Par Ziedoni. Un Visumu

Šķiet, ka manī ir pamodies Ziedonis, kuru jutīšu vēl diezgan ilgi.

Pagājušajā sezonā JRT viena pēc otras parādījās vairākas jaunas izrādes. Protams, biļetes uz visām sākotnēji pazuda vēja ātrumā. Pēc pāris mēnešiem ievēroju, ka tikai viena no jaunajām izrādēm tiek pirkta tādā pašā zibenīgā tempā kā Klusuma skaņas un Garā dzīve. Man par pārsteigumu, tas nebija Melnais piens, bet gan Ziedonis un Visums. Gadījās vēl dzirdēt sajūsmas pilnu atsauksmi no pazīstama cilvēka un pēc tam jau pats iegādājos biļetes uz šo izrādi.

Saturu neatstāstīšu. Ja gribiet ar to sīkumos iepazīties, palasiet recenzijas par izrādi, kurās vairāk vai mazāk recenzenti visu mēdz pārstāstīt.

Pats Imants Ziedonis man līdz šim ir bijis vairāk svešs nekā pazīstams. Atceros vienu interviju, kurā viņš teica apmēram tā – latviešiem vajadzētu atņemt privātos automobiļus un telefonus. Tad arī būtu Atmoda, jo visiem nāktos iet vienam pie otra.

Vēl man no skolā mācītā patika epifānijas. Un no kādas video redzētas runas, šķiet, Dziesmu svētkos atceros Ziedoņa teikto par ziloni un skudru pūzni.

Zilonis sadusmojās, ka skudras tam sāka kost pēc tam, kad viņš bija iekāpis skudru pūznī. Jo varenā skudru majoritāte taču uzbruka nabaga ziloņa minoritātei.

Kamēr pastāv ziloņa kājas nepareizība, tikmēr skudru māja ir apdraudēta. Ziloņi nav ne iemācāmi, ne pārmācāmi. Tie vienkārši ir par lieliem. Un tāpēc mums vajadzīga valstiska neatkarība.

Izrāde gan ir par Imantu Ziedoni, gan tajā pašā laikā arī nav. Izrādes Ziedonis ir tāds kā vidējais latvietis. Ne jau skaudīgs lūzeris, par kuru raksta avīzēs un interneta portālos. Mazliet spītīgs. Naivs. Viltīgs. Savdabīgs. Pamuļķis un gudrs. Latvisks.

Droši vien, jo vairāk skatītājs par I.Ziedoni zina, jo vairāk interesantu detaļu viņš spēj saskatīt izrādē. Tomēr zināšanas par Ziedoni noteikti nav obligāts priekšnosacījums, lai būtu vērts skatīties izrādi. Citējot izrādes režisoru A.Hermani, katrs latvietis ir bišķiņ dzejnieks. Tādējādi katram latvietim vajadzētu vismaz mazliet identificēties ar izrādes Ziedoņa tēlu.

Pirmajā cēlienā tiek draiski apspēlētas dažādas situācijas ap un par Ziedoni. Bija jautri, visapkārt visi smējās. Es personīgi, nespēju smieklus valdīt katru reizi, kad paskatījos uz Vara Piņķa atveidoto Raini. Otrajā cēlienā bez smiekliem ir arī dažas rūgtas patiesības, kas arī piešķir izrādei tās nozīmi. Pateicoties Kasparam Znotiņam, es diez vai jelkad spēšu nopietni uztvert kādu no VVF runām. Un nākošajā dienā, ejot garām Vecrīgas rotējošajai tantei, man gribējās viņai ar akmeni iemest.

Pēc izrādes noskatīšanās aplūkoju, ko par to rakstījuši citi skatītāji. Un – atsauksmju tiešām daudz, bet gandrīz neviena slikta vārda! Tiešām visiem izrāde ir patikusi. Neatceros neko tādu redzējis ne par vienu citu JRT izrādi.

Nav vērts gaidīt, kad Ziedoni un Visumu parādīs pa televizoru, uzņems filmā vai kā citādi padarīs ērtāk vai bez maksas pieejamu. Šis nav tāds komerciāls produkts kā bezjēgā izreklamētais Vadonis vai Rīgas sargi. Drīzāk sagaidīsiet, ka izrādi izņems no repertuāra.

Vēl pie reizes iesaku apmeklēt arī vecākas izrādes kā Garā dzīve, Klusuma skaņas un Latviešu mīlestība. Tās visas ir JRT oriģināldarbi un nav balstītas uz jau gataviem autoru sacerējumiem vai lugām. Ja drīzumā nenoskatīsieties tos teātrī, tad visticamāk neredzēsiet tos nekad. Klusuma skaņas un mazlietiņ mazākā mērā arī Garā dzīve ir pasaulē slavenas izrādes. JRT fiziski nespēj apmeklēt visus festivālus, uz kuriem tiek aicināti piedalīties ar šīm izrādēm. Vai mēs to šeit Latvijā protam novērtēt?

Ir ko piebilst?