Torņu cīņas 2018

Manuprāt, Torņu cīņas nav tikai sacensības vien. Tā ir reize pabūt kopā ar domu biedriem, parunāties ar ilgāku laiku neredzētiem cilvēkiem, iepazīties ar jauniem putnu vērošanas cienītājiem, pārrunāt dažādas aktualitātes un sajusties kā daļai no Latvijas Ornitoloģijas biedrības.

Pavisam īsi par sacensību formātu: cilvēki sadalās komandās, izlozē torni un dodas no tā vērot putnus. Jo vairāk sugu izdodas saklausīt vai saskatīt – jo labāk. Tautas klasē vērošana ilgst 4 stundas, pieredzējušo – 24.

Mūsu komanda ir labi sastrādājusies gan Rīgas putnu cīņās, gan iepriekšējās Torņu cīņās, tāpēc šīm sacensībām pieteicāmies jau ļoti laicīgi. Tā kā neesam izcili putnu pazinēji un arī profesionāli ar putniem nekā neesam saistīti, tad izvēlējāmies tautas klasi. Nav arī mazsvarīgi, ka dalība tautas klasē prasa mazāk laika.

Nedēļu pirms sacensībām visa komanda sarunājām doties nelielā treniņu ekskursijā. No treniņu viedokļa varbūt tas nebija pārāk rezultatīvi, bet ekskursija izdevās pilnīgi neticami – redzējām piecas zaļās vārnas un apdzīvotu bezdelīgu piekūna ligzdu. Starp citu, nebija nozīmes tam, ka zaļo vārnu meklējumos biju devies arī agrāk, jo tikai vienā gadījumā mēs putnu redzējām tur, kur es to, iespējams, būtu iedomājies meklēt individuālā kārtā.

Sestdienas rīts, kurā notika torņu izloze, sākās ar ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Saņēmu īsziņu, ka ceturtā daļa komandas spiesta palikt mājās slimības dēļ. Sacensības trijatā ir grūtākas, jo putni jāredz un jāatpazīst vismaz trim komandas locekļiem. Tīri cilvēcīgi arī žēl – cilvēks ilgi gaidījis sacensības, gatavojies tām un še tev…

Lai dzīve šķistu vēl mazāk rožaina, dodoties ar velosipēdu uz izlozi, Merķeļa ielā vējš iepūta acīs smiltis. Nevarēju kādu brīdi ar divriteni vairs pabraukt. Vēlāk telpās palika mazliet labāk.

Tradicionālajās 3 pavāru restorāna sarūpētajās brokastīs mani ļoti pārsteidza speciāli man pienests šķīvis, jo bez spiestas vajadzības nemēdzu stāstīt par savu savdabīgo diētu. Nezinu, kā tas tika saorganizēts, bet ļoti patīkami, turklāt garšīgi.

Torņu izlozē mums bija divi mērķi. Neizvilkt Ķengaraga torni un dabūt Enguri. Tas piepildījās daļēji, jo izvilku, manuprāt, ne sevišķi aizraujošo Daugavgrīvas torni. Apspriedāmies komandā un izlēmām izmantot iespēju torni pārlozēt. Te lieti noderēja fakts, ka tautas klasē bijām pieteikušies pirmie un mums arī pirmajiem bija tiesības torni pārlozēt. Tā mēs tikām pie Slampes kurgāna torņa, kur agrāk nebijām bijuši.

Vienojāmies sākt ceļu no Rīgas ap pusčetriem naktī. Līdz tam varējām gatavoties sacensībām. Manā gadījumā tas bija:

• sekošana tviterplūsmai un tās papildināšana,
• ekipējuma izdaiļošana ar izdales materiāliem,
• potenciālo putnu sugu apzināšana, izmantojot dabasdati.lv,
• balsu atkārtošana,
• optikas tīrīšana,
• somas kravāšana,
• telefoniska konsultācija ar acu traumpunktu un brauciens ar divriteni līdz dežūraptiekai (labāk būtu bijis līdz traumpunktam, bet to es vēl nezināju).

