Kad esam ar meitu bibliotēkā, tad viņa priekš sevis izvēlas vienu grāmatu, es priekš viņas arī vienu grāmatu. Parasti viņas izvēlētā ir plāna, bilžaina un gandrīz bez teksta, tāpēc es to kompensēju ar vārdiem bagātāku klucīti. Oskars kā reiz šāds klucītis arī ir. Par laimi, ir arī bildes, lai lasīšana nebūtu pārāk vienmuļa.
Mājās meita vispirms ķērās pie savas grāmatas. Pagāja labi ja piecpadsmit minūtes, kad tā jau bija cauri. Tikmēr es sāku iepazīties ar Oskaru.
Jaunais puisis, bērnudārza pēdējo grupiņu audzēknis Oskars tiek nosūtīts pie vecmāmiņas uz laukiem, jo mamma mācīšoties Amerikā, bet tētim jāstrādā. Par nelaimi, pilsētā aizmirsts Oskara mobilais telefons ar spēlītēm. Nav arī grāmatu, tās savā laikā aizvestas uz pilsētu un nav atvestas atpakaļ.
Oskaram nākas sadzīvot ar vecmāmiņu, viņas uzskatiem, kas bērniem būtu jādara, kas ir jāēd utml. Kā pats Oskars vēlāk salīdzina, tas ir kā zooloģiskajā dārzā vienā būrī ievietoti trusītis un bruņurupucis. Abi viens otru nesaprot.
Laukos puisis nāvīgi garlaikojas, ar kaimiņu puikām draudzēties negrib. Vecmāmiņas dīvainos ēdienus ēd maz, nav garšīgi. Vecmāmiņai par to ir savs viedoklis, bet, kā viņa atzīst, arī Oskara tētis esot ēdis maz.
Šķūnī Oskars atrod neparasti gludu klucīti un aiz bezdarbības nolemj to izkrāsot kā mobilo telefonu. Kad tas paveikts, izrādās, ka ar to var piezvanīt gludeklim.
Jaunajam cilvēkam turpmākās dienas un visa atlikusī grāmata aizrit, zvanot dažādiem priekšmetiem. Tie zvana arī viņam. Katrai no lietām ir savs raksturs, savas vēlmes un vajadzības. Skapim patīk stāstīt spoku stāstus. Lustra zīlē nākotni mušām un kas par to, ja nav pareizi, jo tās tāpat pēc piecām minūtēm visu būs aizmirsušas. Krējuma trauks grib stāvēt vietā, no kuras redz glīto cukurtrauku. Atkritumu spainis sacer dzejoļus par sevī iemestajām drazām. Lejkanna gaida, kad viņu aplies mamma un tētis – lietusmākoņi.
Īpašāko vietu Oskara sirdī ieņem sarkans baloniņš. Tas, atlidojis no kaimiņu puikām, ieķēries augstu bērza zaros, jautri plivinās. Oskaram tas ļoti patīk, lai arī savstarpējās sarunās baloniņš izturas kā ļoti iedomīga meitene. Viņš ir pirmais, kas neapbrīno Oskara rokas un kājas. Vēl vairāk, viņš norāda, ka ar kaut kādām desām pie sāniem nav ērti. Reizēm baloniņš neceļ klausuli, jo esot aizņemts. Tomēr gadās arī, ka baloniņš Oskaram piezvana, lai pabrīdinātu, ka tūlīt uzkāps naglai. Un nevar jau noliegt, ka baloniņš uzmanīgi vēro visu, ko Oskars dara.
Oskars nojauš, ka baloniņš kokā nevar turēties mūžīgi, bet nezina arī, ko tur var darīt, jo aizsniegt baloniņu nav iespējams. Uznāk pat vētra, Oskars pārdzīvo, ka baloniņu tūlīt aizpūtīs, bet tas apgalvo, ka priecīgs dejojot. Galu galā baloniņu tomēr aizpūš, bet kādā citā dienā.
Izlasīju šo darbu un nodomāju, ka derētu biežāk lasīt bērnu grāmatas. Laba bērnu grāmata noteikti ir patīkamāka par sliktu vai viduvēju pieaugušo grāmatu.
Subjektīvais baudījums 8/10. Meita arī atzina, ka esot interesanta.