Ja es teātrī ierados 17:51, bet aizgāju no tā 23:40, ko es tajā darīju? Skatījos Vēstures izpētes komisiju Jaunajā Rīgas teātrī Miera ielā!
Izrāde ir par čeku, čekas maisiem, izmeklēšanas komisiju, aģentiem, kuratoriem, tā laika sadzīvi un, galvenais, kā cilvēki ar to visu tika galā. Vai arī netika. Kā pats izrādes autors raksta: Šī izrāde būs par to, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un kā iespējams manipulēt ar vēsturi. Gan toreiz, gan tagad.
Līdzīgi Ziedonim un visumam vai Latviešu mīlestībai izrāde ir etīžu summa. Lielais vairums no tām ir smieklīgas. Tas, šķiet, tāpēc, lai iekļautos paša Alvja Hermaņa pirms sezonas teiktajā
Šīs sezonas jauniestudējumi atšķiras ar to, ka tas ir vairāk teātris par cilvēkiem, kas cilvēkiem palīdz dzīvot, nevis rāda tikai drūmu un depresīvu ieleju. Teātrim, protams, ir jāpalīdz cilvēkiem dzīvot.
Etīžu tēmas visbiežāk nav diez ko jautras, bet aktieru fantastiskais darbs tajās meistarīgi atklāj komisku pusi. Uz čeku vai izmeklēšanas komisiju atnākušo varoņu sejas izteiksmju, ķermeņa valodas un sacītā apzināti veidotā nesakritība vien ir apbrīnojama.
Interesanti, ka vienīgās durvis uz skatuves ir slēgtas un aktieri savu kolēģu etīdes vēro no malas. Visi ir it kā iespundēti vienā telpā, kurā tad ar visu jātiek galā, tai skaitā ar pārģērbšanos. Var pavērot aktieru reakciju uz kolēģu paveikto, piemēram, Andra Keiša seju, kad stāsta anekdotes par Brežņevu.
Alvis Hermanis nav bijis sajūsmā par čekas maisu atvēršanu, tā vismaz liek domāt viņa izteikumi presē. To var redzēt arī izrādē. Tiek pavilkta uz zoba izmeklēšanas komisija (Kārlis Kangeris uz skatuves ir apbrīnas vērts) un izstāstīta alternatīva vēstures teorija “kā būtu, ja būtu”, kas beigās tiek novesta līdz absurdam. Kā liecina atsauksmes, alternatīvās vēstures teorijas jēgu izrādē saprast var dažādi. Es to uztvēru kā “Gribējāt ar čekas maisu atvēršanu atstāt drūmo vēstures posmu aiz muguras? Lūk, jums!”
Tomēr, uz izrādi ejot, biju to iedomājies pilnīgi citādu. Es, protams, nenojautu, vai man tā patiks vai nē, bet sagaidīju, ka uzzināšu ko vairāk, iepazīšos ar jaunām atbildēm par to, kāpēc viss notika tā, kā notika un kā šie cilvēki dzīvo tagad. Neskatoties uz izrādes ilgumu, manis sagaidītais bija ar mazuma piegaršu.
Vai es nezināju, ka uz čeku mēdza iet un sūdzēties visādi dīvaiņi ar paranojālām nosliecēm? Zināju. Uz tādu uzvedumu, protams, ir smieklīgi paskatīties, bet principā nekā jauna.
Vai es nenojautu, ka tajā laikā arī ārēji viscēlākie cilvēki varēja sevī perināt zemisku skaudību? Nojautu. Kā gan citādāk? Kurš gan cilvēks vispār ir pilnīgi brīvs no skaudības tādā vai citādā mērā?
Vai man nebija skaidrs, ka čekas tēls iespiedās dažu cilvēku domās un pārņēma tās savā varā, būtībā sakropļojot viņu dzīves un padarot darba nespējīgus? Bija. Bet kā tieši tas notika? To es izrādē neredzēju.
Čekas darbinieki attēloti kā parasti cilvēki, vienīgi attapīgāki par pārējiem. Viens no izrādes čekistiem, izrādās, bijis pilnīgs labdaris – regulāri izpestījis savus aģentus no dažādām nepatikšanām, piemēram, aizbraucis pakaļ uz atskurbtuvi vai sagādājis vizīti pie ārsta. Ko viņš savā dzīvē negantu paspējis sadarīt, mēs tā arī neuzzinām.
Nebiju aizdomājies, ka likumsakarīgā kārtā kurators varēja kļūt arī par aģenta uzticības personu. Jo kuram gan vēl var tā izkratīt sirdi, ja ne čekistam? Biktstēvs var izstāstīt čekai, radi un draugi tāpat, bet čekists? Tā jau ir galējā pietura, tālāk vairs nav kur iet! Kā stāstīja viens no čekistiem, ar aģentiem draudzīgas attiecības tiek uzturētas arī vēl tagad. Un tas liek aizdomāties. Tādā gadījumā nudien viens otrs maisos esošais nav ieinteresēts pašlustrēties, jo līdz ar to būs spiests velt vainu arī uz savu tagadējo draugu un, iespējams, vienīgo uzticības personu.
Šo to jaunu uzzināju par čekas un čekistu darba metodēm. Nezināju, ka par kuratoriem nemēdza strādāt sievietes un ka piemērotāki aģenti bijuši vīrieši.
Kopumā izrāde aplūko galveno tēmu, bet šķiet, ka to varētu darīt daudz pamatīgāk. Tad materiāla pietiktu arī otrajai un varbūt pat trešajai izrādei. Lai nebūtu tik gari, varētu atmest blakus tēmas un varbūt nevajadzētu tā censties tēmā atrast komisko. Bet tāds nu ir bijis režisora skatījums un respektēju to.