ka Raiņa – Stučkas attiecības septiņdesmito gadu okupantu cenzūra pucējusi īpaši cītīgi. Kāpēc tā? Atkāpe:
1918. gadā Pēteris Stučka kļuva par Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītāju. Viņš vadījis sarkano teroru Latvijā, turklāt īstenojis to ar krietni lielāku intensitāti nekā tas tolaik noticis Krievijā. Sapņojis par komunistu revolūciju Latvijā un nosodījis PSRS stratēģiju nevis uzreiz pievienot Latviju Padomju savienībai, bet vispirms dibināt atsevišķu Latvijas PSR. Atgādināšu, ka Tērbatas ielu no 1955. gada līdz 1990. sauca par Pētera Stučkas ielu. Vai ielu tā sauktu arī, ja Stučka nebūtu paspējis atstiepties 1932. gadā pirms Staļina pretlatviešu represijām 1937. gadā? Paveicās draņķim.
Rainis savos politiskajos uzskatos bijis nesamierināmi sociāldemokrātisks. Atgriežoties no Šveices Latvijā, vispirms bučojis sarkano, pēc tam sarkanbaltsarkano karogu. Grūti saprast, cik ļoti viņš ticējis komunismam, bet noteikti bijis par nacionālu Latvijas valsti un proletariātu. Viņa attieksme pret PSRS bijusi, visticamāk, piesardzīga. Pēc Slobodskas gadiem Rainis Krievijā vai PSRS vairs nav bijis.
Atgriežoties pie Raiņa biogrāfijas, pēc izsūtījuma gadiem viņš 1903. atgriezies Latvijā. Ar savām revolucionārajām dzejām viņš absolūti precīzi trāpījis īstajā laikā. Tajos gados aktīva ir cara cenzūra, kurai neiet cauri viss, ko rakstnieki vai dzejnieki rada. Tomēr daļa Raiņa daiļrades cenzūrai izsprūk cauri, par ko paldies arī Rūdolfam Blaumanim.
1905. gadā Rainis aktīvi atbalsta revolucionāros procesus. Kad Jānis saprot, ka labi nebūs, viņš sakravā mantas un ar viltotu pasi aizlaižas uz Šveici. Viņam seko Aspazija.
Šveicē viņi pavada garus 15 gadus. Eksistences līdzekļus abi ar Aspaziju tāpat kā agrāk nodrošina ar tulkošanu, dzejoļu un lugu rakstīšanu. Grūti ir kara gadi, kad Raiņa lugas nevienam nav vajadzīgas. Attiecības ar Elzu pakāpeniski pasliktinās un viņi mēdz dzīvot atsevišķi viens no otra.
Šajā laikā Rainis, šķiet, veido sev sapni par Latviju kā laimes zemi. Pirmā pasaules kara laikā Rainim top ļoti nacionāli dzejoļi. Arī tie trāpa mērķī ar fenomenālu precizitāti.
Pēc atgriešanās no trimdas viņš, sastopoties ar realitāti, pamazām sāpīgi viļas. Izrādās, buržuāziskajā Latvijā viņa revolucionāro patiesību daudzi nenovērtē. Jānis pat apsver domu par pārvākšanos uz dzīvi citā valstī.
Kopumā par buržuāzisko Latviju un tās attieksmi pret komunistiem rakstīts ļoti komunistiskā garā. Saprotu, ka citādi diez vai varēja, bet rezultātu lasīt ir visai nepatīkami. Jo vairāk mani mulsina, ka Jāņa Kalniņa Auseklis bija ļoti nacionāls.
Mani samulsināja grāmatā aprakstītie 1921. gada notikumi. Pirmajā maijā policisti esot šāvuši uz miermīlīgo proletariātu demonstrācijas laikā. Ieviests kara stāvoklis un pēc dažām dienām vismaz viens no komunistiem lauka tiesā nošauts. Tikai Raiņa iejaukšanās esot paglābusi no nošaušanas vēl kādu revolucionāru, bet ne jau visus viņš spējis paglābt. Man tādi revolucionāri notikumi bija pilnīgs jaunums un sāku meklēt papildus informāciju. Par kara stāvokli un nošauto komunistu neko neatradu, bet mītiņš nudien bijis. Tajā no tribīnes aicināts jebkādiem līdzekļiem likvidēt demokrātisko Latviju un dibināt (atjaunot?) Latvijas PSR. Policisti uz to nav varējuši nereaģēt. Tad nu demonstranti sākuši šaudīties un centušies atbruņot, iespējams, arī nogalināt policistus. Tie par atbildi šāvuši gaisā.
Latvijas laikā Rainis aizraujas ar politiku, bet viņam kā bezkompromisu principiālam cīnītājam tā nav piemērota. Turklāt Jānis ātri apvainojas un ir ļoti ļaunatminīgs. Neskatoties uz to visu, Rainis kļūst gan par Nacionālā teātra direktoru, gan Izglītības ministru. Šķiet, Rainim nav šaubu, ka viņš to ir pelnījis, bet skaidrs arī, ka šie amati nav viņam piemēroti. Mūsdienās Raini sauktu par politisku ielikteni. Diez vai viņš pats to saprata.
Par Rainim “pienākošos” valsts prezidenta amatu grāmatā nekas nav rakstīts, arī par virzīšanu Nobela prēmijai nekā daudz nav.
Pēdējos dzīves gados Rainis strādājis steigā un viņa tā laika darbi nav kļuvuši populāri, par ko dzejnieks pārdzīvojis. Tomēr šķiet, ka vainu sevī viņš nav meklējis. Nē, viņš ir bijis pārāks par laika biedriem, par sīkmanīgo laikmetu! Viņa idejas ir lielas un nesaprastas! Ak, viņš varētu tik ļoti daudz strādāt, sevi nemaz, nemaz nežēlojot, ja tikai būtu pieprasījums!
“Ja tikai būtu pieprasījums” ir ļoti zīmīga Raini raksturojoša vēlme. Rainis ir no cilvēkiem, kuri bez atzinības saņemšanas un regulāra pamudinājuma rakstīt, visticamāk, neuzrakstītu it neko. Nav brīnums, ka vecumdienās viņš aizraujas ar Olgu Kligeri, kura ļoti ciena dzejnieku. Viņu vecuma starpība ir 33 gadi. Nekā pikanta gan grāmatā nav un šķiet arī, ka autors par viņu attiecībām centies izteikties ļoti piesardzīgi. Savstarpēja draudzība ir turpinājusies līdz pat Raiņa pēdējai elpai, bet kopdzīvi ar Raini un Aspaziju Olga vienubrīd pārtraukusi pati pēc savas iniciatīvas.
Kopumā darbs ir garš un sarežģīts. Vietām interesants, vietām ne tik ļoti. Daudzas reizes aizmigu ar grāmatu rokās. Lasīju dažbrīd ar piespiešanos, bet nebija domas par grāmatas likšanu malā. Tiesa, ja grāmatas eksemplārs nebūtu ar atdošanas termiņu bibliotēkā, varbūt tas iegultos plauktā puslasīts.
Vietām Raiņa vārdi un rīcība aprakstīti ārkartīgi ticami. Bet tad mainās nodaļa vai tēma un atkal vairs nevar saprast, cik patiesības ir lasītajā. Neinteresanti bija lasīt par partijas lietām un nesaprotamām intrigām ar Jāni Jansonu, Pēteri Stučku un citiem. Brīžiem kaitināja Raiņa tēlainais runas veids un pārmērīgā nosliece visus pamācīt. Man droši vien būtu interesanti parunāties ar Raini, lai noskaidrotu pamatu viņa nesatricināmajai ticībai sociāldemokrātijai, bet pieļauju, ka tādā hipotētiskā sarunā Rainis nemaz nespētu racionāli pamatot savu viedokli.
Saprotu, ka Rainis iestājies par nacionālu valsti, par proletariātu un visbeidzot par nacionālu domstarpību pārvarēšanu. Tas ir ļoti sarežģīts komplekts un man nudien nav skaidrs, kā precīzāk Rainis to iztēlojies. Varbūt viņš nemaz nav bijis tik apmāts kā dažbrīd liekas.
Jāatzīst, ka tomēr nespēju ieteikt kādam lasīt šo Jāņa Kalniņa grāmatu, ja vien viņu nevada literārpētnieciski nolūki. Tajā slēpjas grūti nokasāms okupācijas gadu uzslāņojums. Var jau apbruņoties ar periodika.lv un citiem vēsturiskiem informācijas avotiem, bet, ja tie rūpīgi jāstudē, lai nonāktu pie kaut cik objektīvāka skata, tad vai grāmatai ir liela jēga? Lūk, nezinu.
