Trešo vecāku žūrijas grāmatu Mums neredzamā gaisma, izrādās, biju jau izlasījis. Šī bija ceturtā un pēdējā grāmata. Izteikties par to arī ir vissarežģītāk.
Saturs ar nelieliem maitekļiem. Omce ir tāda drusku dulla omīte savai 7 gadus vecajai mazmeitai Elzai. Viņas ļoti labi saprotas. Omce stāsta Elzai pasakas, ar kurām tiek iepazīstināts arī lasītājs. Pēcāk Omce mirst un atstāj Elzai vēstuli ar uzdevumu. To izpildot, viņa uzzina vairāk par Omci, viņas pasakām un saviem kaimiņiem, kā arī tiek pie nākošās vēstules ar uzdevumu. Tā tas turpinās, līdz viss kļūst skaidrs.
Grūti pateikt kāpēc, bet grāmata mani lielākoties vieglītēm garlaikoja. Iespējams, tā domāta bērniem. Drīzāk gan padsmitniekiem, nevis septiņgadniekiem. Ja autors Elzai būtu piešķīris 12-13 gadus, grāmata būtu ticamāka, jo pārāk jau nu perfekta viņam tā meitene izdevusies.
Robeža starp realitāti un fantāziju man šķita mazliet par izplūdušu. Pamazām fantastiskie elementi tiek izskaidroti un grāmata kļūst aizvien reālāka, bet ne pilnībā. Mistiskā lieldzīvnieka Vurses mīkla paliek neatminēta. Attēls liek domāt par rotveileru, kuri gan augumā nemēdz būt pārāk lieli.
Priecēja, ka Omce (un, šķiet, arī autors) iestājas pret pārmērīgu politkorektumu. Es nezinu, vai tagad ir tā pieņemts, ka skolā pāri darītājam un cietušajam ir savstarpēji vienam otram jāatvainojas. Gribētos cerēt, ka tas ir pārspīlējums, bet kas zina. Simpātiski ir autora centieni katrā varonī, izņemot Semu, parādīt kaut ko labu. Elzas kaimiņu personības ir radītas katra ar savām īpatnībām, izņemot nerunājošā puisēna māti.
Šajā vietā prātīgāk būtu likt punktu, bet es tā vietā uzprasīšos uz nomētāšanu ar zābakiem.
Grāmata nav slikta, bet… Bērnu literatūrai tā šķiet par nopietnu. Pusaudžu literatūrai tā kā varētu derēt. Pieaugušajiem – grūti pateikt. Man jau liekas, ka nē, bet paskatīsimies uz citu cilvēku vērtējumiem.
Šī grāmata ir izpelnījusies 10/10 gan no baltaisruncis.lv, gan kurpjukastes. Arī sienakaudze.lv to raksturo kā brīnišķīgu grāmatu. Atzinīgi izteikusies arī Elza, savukārt Valkiirai grāmata ļoti, ļoti patikusi. lifwithsmile grāmatai dod 9 balles no 10. Austra to sauc par brīnumu, ne grāmatu un sniedz 5/5.
Es personīgi ļoti samulsu no lielā pozitīvo atsauksmju skaita. Atradu arī 9 atsauksmes Jāņa Rozes lapā – septiņas 5/5 un divas 4/5. Interesanti, ka tās visas parakstītas ar sieviešu vārdiem. Arī blogos no 7 atsauksmes 6 rakstījušas sievietes. Vai tur būtu atslēga? Man šķiet, ka tomēr nē.
Es esmu cilvēks, kuram ļoti svarīgs ir ticamības moments, realitātes sajūta. Man personīgi tas vienmēr ir ļoti būtisks mākslas darba vērtēšanas kritērijs. To ir grūti izskaidrot, bet, piemēram, Harijs Poters man šķiet ticamāks nekā 50 Greja nokrāsas. Man nav nekas pret “fantastiskiem momentiem”, ja tikai cilvēki rīkojas ticami. Ja neparādās kādas pretrunīgas detaļas vai neloģiskas darbības. Piemēram, Heses Stepes vilks ir gan fantastisks, gan ļoti reāls vienlaicīgi.
Omcē man traucēja iejusties sākotnēji nojauktā (un beigās līdz galam nemaz neatrisinātā) robeža starp pasaku un realitāti, samērā vienkāršotie, stereotipizētie tēli, kā arī diezgan striktā un ļoti viegli paredzamā romāna struktūra. Ticamības moments ir, kad darba struktūra nenosaka tā saturu. Ja tie abi sakrīt, tad tas ir brīnišķīgi, bet, ja jāizvēlas viens no abiem, tad es labāk ņemu ticamības momentu jeb realitātes sajūtu. Ne velti es ļoti augstu vērtēju Joņeva Jelgava 94 un Solžeņicina darbus.
Kopumā Vecāku žūrijas grāmatās esmu vīlies. Viens 6, viens 8, bet divas grāmatas bija tik ļoti man neatbilstošas, ka subjektīvo baudījumu skaitļos nemaz necentos izteikt. Nākamgad, ja vispār apsvēršu domu tajā piedalīties, vispirms noteikti rūpīgāk iepazīšos ar lasāmajām grāmatām.