Mazā Latvijas vēsture ir neliela, paplāna 1990. gadā izdota grāmatiņa. Man tā šķita interesanta, kad pašķirstot ievēroju samērā vienkāršo un saprotamo stāstījumu. Vismaz manās skolas vēstures grāmatās autori, šķiet, bija īpaši centušies rakstīt tā, lai skolēnos radītu neizpratni un ar pedagoga gādību arī riebumu pret priekšmetu. Tāpēc man šķita simpātiska ideja īsi pārstāstīt Latvijas vēsturi viegli saprotamā veidā.
Autors mēdzis izvēlēties kādu noteiktu laika posmu un aprakstījis, kā izskatās vidusmēra mājoklī un ar ko nodarbojas tur dzīvojošie ļaudis. Citās nodaļās rakstīts par konkrētiem cilvēkiem, piemēram, Garlību Merķeli vai Jāni Cimzi. Par vēstures notikumiem rakstīts ļoti īsi. Un tas paradoksālā kārtā man šķiet grāmatas lielākais trūkums. Patiešām Latvijas vēsturi var izstāstīt salīdzinoši ātri un īsi, bet to ir grūti izdarīt, nezaudējot kopskatu un likumsakarīgo notikumu attīstības ķēdi. Manuprāt, šajā grāmatā tas nav izdevies. Ja es kā lasītājs uzdodu jautājumu “kāpēc tā notika”, tad atbildes ir jāuzmin vai jānoskaidro pašam bez grāmatas palīdzības.
Tagad domāju, ka varbūt Latvijas “īsā vēsture” nemaz nav iespējama. Tāpēc, ka vēsture, ja to stāsta vienkārši, zaudē precizitāti. Savukārt, saglabājot precizitāti, tā kļūst sarežģīta.
Bēdīgi, bet, nelasot šo grāmatu, visdrīzāk neviens neko daudz zaudējis nebūs. Labāk cītīgāk mācīties Latvijas vēsturi skolā, vai arī pameklēt kādu apjomīgāku grāmatu, kaut vai, Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumus.
Mani ieinteresēja Tavas domas par šo grāmatu, tuvākā laikā sameklēšu to kaut bibliotēkā izlasīšanai. Tad arī varēšu vairāk ko pateikt.
Bet iesākums -, un tikai pārdoma, – vēsture jau nesastāv tikai no “sausiem” gadskaitļiem. Vēsturi jau primāri veido cilvēki, kuri izdzīvo laikposmu. Tas, ka Tevis izlasītajā palika pēcgarša no cikla “Jāpameklē vēl arī kas cits par to laikposmu”, laikam ir pozitīvi. Jo tad nākas meklēt un lasīt arī ko citu. Veidojot laikposma kopainu…