Austrālija #5

Pirms vairākiem gadiem rakstīju par ceļojumu uz Austrāliju. Sanāca četras daļas, bet piektā palika neuzrakstīta. Jo iekšpuse – tas bija pavisam cits stāsts, kuram tobrīd negribēju ķerties klāt.

Uz Austrāliju tiku pateicoties tantei, ar kuru pārdesmitgadus vecāki uzturēja kontaktus. Tante beidzot gribēja mammu satikt un jautāja, vai viņa nebūtu ar mieru atbraukt ciemos. Mamma piekrita, vairāk domājot, ka nekas tur tik un tā nesanāks. Tomēr tante šai lietai piegāja nopietni. Kad mamma uzrakstīja, ka angļu valoda viņai galīgi nav stiprā puse, aicinājumu pievienoties saņēmu arī es – tā brīža bezdarbnieks.

Tanti lidostā atpazinu uzreiz, lai arī viņa gaidīja mūs nākam no citas ieejas un stāvēja ar muguru pret mums. Nodomāju – tik veca un nevarīga kļuvusi… Viņas pavadone bija kāda tur dzīvojoša latviete, nedaudz jaunāka.

No sākuma un arī vēlāk bija nedaudz jocīgi sarunāties. Mēģināju runāt mazliet lēnāk nekā parasti un piedomāt pie vārdu izvēles. Latviešu valoda kopš ulmaņlaikiem tomēr ir mainījusies. Tantei nemaz nebija ārzemju latviešiem raksturīgā akcenta. Pārējiem satiktajiem latviešiem akcents pārsvarā bija minimāls. Izņēmums bija kundze, kura par savu dzimto valodu uzskatīja angļu.

Par spīti saviem cienījamajiem gadiem un ne teicamajai veselībai, tante atzīstami vadīja savu gabarītos paprāvo automobili. Tā bija ikdienas nepieciešamība, jo tuvākais pārtikas veikals no mājas atradās savu desmit minūšu gājiena attālumā. It kā nav pārāk daudz, bet tikai, ja esi garākus gabalus staigāt spējīgs. Bet vēl jau vajag apciemot arī draugus, pavizināt ciemiņus, aizbraukt līdz veikalam, kur pārdod rupjmaizi, līdz ārstam utml. Pilsētas autobusu šķita, ka izmanto galvenokārt skolnieki un tiešā mājas tuvumā tam pieturas tik un tā nebija.

Interesanta īpatnība bija mājā valdošais aukstums. Latvijā, mājās esot, vēl nekad nebiju piedzīvojis tādu aukstumu kā Austrālijā. Māja paveca, aukstām ziemām nav paredzēta un arī tādos āra +5 grādos iekšā bija visai nekomfortabli. Pirmajā brīdī radās doma – kādēļ tante var nopirkt biļetes līdz Austrālijai un atpakaļ, bet ne nosiltināt māju? Jautāt to negribējās, bet iespējamo atbildi nopratu ātri. Tantes vīrs jau bija devies aizsaulē, bet bērnu vai citu tur dzīvojošu tuvinieku nebija. Viņa visticamāk dzīvoja ar domu “tas jau nevienam nepaliks un cik tad es ilgi vairs?”

Tante mēģināja mums piešķirt daudzas no savām vecajām lietām, kuras mums vēl varētu noderēt. Ne jau tādēļ, ka jaunām būtu žēl naudas, bet tāpēc, ka savā laikā iedzīve uzkrāta un mūža nogalē tomēr gribas, lai savulaik krātais noder vismaz kādam citam tuviniekam. Līdzīgi kā Limuzīnā Mirtas tante uzdāvināja Ērikam veco kažoku. No vienas puses it kā smieklīgi, bet no otras tā tomēr ir vientuļa cilvēka traģēdija.

Turienes latvieši bija pensionāri krietnos gados. Visi viņi bija ļoti laipni un sirsnīgi cilvēki. Vienubrīd ievēroju, ka mana 84-gadīgā tante blakus citiem latviešiem izskatās tik jauna…

Mēneša laikā, kad tur bijām, aizsaulē aizgāja viens no latviešiem, kuru tā arī nepaspējām iepazīt. Šo gadu laikā miris vēl vismaz viens no satiktajiem latviešiem. Es rakstu “vismaz”, jo neesmu pārliecināts, ka atceros pareizi. Tā tomēr ir Austrālija nevis, piemēram, Londona un nedomāju, ka vismaz tuvāko gadu laikā nokļūšu tur vēlreiz. Morāli mums nācās samierināties, ka šos ļoti laipnos cilvēkus visticamāk satiekam pēdējo reizi mūžā. Jo ilgāk mēs tur dzīvojām, jo grūtāk pie šīs domas bija pierast.