No rīta neviens neaizgulējās un, kā plānots, devāmies ceļā. Mērķis bija nokļūt tornī pusstundu pirms saullēkta, bet būtu varējuši braukt arī vēl agrāk. Pa ceļam redzējām gan stirnas, gan zaķus, gan alni (man personīgi pirmais aļņa novērojums brīvā dabā) un vismaz no sākuma mums bija vairāk dzīvnieku, nevis putnu foto.

Izkāpjot no auto, bija plus trīs grādi. Nebija laika tam pievērst uzmanību, jo putni jau dziedāja visās malās. Bija grūtības izšķirt klusākās sugas.

Pārsvarā darījām tā – ja kāds no mums saklausīja jaunu sugu, viņš to pateica skaļi, varbūt norādīja virzienu un pārējie centās saklausīt to pašu. Reizēm tas izdevās ātrāk, reizēm nemaz. Šaubu gadījumos ņēmām talkā balsu ierakstus. Tā, piemēram, pārliecinājāmies, ka tiešām dzirdam sila strazdu, kuru vēlāk paveicās arī ieraudzīt.

Kopējais iespaids par torni bija – ļoti interesanti, bet pirmā vieta mums nebūs. Tāpēc, ka trūka bridējputnu un ūdeņu putnu bija pavisam maz. Savukārt meža putnus, pateicoties ķauķu korim, saklausīt bija diezgan grūti.

• Vairākas sugas manījām tikai ļoti agri no rīta, piemēram, zivju gārņus.
• Pa retam dzirdējām kāda bridējputna balsi, bet neatpazinām. Centāmies sameklēt līdzīgus balss ierakstus, bet neizdevās. Negribējām tam arī veltīt daudz laika, kamēr apkārt ir tik daudz kā saskatāma un saklausāma. Ņemot vērā, ka bridējputnu balsis apklusa ļoti ātri, radās aizdomas, ka tās kāds atdarina.
• Šad tad paveicās īstajā brīdī paskatīties īstajā virzienā. Tā dabūjām gan balto stārķi, gan vistu vanagu, kurus ar neapbruņotu aci attiecīgajā virzienā nebūtu pamanījuši.
• Jūras ērgli pamanījām tālu, tālu pļavā. Tā kā pirms tam biju redzējis uz staba peļu klijānu, nodomāju, ka putns nolaidies un nepievērsu tam vairs uzmanību, bet komandas biedri bija acīgāki.
• Lauku cīruli pamanījām un saklausījām vien īsi pirms beigām, bez tā finišēt būtu pavisam neērti. Uztraucāmies arī par pelēkās vārnas un žubītes ilgstošu neatrādīšanos, bet viss beidzās labi. Arī lielās zīlītes redzējām, šķiet, tikai reizi.
• Sākot tik agri, ir pagrūti izšķirt krāsas. Sākotnēji atzīmējām krastu čurkstes, jo izskatījās, ka putniem ir pelēcīgas apkaklītes. Vēlāk šo novērojumu svītrojām, jo, kļūstot gaišākam, redzējām tikai čurkstes bez apkaklītēm. Tādās reizēs, acīmredzot, nepieciešams vairāk pieredzes. Šajā ziņā tautas klase mums bija atbilstoša.
• Lielākais prieks bija par vālodzēm. Mēs tās nekad nebijām redzējuši. Nebijām tik tuvu, lai sanāktu laba bilde, bet spilgti dzeltenie putni uz bērzu fona bija labi manāmi. Palūkojāmies, kā tie dzenā viens otru.
• Būtu interesanti torņu cīņās izšķirt, kuri putni ir tikai dzirdēti un kuri arī redzēti. Tas arī iesācējiem un cilvēkiem no malas dotu vairāk priekšstata par to, ka tādas sacensības reāli notiek. No otras puses papīru darbs tautas klasē jau šobrīd šķita diezgan liels.

Apmeklētāju mūsu tornī nebija. Garām pabrauca tikai viena automašīna. Nav brīnums, ka tuvākajā apkārtnē ērti jūtas stirnas, zaķi un alnis.

