Saruna ar transseksuālu cilvēku 3. daļa

Sarunas 1. daļa un 2. daļa.

 

• Kas tev vajadzīgs, lai varētu mainīt dzimumu?

Diagnoze no psihiatra. Tā man jau ir. Tajā dokumentā ir rakstīts “rekomendēju uzsākt hormonu terapiju”. Terapija ir uzsākta. Tālāk ar šo diagnozi es atrodu ķirurgu, kas veiktu kastrāciju. Ķirurgam šī diagnoze apmierināja, viņš kastrāciju ir ar mieru veikt. Tam man ir jāsakrāj. Šobrīd Latvijā nav skaidra likuma par dzimuma maiņu, bet tautā nerakstītā prakse, aptaujājot vietējos bēdu brāļus, ir tāda, ka svarīgākais ir tas, ka cilvēks ir sterilizēts, neauglīgs. Jo tad nevar notikt tas, ka vīrietis pēkšņi dzemdē. Vai ka sieviete kādu citu sievieti padara grūtu. Jo tad tas vienkārši nav iespējams. Nākamais, ka jādabū izskats, kas patiešām atbilst sievietei. Tas ir interpretējams, bet man ir diezgan skaidrs, kāds Latvijā ir tas vidējais viedoklis par to, kā ir jāizskatās, lai tu būtu vidējā latviešu zeltene. Tad var doties uz dzimtssarakstu nodaļu un iesniegt prasību par vārda maiņu. Tur savukārt būs vajadzīga izziņa par to, ka ir neauglība un ka tā ir neatgriezeniska. Nu, ja cilvēks ir kastrēts, tad viņam tur ir nogriezts, tas ir diezgan loģiski. Vai pretējā gadījumā izņemtas olnīcas. Ar izskatu var interpretēt. Ja, teiksim, cilvēks aiziet ļoti smuki samālējies ar kosmētiku, tad varbūt tas ir kaut kā citādāk, bet es neiztaujāju dāmas, kas šito praksē dabūja gatavu. Bet tāda aizvien ir juridiskā kārtība.

 

• Un tu tajā visā šobrīd esi rindā uz ķirurgu?

Jā, tikai es pat neesmu rindā uz ķirurgu. Ķirurgs paprasīja veikt iepriekš orgānu pārbaudes, vai kas nav saslimis. Tās pārbaudes es jau veicu. Viņš nosauca, ka operācija varētu maksāt ap 700 eiro. Ņemot vērā, ka man paralēli vēl ir katru mēnesi jāmaksā par hormoniem, tad es vēl tos 700 eiro nesakrāju. Ja es nenopirktu jaunu datoru un vēl šo to, varbūt man tie 700 jau būtu. Bet lieta jau ir tāda, ka, kā es tikko minēju, svarīgs ir tas izskats. Kā psihoterapeite man teica, sākotnējā seja man bija diezgan vīrišķīga un ka es nevaru cerēt līdzīgi savai paziņai, kurai jau pēc 9 mēnešiem bija tā, ka nevarēja saprast – vīrietis vai sieviete. Man pēc septiņiem mēnešiem joprojām ir diezgan vīrišķīga seja. Tāpēc man tas viss varētu būt lēnāk. Man tie varētu būt divi vai trīs gadi, kad seja būs krietni tuvāk sievietei nekā vīrietim. Tādā ziņā es ar kastrācijas operāciju ļoti nesteidzos. Jo viena pati operācija man nedotu iespēju tikt pie jauniem dokumentiem. Man vajag gan izskatu, gan operāciju. Man ir sava endokrinoloģe, kas man raksta receptes hormoniem, man ir savs ķirurgs, kurš ir gatavs operēt, man ir mans psihiatrs, kurš uzrakstīja rekomendāciju visai šai lietai. Medicīniskais personāls man ir, būtībā man ir jāgaida, kad tie hormoni iedarbosies. Tur var paiet divi, trīs gadi. To nevar paredzēt.

 

• Vai tev nav bijis kārdinājums veikt dzimuma maiņas operāciju tur, kur to apmaksā valsts? Teiksim, Lielbritānijā?

Uz Lielbritāniju daudzi mani draugi un paziņas ir aizbraukuši. Tur sistēma bija tāda, ka vispirms tur jānostrādā divi gadi, lai kļūtu par rezidentu. Pēc tam tev to apmaksā. Bet tas nozīmē, ka tos divus gadus tu tur vergo, ko vien viņi no tevis var gribēt. Tur aizbrauca divi čaļi, tas ir, sievietes, kas maina uz vīrieti. Strādāja rūpnīcās ļoti smagu, fizisku darbu. Pēc kāda gada viņas tika pie kaut kā labāka. Bet man nav tādas iespējas strādāt fizisku, nekvalificētu darbu astēnijas dēļ.

 

• Tev bija daudzas garas sarunas ar Māri Siliņu. Kā tev izdevās viņu pārliecināt par savu dzimumidentitāti, kādus jautājumus viņš uzdeva?

Tas nebūtu īsti korekti teikt “man viņu pārliecināt”. Par transseksualitāti pēdējos apmēr 40 gados Stradiņos medicīnas studentiem kaut ko tomēr māca. Ka tādi cilvēki ir, ka viņi ir jāārstē un ka viņus ārstē ar dzimuma maiņas operācijām. 1970. gadā Viktors Kalnbērzs PSRS bija pirmais ķirurgs, kurš veica dzimuma maiņas operāciju. Visiem, kas gājuši caur Latvijas Stradiņu universitāti, kaut kas par transseksualitāti ir zināms. No otras puses Padomju savienībā par to mēdza klusēt. Bet tā kā tas ir saistīts ar prātu, ar identitāti, arī neirozinātni, tad tas ir diezgan sarežģīti. Tas ir vajadzīgs endokrinologiem, kuriem jāsaprot, vai tas bērns ir ar vīrieša vai sievietes hromosomām. Ja hromosomas ir citas, tad jāsaprot, vai bērns nav interseksuāls, kāda vispār ir viņa identitāte. Man šīs hromosomas atbilst vīrieša hromosomām, bet pie transseksuālisma diagnozes tas neko būtībā nemaina. Jo tas atkal ir par ķermeni. Žoklis man arī vairāk atbilst vīrieša žoklim, bet tas nenozīmē, ka man nav transseksuālisms.

Māris Siliņš jau 2005. gadā, kad mani satika, bija izlasījis vairākas grāmatas par transseksuālismu ārzemēs. Viņam jau bija pieredze ar šādiem pacientiem. Transseksuāļi psihiatriem un arī citiem ārstiem galīgi nav ikdiena. Kad aizgāju pie endokrinoloģes Stradiņu universitātes klīnikā, viņa teica, ka viņai nav pazīstams neviens transseksuāls cilvēks, kurš pie viņas būtu atnācis pirms lielās operācijas veikšanas. Tā kā par to ir tik maz informācijas, tad psihiatri kratās vaļā. Mārim Siliņam par šo jautājumu informācijas bija daudz.

Neatkarīgi no tā, vai diagnoze būtu transseksuālisms vai transdženderisms, neviens nav noliedzis, ka man ir dzimuma identitātes traucējumi. Jautājums ir tikai par to, kas seko tālāk. Kāda tipa dzimumidentitātes traucējumi tie ir? Tā kā Siliņš jutās kompetents, tad viņš arī uzņēmās šo izvērtēšanas un iztaujāšanas procesu veikt. Viņš man ļoti daudz jautāja par bērnību, manām attiecībām ar māti, ar tēvu. Savā ziņā mazliet uz psihoanalīzes pusi. Kā es redzu sevi, kā redzu savu nākotni. Kā jūtos, kā reaģēju uz dažādām lietām. Visi psihiatri kā viens saka, ka pastāv risks, ka pēc tam cilvēks saprot, ka īstenībā to dzimumu nemaz nav gribējis. Bet viņam jau tur viss ir nogriezts. Viņš saprot, ka to atpakaļ dabūt vairs nevar un tāpēc lec no tuvākās deviņstāvu mājas lejā. Šo argumentu min visi psihiatri, kuri nejūtas kompetenti. Viņi saka, ka negrib uzņemties atbildību, ka šitā var notikt. Tāpēc viņi nav ar mieru šādu lēmumu pieņemt. Tādā ziņā Siliņš jutās pietiekoši informēts un viņš šo lēmumu uzņēmās pieņemt. Man nav tieksmes lekt no devītā stāva, vienalga, kas man būtu starp kājām. Bet, acīmredzot, šie psihiatri ir lasījuši zinātniskajā literatūrā par gadījumiem, ka cilvēki pēc operācijas ir nolekuši no devītā stāva.

 

• Tātad Māris Siliņš daudz jautāja par bērnību un saruna bija līdzīga psihoanalīzei. Varbūt ir vēl kas tāds, kas, tavuprāt, viņu īpaši pārliecināja?

Domāju, ka tas, cik ļoti es centos. Vispirms pabeigt augstskolu un tikai tad mainīt dzimumu. Ja tu izskaties pēc meitenes, tad tev nāk klāt draudzēties meitenes. Ja izskaties pēc čaļa, tev nāk klāt draudzēties čaļi. Ja tu neizskaties ne pēc viena, ne pēc otra, neviens pie tevis klāt vienkārši nenāks. Tā sabiedrībā ir pieņemts. Filozofos neviens ar mani nedraudzējās. Iestājoties man šķita, ka pasniedzējiem vajadzētu būt mazliet tolerantākiem, jo filozofija ir tāda sfēra, kur vairāk skatās uz to, ko cilvēks prot izdomāt nevis kā izskatās. Bija pagrūti. Tālāk es studēju baltu filoloģijā, kur bija 45 meitenes un trīs puiši. Es gribēju ar tām meitenēm kontaktu vai draudzēties. Tā vienmēr ir bijis visās augststkolās. Tiklīdz kāds cilvēks man kaut ko paprasa, es mēģinu atbildēt ļoti draudzīgi, iejūtīgi. Lai saprot, ka es nekožu, ka ar mani var runāties, diskutēt, iet uz kino vai slidotavu un ka neesmu psihs, agresīvs vai kā citādāk. Mani žesti vai kustības un garie mati apvienojumā ar basa – baritona balsi veido lielu kontrastu, kas cilvēkiem liek justies neomulīgi.

Ir kaut kāds meitenes standarts – staigā ar rokassomiņu, džinsos, Bik Bok drēbēs, ar minimālu kosmētiku, kuram es pilnīgi neatbilstu. Šobrīd vispār pēc meitenes neizskatos. Tad ir kaut kāds puiša standarts, kurš pērk džinsus New Yorker vai citā jauniešu veikalā. Staigā tumši zilās vai brūnās, vai melnās jakās. Bet ne violetās vai gaiši zilās kā es. Puiši nevalkā košas, sārtas šalles, violetas vai sarkanas cepurītes kā es. Tad nevar saprast – vai tas cilvēks ir pilnīgi ku-kū, vai katru dienu ģērbjas kā klauns, bet kaut kas ar viņu dīvains ir. Tas arī man studiju procesā ir grūti. Vienmēr visi pasniedzēji aicina studentus sadarboties, lai būtu vieglāk. Bet, kad es ar kādu cenšos sadarboties, tad tie cilvēki parasti kaut kā pieraujas. Ja es saku, ka man var droši rakstīt e-pastus vai kopējā kursa čatā, tad viņi to nedara bieži vien. Sanāk, ka es gribu draudzēties, bet ar mani negrib draudzēties. Jo kurš tad ar tādu dīvaini draudzēsies? Vidusskolā es ar vienu klasesbiedreni draudzējos, bet viņa slēpa, ka pēc stundām ar mani draudzējas. Tas man arī ļoti sāpīgi ir bijis. Ka es kādu meiteni uzskatu par draugu, bet viņa citiem nesaka, ka ar mani draudzējas. “Es taču ar to nenormālo nedraudzējos.” Tādā ziņā studiju procesā man tas arī ļoti iegriež. Tas nozīmē, ka vienmēr visur man ir jābūt klāt. Es nedrīkstu slimot, nedrīkstu palaist kaut ko garām. Man visur jāsēž burtiski deguna priekšā pasniedzējam, jo man nav pārāk laba redze un dzirde. Neviens man nepateiks, ja es kaut ko nokavēšu. Es varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Ja mani pieņemtu tajos kolektīvos, man, protams, būtu vieglāk. Šobrīd es pasniedzu tikai privātstundas. Bet es domāju atsākt arī studijas. Atkal būs tas, ka kursā es esmu, kaut kādas iejūtīgas meitenes man aiz muguras runā – kas tas par dīvainu cilvēku? Ja viņas ir ļoti drosmīgas, viņas pat paprasa, kas es esmu. Lielākoties meitenes tomēr nav tik toleranti atvērtas un pašpārliecinātas. Runa ir par 18-gadīgām, jo, ja es atsākšu studijas, tādu manā kursā būs visvairāk. 18-gadīgas meitenes bieži vien nav īpaši pašpārliecinātas, lecīgas, ekstravertas un enerģiskas. Ir diezgan normāli, ka viņas neies pirmās klāt runāties, ja vien otrs cilvēks nav meitene, kas izskatās un izturas viņai līdzīgi. Tā kā jārēķinās, ka man atkal būs grūti. Man augstskolā vienmēr ir ļoti vientuļi. Man ir sajūta, ka aizeju uz vietu, kur man jāatsēž tik un tik gadi, neviens uz mani neskatās, atskaitot pasniedzējus, man ir ļoti bēdīgi, grūti un vientuļi. Gandrīz vienmēr man nākas sēdēt vienai pašai, jo neviens jau ar mani kopā sēdēt negrib.

 

• Hormonu lietošanai droši vien ir kādi blakusefekti?

Jā, var dabūt vēzi, var dabūt aknu kaites, asinsizplūdumu. Var nomirt daudz, dažādos veidos. Tieši tāpēc, kad man hormonus piedāvāja lietot nelegāli, es atteicos. Dāma, kas tos lietoja, teica, ka nevajag baidīties, jo jutīšos labāk. Es kā spītīgs cilvēks visu gribēju legāli. Tāpēc es gāju un eju pie endokrinoloģes. Sākumā reizi mēnesī, tad reizi trijos mēnešos.

 

• Tātad tu ieguvumus no hormoniem vērtē daudz augstāk nekā iespējamās blakus parādības?

Tas jau medicīnā ir skaidri izpētīts, ka vēzis var būt vienā no 100’000 gadījumiem un tāpēc jāiet uz regulārām asins analīzēm, lai iepriekš pamanītu, kas notiek. Tas, ka kaut kas ir ar 0,001 procentu, jau nenozīmē, ka to nedarīs.

 

• Ja tev tagad būtu kādi 100’000 eiro, ko tu darītu?

Oi, mātei vajag salabot zobus! Nopietni. Māte – zinātniece spēku plaukumā varēja visu ko pētīt savā mūzikā, bet viņa audzināja bērnu. Un nevis šādu tādu bērnu, bet tādu kā es, kurš gribēja rēķināt matemātiku nevis gulēt dienas vidu bērnudārzā. Vārdu sakot, es nebiju diez ko patīkams bērns. Es noteikti mammai censtos, cik vien vajag, viņai to atmaksāt, lai viņai labas vecumdienas. Ja tur vēl paliktu kaut kāda nauda pāri, tad gan es nopirktu dzīvokli tuvu tai augstskolai un fakultātei, kurā es izvēlētos maģistra grādu iegūt. Vai nu tie būtu fizmati tepat Rīgā, vai arī Liepājā, kas man ir ļoti tuva pilsēta.

 

• Ko tu domā par Stambulas konvenciju?

Laikam palaidu garām. Nezinu, kas tas ir. Parsvarā sekoju Amerikas notikumiem līdzi. Ir ļoti daudz Eiropas Savienības lietu, kuras Latvijai ir tikai un vienīgi rekomendējošā līmenī. Pēc būtības Eiropas Savienība nevar ietekmēt Latvijas likumdošanu, ja vien tā nav krasā pretrunā ar citu Eiropas valstu likumdošanu. Eiropas Savienība diezgan agresīvi rekomendēja, ka jāpieņem transseksuālisma likums. 2009. gadā šis likums tika līdz, manuprāt, otrajam lasījumam. Tobrīd veselības ministre bija Ingrīda Circene un viņa ļoti šo likumu atbalstīja. Bet deputātu vairākums nobalsoja, ka likums tādā redakcijā nav Latvijas sabiedrībai tajā brīdī pieņemams un tas ir jāpārstrādā. Ņemot vērā, ka ir pagājuši 7 gadi un tas aizvien nav pārstrādāts, tad varētu secināt, ka Eiropas Savienības spiediens nav tik liels. Ap 2000. gadu un pat agrāk bija gadījumi, ka transseksuāļi iesūdz Latvijas valsti tiesā par to, ka nav likums sakārtots. Tagad tā nenotiek, tāpēc, ka jaunieši, kas ir manā vecumā un jaunāki, tiešām visi burtiski emigrē. Jo tagad ir tik viegli! Tu iestājies Erasmus-ā, kaut vai otrajā kursā. Tu iemācies kaut kādu valodu. Angļu valodu it kā zina visi. Un tad tu emigrē vai nu uz Īriju, vai uz Angliju. Vai, ja tu iemācies zviedru valodu, Zviedrija ir ļoti toleranta valsts. Viens pazīstams cilvēks emigrēja uz Vāciju un tur kļuva par sievieti. Vēl es zinu cilvēkus Beļģijā. Lielākā daļa ir Anglijā. Tur ir teju vai kolonija ar kādiem 10 transseksuāliem cilvēkiem no Latvijas. Viņi vienkārši tur tā kā turas kopā, jo viņiem ir kopīga pagātne.

Es gāju praidā, darbojos Mozaīkā. Es centos sarunāt tikšanos ar cilvēkiem, kuriem ir vara to likumu pacelt, bet ne man, ne citiem Mozaīkas cilvēkiem tas neizdevās. Es esmu Latvijā spītības pēc savā ziņā. Man piedāvāja sākt lietot hormonus jau 2007. gadā pilnīgi nelegālā veidā. Bet es kā spītīgs cilvēks teicu, ka, ja man ir šī slimība, tad es to dabūšu gatavu legāli. Tad es kopš 2007. gada līdz 2016. gaidīju, kad man būs gan nauda, gan diagnoze. Vienas no zālītēm nomāc vīrišķos hormonus. Tās izraksta tiem, kuri atzīti par vainīgiem dzimumnoziegumos. Lai samazinātu libido. Otras zālītes ir pēc menopauzes sievietēm, kurām ir par maz sievišķo hormonu. Tā kā abas zālītes ikdienā slimnīcās visu laiku ir uz vietas. Tās vienkārši neizraksta šai diagnozei. Dabūt kādu ārstu, kurš ir ar mieru uzņemties atbildību un izrakstīt zālītes šai diagnozei, ir ļoti grūti. Viņi tieši tā arī saka – man nav kompetences, ejiet pie cita. Bet cits saka – man arī nav kompetences, ejiet pie cita. Un tā tevi var pa visu Latviju sūtīt. Tad, protams, ir konsīlijs Tvaika ielā. Tas teica – jā, izskatās, ka jums ir transseksuālisms. Bet mēs nevaram jums rakstīt, ka iesakām mainīt dzimumu, jo izskatās, ka jums nav stabils finansiāls pamats. Pabeidziet augstskolu, ielieciet bankā vajadzīgos tūkstošus un mēs jums uzrakstīsim. Nav jau nepareizi. Tur tāda psihiatre uz gadiem 70, viņa pragmatiski uz to skatās.

 

• Vai transpersonām vajag atsevišķas tualetes?

Es teiktu, ka nevajag. Bet te ir tāds āķis, manuprāt. Man šobrīd, piemēram, nav noskūta seja. Es nesagatavojos speciāli. Nav parūku, nav sejas, nav meikapa. Es mēdzu iet uz pilsētu ar meikapu tā, ka tiešām nevar pateikt. Man arī mati ir bijuši gari. Bet tagad es tiešām neiespringstu uz izskatu no vienas puses, jo es vienkārši pelnu naudiņu pie šī galda un tad jau – kāda nozīme tam visam? Vidusskolā es pastāstīju skolas psiholoģei, kura pēc tam pastāstīja skolas direktoram un mācību daļas vadītājai. Meiteņu tualete bija faktiski pretī mūsu klases durvīm. Tad jau, protams, bija tāda vēlēšanās tur ik pa laikam ieskriet. Jo tas vienkārši bija tuvāk. Neviens jau mani ārā no viņām nemeta. Bet, ņemot vērā, ka tur iet arī meitenes no ceturtās klases, tad bija šausmas un “ak vai!”. Tagad domāju, ka, ja cilvēks grib iet uz to tualeti, tad viņam tomēr būtu jāsakopjas tā, lai viņš izskatās pēc tā dzimuma, pēc kā viņš arī jūtas. Ja es tagad būtu augstskolā un pretendētu iet uz meiteņu tualeti, tad es vienmēr noskūtos, censtos valkāt tādas drēbes, kas ir nepārprotami sievišķīgas. Tādas man arī patīk, bet es tās nevalkāju ikdienā. Šobrīd man ir visādas drēbes. Bet, ja runa ir par kādām stacijas tualetēm, tad es teiktu, lai labāk neriskē. Manu paziņu, kas lieto hormonus jau četrus gadus, ir ar gariem matiem, nēsā rotaslietas un ir ar daudz klusāku, izkoptāku balsi, mestu laukā no vīriešu tualetēm. Četri gadi – tas ir pilnīgi cits līmenis. Man tagad sanāk apmēram 8 mēneši.

 

• Vai tavuprāt vajadzētu atļaut laulības viena dzimuma pārstāvju starpā?

Vajag nevis strīdēties par vārdu “laulības”, bet… Es pēdējās studijās mācījos arī jurispudenci. Ir daudzi praktiski labumi no tā, ka divi cilvēki ir vīrs un sieva. Viens no aktuālākajiem man šķiet, ja tava sieva ir slimnīcas nodaļā, tad pēc Latvijas likumdošanas uz to nodaļu drīkst iet un palikt pa nakti tikai tuvie radinieki un laulātais vīrs. Tādā gadījumā divi geji vai divas lezbietes to nevar, jo viņi nav laulājušies. Otrs gadījums ir par testamentu. Kad cilvēks mirst, tad tās mantas paliek viņa bērniem un viņa vīram vai sievai. Ja divi geji vai divas lezbietes nav precējušies, tad viņas nevar tādā veidā naudu, mašīnas vai zemi novēlēt tik tieši savam dzīves partnerim. Ārzemēs ir visādi risinājumi. Viens risinājums ir civilsavienība jeb civil union. Tad ir oficiālas partnerattiecības. Tā kā, lai Latvijas konservatīvā kristiešu sabiedrība nebrēktu pie visiem zvaniem par vārdu laulības, tad tas likums, kurš šobrīd tiek virzīts un kuram vēl nav 10’000 paraksti savākti, ir partnerattiecību likums. Tajā ir minēts, ka, ja ir partnerattiecības, tad tur parādās šie juridiskie aspekti. Precīzi neatceros, kādi tieši tie bija definēti. Bet runa no likuma viedokļa ir par būtību. Ja to pašu būtību var dabūt iekšā caur civilsavienību vai partnerattiecībām, tad mani tas pilnībā apmierina. Es netaisos strīdēties par vārdu “laulības”. Tās var palikt heteroseksuāliem cilvēkiem.

 

• Kāpēc dzimuma maiņa nav mēģinājums risināt kādas citas problēmas?

2009. gadā es iestājos tajā kursā, kur bija 7 meitenes un neviena puiša. Tobrīd es visu laiku domāju, ja es izskatītos kā meitene, tad paliktu tas, ka mani neinteresē puiši, mani interesē meitenes. To es varētu neteikt. Mani uzrunātu par Emīliju. Man prasītu, kāda mūzika patīk vai kurā Liepājas vietā labāk nopirkt jaunas drēbes. Uzdotu tādus stereotipiskus, sievišķīgus jautājumus. Es uz tiem visiem varētu atbildēt. Uz jautājumu, vai man Rīgā ir palicis mans mīļotais puisis, man būtu jāsaka, ka nav palicis. Bet visi pārējie jautājumi lielākoties, lai iekļautos tādā mazpilsētas meiteņu kursiņā 7 cilvēku sastāvā, man būtu pilnīgi normāli atbildami. Tas ir tās problēmas risinājums. Es tagad apsveru arī studēt Liepājā. Tur ir ļoti laba augstskola un infrastruktūra. Bet es tur baidos studēt tieši transseksuālisma dēļ, es baidos, ka mani tur nepieņems. Man ir viena paziņa, kas tur studē. Viņai viss ir kā parastam cilvēkam, kā sievietei, atskaitot orientāciju. Viņa nav heteroseksuāla. Viņu par to kaut kā ēd nost. Tad es iedomājos, ja viņu ēd nost tikai par to un tagad ir 2017. gads, tad kas būs, ja es tomēr aizbraukšu tagad un pateikšu vēl par transseksualitāti. Ja es dabūtu hormonu rezultātā izskatu, tad brīdī, kad stājos augstskolā, uzņemšanas komisijai varētu teikt, ka esmu transseksuāls cilvēks un man visos papīros ir vīrieša vārds. Bet jūs redziet, ka es izskatos pēc sievietes un lai tas paliek noslēpums. Visiem pasniedzējiem pateikt, ka mans vārds ir Emīlija. To varētu, ja man būtu šis sievietes izskats. Es pieņemtu arī, ja tam nepiekristu. Bet katrā ziņā tiklīdz tev ir sievietes izskats, tev uzdod mazāk jautājumu. Ko tad es tagad īsti varu darīt? Vilkt nost drēbes un rādīt, ka man no hormoniem ir krūtis? Tas robežotos ar ekshibicionismu un būtu galīgi nenopietni. Bet šobrīd man ir tikai tās, ko parādīt. Ķermenis nav vēl tik ļoti izmainījies, lai būtu acīmredzams, ka neesmu vīrietis. Svarīgi šobrīd drīzāk ir pierādīt, ka es neesmu vīrietis nekā es esmu sieviete. Tiklīdz ar aci ir redzams, ka es neesmu vīrietis, tad tas ir pierādījums tam, ka es lietoju hormonus. Šobrīd pēc septiņiem mēnešiem cilvēks no malas nevar pateikt, ka izskatos pēc kā cita nevis vīrieša.

 

• Tātad tāpat dzīvot tālāk tu nevari pamatā praktisku iemeslu dēļ, jo tad būtu jāpārkārto visa dzīve un tas, kā tu uz sevi skaties, kas ir praktiski nereāli?

Tāpēc jau es saku, ka transseksuālismu ārstē ar ķermeņa maiņu. Ja varētu pārstādīt smadzenes, tad jā, protams. Bet smadzenes nepārstāda. Te ir interesants prāta eksperiments. Cilvēks piedzimst par sievieti un grib mainīt dzimumu uz vīrieti. Un otrādi – piedzimst par vīrieti un maina uz sievieti. Fantastikas filmu scenārijā šiem cilvēkiem vienkārši izņemtu smadzenes un samainītu vietām. Tā viņi tiktu pie gribētajiem ķermeņiem un viss būtu kārtībā. Bet tā kā tā nevar, tad viņiem nākas ar hormonu un operāciju palīdzību mainīt ķermeņus.

 

• Par praktiskajām problēmām ir skaidrs. Bet vai tas nav tādu problēmu risinājums, kā, teiksim, tu teici, ka bērnībā biji stipri neparasts zēns.

Es biju stipri neparasts kaut kas.

 

• Tev šī diagnoze dod iespēju izskaidrot, kāpēc bija tā, kā bija. Tas ir labs instruments, kas tev ļauj izskaidrot sevi.

Jā, protams.

 

• Vai tiešām to vajag uztvert tik nopietni? Kāpēc tas nav tikai prāta vingrinājums?

Tāpēc, ka es šobrīd taisos mainīt ķermeni un es vēlos to darīt. Tobrīd jau arī bija tas, ka es nemazgāju to vietu un cerēju, ka viņa nokritīs. Tas bija ļoti praktiski. Ar šī brīža domāšanu es apzinos, ja es tur nemazgāju, tad tiešām var rasties infekcija vai iekaisums. Ir, teiksim tā, ka cilvēkam kāja sastruto un tad to kāju nogriež. Es arī gribētu, ka man sastrutotu un nogrieztu. Viss kārtībā, baigi forši. Bet tik tālu es, paldies Dievam, netiku. Bet jau tobrīd runa bija par fizisko pusi.