Grāmata – Mums neredzamā gaisma

Attiecībā uz vasaru man bija tāda kā nosacīta apņemšanās neizlasīt nevienu grāmatu. Tāpēc, ka vasara ir īsa un to labāk izmantot lietderīgi – ārā un svaigā gaisā darot lietas, kuras citos gadalaikos nav iespējamas. Tiesa, vienudien, kad man sanāca vairāk laika, izgāju laukā tieši ar mērķi palasīt elektronisko grāmatu. Šo prieku nebaudīju ilgāk par 10 minūtēm, jo izbeidzās baterija.

Kad svīres jau bija aizlidojušas (lasīt – vasara izbeidzās), ievēroju mājās jaunu grāmatu. Dzīvesbiedrene no bibliotēkas bija atnesusi “Mums neredzamā gaisma”. Ezotērika? Nē, romāns. Vienalga, kas tas arī nebūtu, biju noilgojies pēc lasīšanas un ķēros klāt. Saņēmu vēl brīdinājumu, ka tur esot par karu. Atbildēju, ka tad jau droši vien drīz likšu nost.

Nē, grāmatu es nost tomēr nenoliku. Tāpēc, ka šī grāmata līdzīgi Māra Bērziņa Svina garšai gluži nav par karu, bet bez kara nebūtu grāmatas. Līdz ar to nebija jāsaskaras ar ierasto un ļoti apnicīgo skatījumu “ļaunie vācieši, labie pārējie”. Grāmatā gan ir riebīgi vācieši, bet autors riebeklības nav centies vispārināt un uzgāzt visai vācu tautai vai vienam konkrētam Ādolfam Hitleram.

Par ko tad īsti grāmata ir? Par diviem jauniešiem – puisi bez vecākiem no Vācijas un neredzīgu meiteni Francijā. Romāna nodaļās pamīšus tiek vēstīts par viņu abu gaitām un piedzīvojumiem. Sākotnēji nekas neliecina, ka abiem varētu būt kas kopīgs, bet, protams, tas jau nebūtu romāns, ja kādā brīdī viņu ceļi nekrustotos (atvainojos par maitekli). Nevarētu teikt, ka romāns ir dēkām bagāts, bet kara ēnā notikumu netrūkst.

Nozīmīga loma ir prāvam dimantam, kurš esot apveltīts ar lāstu tā turētājam. Lāgā nevar saprast, cik šī leģenda patiesa, bet tas piederas pie žanra.

Lai nebūtu tik garlaicīgi (nu vispār jau tāpat arī nav), autors vietām maina arī notikumu hronoloģisko kārtību. Rezultātā lasīšana sanāk mazliet saraustīta un mazliet vairāk jāpiepūl atmiņa, izsekojot visiem notikumu līkločiem.

Darbs uzrakstīts kvalitatīvi, autors pacenties pie dažādu detaļu precizitātes. Brīžu, kuros šķiet, ka “tā gan gluži nevarētu būt bijis”, ir visai maz.

Subjektīvais baudījums 8/10. Līdz devītniekam pietrūka labi nostrādātas beigas. Šeit tās šķita pārlieku izstieptas.

Vēl divas atsauksmes lasāmas kurpjukastē un pie Marii.

Ir ko piebilst?