Turpinot savu, iespējams, nepaveicamo uzdevumu – izlasīt visas grāmatas, kas ir mājās, pirksti puslīdz pastiepās pēc šī darba. No Kronina mazliet atceros Cepurnieka pili un arī Citadeli. Tāpēc lasīšanas sākumā viegli radās aizdomas, ka ne par ko priecīgu var nemaz nesapņot.
Vismaz no sākuma es biju patīkami kļūdījies. Jaunais īrs Roberts Šenons kļūst par bāreni un tiek uzņemts mazturīgā audžuģimenē. Tajā ir bezgala taupīgs, bet visādi citādi krietns tēvs. Vēl ir vecākais brālis – apsviedīgs tirgotājs, jaunāks brālis – mazliet neattapīgs dārzu mīļotājs, neglīta māsa skolotāja, strādīga māte, dievbijīga vecmāmiņa un netīrīgs vecvectētiņš. Visi viņi ir protestanti atšķirībā no Roberta. Puisis apmeklē katoļu baznīcu, jo, redz, viņam tā sanācis piedzimt. Arī skolā gandrīz visi bērni ir protestanti. Robertu regulāri izsmej, sit un moka ne tikai ticības, bet arī zaļā uzvalka dēļ, ko gādīgā vecmāmiņa uzšuvusi no kādas kleitas. Roberts aprunājas ar vecvectētiņu un tas dod padomu – piekaut visstiprāko klasesbiedru. Jaunais Šenons trenējas un gandrīz pieveic kādu krietnu puisi, kurš viņu nekad nav aizticis, bet, saprotiet, stiprākais taču. Abi cīkstoņi pēc tam dodas pie samizotā oponenta uz mājām, tur Robertam kalpone atdod lietotu uzvalku un abi puiši kļūst par nešķiramiem draugiem.
Te uzreiz gribu iestarpināt, ka, lai cik baltiem diegiem nebūtu šūts šis draudzības stāsts, jaunā puiša jūtu apraksts ir mūsdienām pilnīgi neiedomājams ar savu maigumu un platonisko mīlestību. Mūsdienās viss būtu pataisīts nepārprotami zils, jūtu aprakstu izlaižot kā nesvarīgu un nebijušu.
Jaunais Roberts, izrādās, kaut cik jēdzīgi arī mācās. Tad nu puisis ņemas zubrīties, lai tiktu pie stipendijas, ko dod vienam izcilam skolēnam – plaša konkursa uzvarētājam. Čalis mācās kā vājprātīgs, vecvectētiņš un skolotājs palīdz, cik mācēdami. Viens no konkurentiem ir viņa samizotais draugs Gēvins. Beigās Roberts saslimst, uz vienu no daudzajiem pārbaudījumiem neaizbrauc un konkursā neuzvar. Arī viņa draugs nē, vēl trakāk, Gēvins neuzmanīgā kārtā pakļūst zem lokomotīves un viss, nav vairs Robertam drauga.
Tik tālu ticis, nopratu, ka no grāmatas nekas diži labs vairs tiešām nav gaidāms. Jo līdz tam bija pat zināmā mērā jautri. Nebūt ne viss notiekošais bija slikts vai bēdīgs. Nelabas lietas mainījās ar pozitīvām līdzīgi kā dzīvē tas mēdz notikt. Bet te Kronins ņem un pagrūž labāko draugu zem lokomotīves! Tēlaini runājot, līdz ar Gēvinu tika nobraukta arī mana ticamība turpmākajam stāstam. Bet līdz tam patiešām bija labi.
Tālākie notikumi jau mani diezgan stipri kaitināja. Nabaga Roberts sāk strādāt rūpnīcā. Uz baznīcu vairs neiet, jo vairs netic Dievam. Toties nu viņam ir iecerētā, ko sauc par Elisonu un kas izkopj dziedāšanas talantu. Čalis te saceras par zinātnieka karjeru, te zaudē cerības un par grašiem atdod visu savu mūža kukaiņu, olu utml. dabas velšu kolekciju, lai iegūto naudu apēstu restorānā. Tā jaunais, impulsīvais pamuļķis mētājas pa dzīvi, vāra muļķības līdz mirst viņa vecvectētiņš, atstājot mantojumā pamatīgu dzīvības apdrošināšanas polises prēmiju. Studijām, tā teikt.
Tad sākas otrā grāmata – “Šenona ceļš”. Nevarētu teikt, ka Roberts līdz ar dažiem gadiem klāt mazāk strebtu karstu putru vai retāk kāptu uz grābekļiem. Nē, viņš ir tāds pats pajoliņš kā agrāk. Ja nu vienīgi agrāk to varēja norakstīt uz jaunību, tad tagad jaunais vīrietis jau šķiet neglābjami apdauzīts. Elisonu viņš (vai autors?) aizmirsis pilnībā, par viņu nav neviena vārda. Toties Robertam neapzināti līmējas klāt skaista jaunuve vārdā Džīna. Te viņa lūdz paskatīties kādu mājas darbu, te uzreiz aicina ciemos. Šenons arī sastāsta viņai par sevi nez kādas muļķības – esot protestants ar diženiem senčiem no nez kādām bagātām mājām, daudz kuģojis un tādā garā. Tas viss nejauši nāk gaismā un viss, Džīna puisi ienīst. Bet vai tad Roberts ies atvainoties, nu, nē taču, priekš kam, tas viņam vispār pat prātā neienāk! Nabaga naivā meitene saglābj abu kontaktu. Un tādā garā tas turpinās un turpinās.
Roberts pastrādā vienā laboratorijā, salecas par niekiem ar vadītāju. Tad pelna algu kādā slimnīcā, kur atkal pamanās pilnīgi nevajadzīgi sanīsties ar kādu darbinieci. Un tādā garā. Tam visam paralēli Šenons veic zinātnisko darbu. Viņš mēģina atrast brucelozes vīrusu un radīt vakcīnu. To viņš visas grāmatas garumā dara absolūti nekļūdīgi un pat vakcīnu pamanās sintezēt. Nav ne jausmas, kāpēc Roberts iedomājies, ka viņa vakcīna, kas ne reizes nekur nekā nav testēta, ir efektīvs brīnumlīdzeklis. Varbūt atslēga slēpjas tajā, ka īsti gudrs viņš nav, lai neteiktu vairāk. Bet varbūt arī vecais Kronins pieņēma, ka lasītājam šis moments paslīdēs garām.
Nekas jau tam puisim tik un tā neiznāk. Nav skaidrs, kā viņam – sevī noslēgušamies pusplānprātiņam esot, vēl pat pirms vakcīnas iegūšanas izdevies pārliecināt krietni daudzus līdzcilvēkus, ka viņam izdosies pilnīgs brīnums, bet tas tik un tā neko nelīdz, jo kāda dāma Amerikā esot vakcīnu atradusi jau dažus mēnešus ātrāk. Tas arī, saprotiet, viss! Neveiksme, vispār nekādas jēgas kaut ko turpināt! Laboratorija, protams, nekavējoties pilnībā jāizdemolē, pilnīgi jābrīnās, kā puisis sev rokas vēl nepielika. Baigi žēl nebūtu bijis, godīgi sakot.
Ilgi gaidīju, kad autors nomērdēs arī naivo meiteni Džīnu, bet tā arī nesagaidīju. Nabaga muļķīte gan noliekas nāves cisās. Roberts jož šo aplūkot, bet tad atmet visam ar roku un pat brāli, kurš speciāli atbrauc pie viņa lielu gaisa gabalu, lai pateiktu, ka ir labāk, atsakās uzklausīt un pasūta trīs mājas tālāk. Protams, mīlestība vai drīzāk apmātība ir akla un Džīna atkal atbizo pie Roberta, lai tad nu kopā brauktu uz Eurōpu un veiktu tur zinātnisko darbu. Negaidītas, laimīgas beigas. Kaut gan, kā to ņem; lai ko arī nabaga Eiropa nebūtu sastrādājusi agrāk, šo pārīti vēl dabūt uz galvas tā diez vai bija pelnījusi.
Nezinu, vai man vēl kāda Kronina grāmata plauktā aizķērusies, bet ceru, ka nē. Viņa grāmatās ir kaut kas ļoti līdzīgs un stipri kaitinošs. Katrā ziņā man patiešām nepatīk lasīt briesmīgi nopietna stila, bezmaz traģiskas grāmatas par dumjiem ļautiņiem, kas lec ārā no biksēm par mazākajiem niekiem.
Subjektīvais baudījums 4/10. Vislabākais tomēr bija vecvectētiņš. Lai viņam vieglas smiltis!