Laiks paskrēja pilnīgi nemanot. Pirmās trīsarpus stundas bija aizvadītas ļoti intensīvi. Sāku pat prātot, vai 24 stundu formātā nebūtu vieglāk, jo tad starts ir pēcpusdienā un nav no rīta milzīgā steigā jākonstatē ievērojams daudzums sugu. Ja iepriekšējās torņu cīņās vēl izbrīvēju mazliet laika informācijas ievadīšanai sociālajos portālos, tad šoreiz, trijatā esot, to nemaz nemēģināju darīt. Par intensitāti, ar kādu nodevāmies putnu vērošanas procesam, liecina kaut vai tas, ka vismaz pusstundu putnus vēroju, aizmirsis noņemt mugursomu.

Kad pēc laika beigām apkopojām rezultātus, kopējam skaitam bija pat grūti noticēt. 46 sugas! Mēs taču neko tādu neredzējām un daudz kas pat šķita trūkstam. Sāka šķist, ka pēdējie tomēr nebūsim.

Pēc finišēšanas izmantojām, manuprāt, visjaukāko tautas klases iespēju. Apbraukājām pieredzējušo klases torņus, aprunājāmies ar domu biedriem un pavērojām putnus rāmākā garā. Paši pieredzējušo klases dalībnieki to darīt nevar, jo sacensības uzsāk un beidz faktiski vienlaicīgi.

Paspējām pabūt abos Kaņiera torņos. Tajos mūs ļoti draudzīgi uzņēma Naktsputni (ar torti Cielaviņa!) un Ar Mums Atkal Runā Kaijas. Varējām papriecēt acis ar melnajiem zīriņiem, pabildējām spāres un centāmies saskatīt niedrēs paslēpušos skaļo niedru strazdu. Satikām arī tautas klases Ruddibena cekullosīti, kas līdzīgi mums viesojās pie citiem sacensību dalībniekiem.

Atpakaļ Rīgā mūs sagaidīja tradicionālās kopīgās vakariņas ar citiem sacensību dalībniekiem. Drīz sekoja rezultātu paziņošana, sākot ar tautas klasi un zemāko vietu ieguvējiem. Kad Agnis paziņoja, ka starp trešo un otro vietu esot tikai viena suga un ka trešajai vietai esot 38 sugas, es sapratu, ka esam uzvarējuši.

Sajūtas grūti aprakstīt. Bija pārsteigums, ka atstarpe sanākusi tik liela. Bija prieks, ka par spīti visām grūtībām mūsu mērķtiecība vainagojusies ar labāko iespējamo rezultātu. Un viegls samulsums par to visu.

Par interesantāko novērojumu nosaucām redzētās vālodzes, bet piekritīšu Mārim Strazdam, ka jānodala interesantākais novērojums no faunistiski vērtīgākā novērojuma. Par otro man tajā brīdī pat nebija ideju, bet, vēlāk aplūkojot rezultātu apkopojumu, sliecos domāt, ka tas bijis sila strazds, kuru atzīmējušas tikai divas komandas no 19.

Vēl vairākas dienas pēc sacensībām šķita mazliet neticami, ka patiešām uzvarējām. Iespējams, sava nozīme bija tam, ka no tautas klases mēs izvēlējāmies startēt visagrāk. Tas ir, putnus uzsākām skaitīt 4:45. Otrā vieta sāka 5:25, trešā 5:47, ceturtā 8:12.

Mums jautāja, vai nākamgad startēsim pieredzējušo klasē. Droši vien jā, jo palikt tautas klasē būtu nepieklājīgi. Nezinu vienīgi, vai mums visiem sanāks izbrīvēt tik daudz laika sacensībām. Tā kā pieredzējušo klasē par augstām vietām necīnīsimies, jādomā, ka jutīsimies zināmā mērā brīvāk un varēsim vairāk nodoties putnu vērošanai. Ir arī cerības uz mierīgāku sacensību ritmu un paradoksālā kārtā ilgāku pagulēšanu, jo nevajadzēs celties nakts vidū.