Viens no nepatīkamākajiem Latvijā dzirdētajiem komentāriem bija – “o, tev tante Austrālijā, tad jau spīd mantojums nākotnē?” Man tante tīri cilvēcīgi patika tik ļoti, ka man negribējās un negribas domāt par viņas nāvi. Man visvairāk gribētos lai viņa laimīgi dzīvo vēl simts gadus, kas gan laikam nebūs vis iespējams. Starp citu, diez ko bagāta tante nelikās un potenciālie mantot gribētāji no Latvijas attālajiem radiniekiem šķita rindās stāvam.

No satiktajiem latviešiem bērni pārsvarā bija visiem, bet kā latviešus es varēju uztvert tikai satiktos pensionārus. Nu, kas tu par latvieti, ja zini vien pāris vārdus latviski? Austrālietis ar latviešu saknēm, manuprāt, tomēr ir austrālietis. Un tas šķita mazliet šausmīgi – redzēt, ka nelielais, draudzīgais latviešu pulciņš mazajā Austrālijas pilsētā, kurš tik ilgi centies kopt un sargāt savu latvietību, vienu pēc otra zaudē savus cilvēkus cīņās ar vecumu un slimībām.

Gadījās satikt arī kungu ap 60, kurš latviešu valodu apguvis vien mutiski no mātes. Runāja viņš dzimtajā valodā nevainojami. Savukārt viņa vecākais brālis latviešu valodu esot pilnībā aizmirsis, par spīti tam, ka mācījies to arī skolā.

Tante atšķirībā no citiem trimdas latviešiem Latvijā kopš ulmaņlaikiem nav bijusi. Kādreiz viņa rakstīja, ka nespētu no Latvijas otrreiz aizbraukt. Šoreiz viņa teica, ka labāk dzīvo atmiņās un negribot redzēt tās pārveidotās un sabumbotās vietas. Vēl vienu iespējamu iemeslu nopratu laika gaitā. Pirms okupācijas tante dzīvoja netālu no Abrenes. Tās pašas, kuru VVF un citi tautas priekšstāvji ar Satversmes tiesas apstiprinājumu norakstīja Krievijai. Nu, ko es varētu tantei atbildēt, ja viņa jautātu – kādēļ atdevāt manas mājas Krievijai? Citi latvieši vismaz varēja atgūt savus agrākos īpašumus denacionalizācijas ceļā. Nē, par šo tēmu es negribēju runāt. Un, jā, es jūtos drusciņ nožēlojami gan par VVF un tā laika politiķu recekļveida nostāju, gan savu tā laika neprotestēšanu.

Savulaik pirmās PSRS okupācijas laikā tantes tēvs arestēts un notiesāts. Sodu nav paspējuši piemērot, patraucējis vāciešu iebrukums Latvijā. Kad PSRS okupācija tuvojās atkal, bija skaidrs, ka jābēg. Tā tantes ģimene devusies vispirms uz Vāciju, pēc tam ar kuģi uz Austrāliju, jo tur esot bijuši vaļīgāki noteikumi, braucot visai ģimenei kopā.

No citu latviešu komentāriem par Latviju uzjautrinošākais šķita, ka pludmalē mums esot nenormāli lielas kaijas. Bija jautājumi, cik, piemēram, lielu algu saņem galdnieki, vai Latvijā var dzīvot, nezinot krievu valodu utml. Ielūkojos arī viņu vietējā latviešu avīzē. Pirmo reizi redzēju, ka par Latvijas politiskajiem jaunumiem ir iespējams pastāstīt mierīgi un līdzsvaroti bez dramatisma un sensāciju noskaņas.

Vispār jau mēs tur trijatā nesatikām kā cimds ar roku. Jā, lai arī radinieks, dārgs, jauks cilvēks, tomēr katram no mums ir savas īpatnības, kuru dēļ ir grūtības sadzīvot ar citiem. Līdz strīdiem nenonācām, bet dažbrīd nebija tālu. Būtu drīzāk dīvaini, ja tā nebūtu.

Lai arī daba skaista, tante ar raksturiņu, bet jauka, tomēr ļoti gribējās mājās. Mēs katru dienu skaitījām, cik dienas vēl atlikušas līdz prom braukšanai. Kad bija palikušas kādas piecas dienas, mēs ar mammu neatkarīgi viens no otra pakāpeniski sajutām, ka īsti jau vairs negribas braukt prom. Tante ieminējās, ka viņas pēc jau mēs varētu paciemoties ilgāk, bet to mēs pat neapdomājām. Ko gan tas mainītu?

2 thoughts on “Austrālija #5

  1. Noskaņa tāda diezgan skumja. Kā tante pati vērtē savu dzīvi tur, arī tik bēdīgi? Tas par kaijām labs, varētu tagad sākt izplatīt mītu “Latvija – milzonīgo kaiju zeme” 🙂

    1. Grūti pateikt, otra cilvēka ādā tik ļoti neielīdīsi un tieši tādu jautājumu neuzdevu. Ir iemesli vērtēt gan priecīgāk, gan bēdīgāk.

Ir ko piebilst?