Skip to content

Arčibalds Kronins – Citadele

Mazliet pastāstīšu par šo grāmatu, netaupot maitekļus.

1924. gadā jaunais ārsts Endrjū Mensons ierodas Bleinelijā strādāt par asistentu triekas ķertam un strādāt nespējīgam ārstam Peidžam. Endrjū raujas melnās miesās, cīnās ar savu zināšanu trūkumu un sapņo pierādīt, ka antracīta ieguve ir galvenais iemesls raktuvju strādnieku plaušu bojājumiem. Ilgi Endrjū neiztur, apskaišas uz ārsta sievu, kas viņu nepamatoti apvaino zādzībā, un aiziet prom.

Pēc tam Mensons apņem sievu un pārceļas uz Eberelovu, kur viņam ļoti noveicas ar jaunas vietas atrašanu. Atkal Endrjū raujas melnās miesās, piespiedu kārtā maksā kukuļus tādam kā virsārstam un brīvajā laikā kārto doktora grādu. Vēl viņš zinātnes vajadzībām eksperimentē ar jūrascūciņām. To uzož ārstu komiteja, kurai nepatīk jaunmodīgais Mensons un saceļ traci par dzīvnieku mocīšanu. Tam veltītā sanāksmē Endrjū tiek attaisnots, bet šis, protams, apskaišas un aiziet prom.

Čalim atkal noveicas un viņš tiek pie vēl labākas vietas raktuvju pārraudzības komitejā. Tur gan viņš neraujas melnās miesās, jo darīt īsti nav ko. Viņam uztic strādāt ar otršķirīgiem jautājumiem kā pārsienamā materiālu saišu kontrole raktuvēs utml. Protams, Mensonam tas nav pa prātam un seko atlūgums.

Galu galā Endrjū nolemj iegādāties privātpraksi. Tas prasa ļoti daudz naudas, bet viņam kārtējo reizi paveicas. Pacienti gan lāgā nenāk un Mensons ilgi nokaujas ar trūkumu. Bet nostrādā cilvēku rekomendācijas, viņš tiek pie turīgākiem pacientiem, tad vēl turīgākiem un beigu beigās ārstē bagātus hipohondriķus, kam patiesībā nekas nekaiš. Puisis “atjēdzas”, kad viens no viņa biedriem, nemākulīgi operēdams, aizlaiž Endrjū paziņu pie tēviem. Tā turpināt nedrīkst, tāpēc Mensons šķiras no vecajiem pacientiem un pārdod privātpraksi, lai ar vecajiem, uzticamajiem draugiem dibinātu jaunu, godīgu ārstu praksi. Ļoti labi, tikai izrādās, ka mājās nav Endrjū iecienītā siera. Sieva jož uz veikalu tam pakaļ, bet tad to sabrauc autobuss. Beigta un pagalam. Endrjū satriekts, kādu brīdi nododas dzeršanai.

Grāmata noslēdzas ar tiesas prāvu, kurā Endrjū spiests taisnoties, ka asistējis drauga meitas operācijā nekvalificētam amerikāņu speciālistam. Arguments, ka viņam tur Amerikā varbūt ir citi papīri, nevienam neienāk prātā, bet brīnumainā kārtā tiesa paklausa Mensona emociju izvirdumam un viņu attaisno.

 

Lasīju ar interesi un aizrautību līdz brīdim, kad Mensons sāka kļūt turīgs. Jo līdz tam bija gan grūti, bet pamazām galvenais varonis tomēr cīnījās savā dzīvē uz priekšu. Bet pēc tam stāsts kļuva banāli vienkāršs. Autors noteikti bija plānojis parādīt, kā neētiska tiekšanās pēc naudas sagandē cilvēka dzīvi, bet viņa piedāvātais scenārijs mani nespēja pārliecināt.

Pēc tam uzzināju, ka darbs ir vēsturisks un slavens. Autors pats bijis mediķis un gribējis izteikt savas domas un jūtas par medicīnu. Darbs bijis novatorisks, jo pirms tam tādā veidā neviens neesot rakstījis par ārstu un medicīnas problēmām. Sacelta ažiotāža un lietas patiešām mainījušās uz labo pusi.

Subjektīvais baudījums darba pirmajai pusei 8/10, otrajai 4/10, vidējais 6/10.

4 thoughts on “Arčibalds Kronins – Citadele”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #237 (10.02.-16.02.) | BALTAIS RUNCIS

  2. Ja Kronins nav lasīts, tad varu ieteikt arī Cepurnieka pils un Jaunības gadi + Šenona ceļš. Citi darbi man patika drusku mazāk, varbūt vnk pirmās izlasīšanas vecums negadījās pareizais…

  3. Pingback: Arčibalds Kronins – Jaunības gadi. Šenona ceļš – Stacija

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *