Skip to content

Andris Kalnozols – Kalendārs mani sauc

Par Kalendāru bija daudz lasīts un biju to jau pasen ierindojis kādreiz lasāmo grāmatu sarakstā, bet nesteidzu ne iegādāties, ne meklēt bibliotēkā. Grāmata mani atrada pati, ja tā var izteikties. Draugs uzdāvināja, turklāt pilnīgi jaunu un neatvērtu.

Ilgi nevilku garumā un drīz vien ķēros klāt.

Vienu gadu katru dienu Oskars Kalendārs raksta dienasgrāmatu. Oskars dzīvo mazpilsētā ar mammu. Viņam ir slimi nervi un ar citiem cilvēkiem Oskars gandrīz nerunā. Ikdienā viņš nestrādā, bet dodas pastaigās pa pilsētu. Tomēr dienasgrāmatas rakstīšana viņu izmaina. Oskars iepazīstas un sadraudzējas ar dažādiem cilvēkiem. Izbradā kabačus. Mūk no policijas. Sāk strādāt par nesēju / krāvēju. Meklē naudu uz ielas. Zvana nepazīstamiem cilvēkiem. Rīko zupas virtuvi. Ne vienmēr piekrīt mācītājam un tamlīdzīgi.

Īsi raksturojot grāmatu, tas ir latviešu Forests Gamps. Piezemētāks, bez neticamiem piedzīvojumiem un tuvāks vidējam latvietim. Ar Oskaru ir vieglāk asociēties, just viņam līdzi.

Grāmatas vidusdaļā man šķita, ka šis ir viens no labākajiem pēdējo gadu latviešu literatūras darbiem. Man tā šķiet arī joprojām, tomēr tuvāk beigām darbs sāka likties mazliet par izstieptu un neticamu.

Subjektīvais baudījums 9/10.

1 thought on “Andris Kalnozols – Kalendārs mani sauc”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #205 (01.07.-07.07.) | BALTAIS RUNCIS

Leave a Reply

Your email address will not be published.

%d bloggers like this: