Grāmatas apakšvirsraksts ir Dzīve Latvijā 20. gs. 20.-30. gados. Tā izdota 2019. gadā un stāsta par dzīvi starpkaru neatkarīgajā Latvijā dažādos aspektos. Grāmatā ir 13 nodaļas un tajās vēstīts par:
- bagātnieku dzīves stilu,
- ceļošanu uz ārzemēm,
- sievietes tēla ideālu,
- laulībām, kopdzīvi un šķiršanos,
- aizraušanos ar okultismu, zīlēšanu,
- vekseļu un patēriņa kredītu sērgu,
- lombardu popularitāti un to sociālo funkciju,
- ierēdņu atalgojumu,
- slikti regulētajām bankām un to darbību,
- pensiju sistēmu,
- valsts prezidenta atalgojumu un sociālajām garantijām,
- skolu tīklu,
- operu un tās naudas problēmām.
Neesmu privāto dzīvju iztirzājumu cienītājs. Lielākā daļa tēmu man nešķita diez ko saistošas, piemēram, atalgojumi vai bagātnieku naudas šķērdēšana.
Tomēr šis tas interesants bija. Piemēram, apsēstība ar vekseļiem un lombardiem. Vai ka savā laikā lombardi uzskatīti par svarīgu sociālas funkcijas nodrošinātāju un tāpēc bijuši valstiski atbalstāmi.
Grāmatā ir daudz attēlu un to var diezgan ātri izlasīt (un gandrīz tikpat ātri arī aizmirst). Vairāk man pat īsti nav ko piebilst. Nedomāju, ka grāmata ir slikta (tad būtu daudz vairāk ko rakstīt), tikai tai neizdevās mani uzrunāt.
Iedevu palasīt arī mammai. Viņas teica, ka “tajos laikos taču gāja tikpat traki kā tagad”. Man gan liekas, ka tolaik bija trakāk.
Subjektīvais baudījums 6/10.