Skip to content

Aleksandrs Čaks – Mūžības skartie

Mūžibas skartie man tāpat kā vairumam lasītāju bija obligāta lieratūra pamatskolā. Nevajadzēja tolaik lasīt visu grāmatu, pietika ar Sprediķi Piņķu baznīcā. Toties daļu no tā vajadzēja iemācīties no galvas un noskaitīt. Siltas jūtas pret šo daiļdarbu man attiecīgi nespēja rasties. Arī attiecīgā dzejojuma skaistumu vai vērtību tolaik nespēju saskatīt un biju laimīgs, kad skolā tikām no Čaka vaļā.

Toties šai grāmatai ir ļoti skaisti vāki. Skatījos uz plauktu un galvenokārt tieši to dēļ paņēmu Mūžības skartos savās rokās. Jāņa Petera priekšvārds palika nelasīts, nesen biju iepazinies ar viņa rakstības stilu grāmatā par Raimondu Paulu un man kādam brītiņam pietika.

Pirmie dzejojumi Lūzums un Asinsbalss mani neuzrunāja, šķita, ka tie ir pašmērķīgi jūtu izpaudumi. Tālākos dzejojumos parādījās notikumi, kauju apraksti vai, teiksim, veltījums kādam konkrētam cilvēkam. Tos lasīt bija interesanti. Sprediķis mani joprojām diez ko neuzrunā. Tuvāk beigām ir strēlnieku kaujas Krievijā un tos dzejojumus lasīt ir dīvaini. Pielikumā ir pat dzejolis Kremlī pie Ļeņina.

Tagad es saprotu šī darba valstisko nozīmi. Tas ir skaists literārs piemineklis latviešu strēlniekiem. Līdzīgu tikpat apjomīgu pieminekļu viņem nav un nebūs.

Elektroniski to var lasīt te.

Subjektīvais baudījums 7/10.

1 thought on “Aleksandrs Čaks – Mūžības skartie”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #198 (13.05.-19.05.). | BALTAIS RUNCIS

Ir ko piebilst?

%d bloggers like this: