Noplucis, 1971. gada Muntes Sanmikelas eksemplārs man uz galda stāv jau vairāk nekā mēnesi. Ne es saprotu, ko par to rakstīt, ne īsti laika tādai apcerēšanai pieķerties. Bet nepieminēt Stacijā grāmatu, kas man ļoti patika, arī nevar.
Aksels Munte ir zviedru ārsts. 17 gadu vecumā viņš apmeklējis Kapri salu un apņēmies sev pa daļai uzcelt, pa daļai atjaunot villu. Grāmatā šī uzdevuma sniegšana tiek atainota kā misticisma caurvīta saruna ar personu, kas sevi nodēvē par teoloģijas doktoru, un pēc sarunas izgaist bez pēdām. Tad nu jaunais Aksels ķeras pie lietas. Tas ir, viņš sāk mācīties medicīnu un dara to ļoti, ļoti cītīgi.
Tālākie stāsti nav pilnīgi hronoloģiski, bet tas netraucē lasīšanai. Tie ir fragmenti no autora dzīves, brīžiem ar tādu kā mistikas, noslēpumu plīvuru. Autors maz centies izlikties par jaukāku un skaistāku nekā ir. Viņa skatījums ir gan rotaļīgi avatūristisks, gan līdzjūtības pilns. Autors ļoti mīl dzīvniekus un savos pacientos viņš, pirmkārt, redz cilvēkus, nevis šauri pievēršas to kaitēm.
Es pāršķirstīju grāmatu, lai saprastu, ko vēl par to varu uzrakstīt, bet tas nav iespējams. Savā ziņā šis darbs nelīdzinās nekam citam, ko esmu lasījis jau agrāk un tieši autora skatījuma un mistiskā momenta dēļ. Bez pēdējā grāmata visdrīzāk gan būtu aizraujoša, tomēr trūktu punktiņš uz i, kas savelk visu lasīto kopā. Nezinu, kad un vai vispār man tas sanāks, bet gribētos pārlasīt jau tagad.
Subjektīvais baudījums 9/10.
Pingback: Aksels Munte – Stāsti par cilvēkiem un dzīvniekiem – Stacija