Saruna ar transseksuālu cilvēku 1. daļa

Šī ir saruna ar cilvēku, kurš grib mainīt savu dzimumu no vīrieša uz sievieti.  Lai būtu vieglāka lasīšana, saruna sadalīta trīs daļās.

 

  • Kas tu esi? Kā tu sevi uztver?

Kad man parasti uzdod šo jautājumu, es saku, kas es neesmu. Katrā ziņā man ir vieglāk atsaukties uz to, ko par mani saka manas draudzenes. Tātad – ļoti sievišķīgs prāts, to man teikušas vismaz trīs – četras. Man ir ļoti emocionāls raksturs. Tā teikt, viegli raudu, viegli priecājos. Kas vēl? Es varu teikt, ka pēc profesijas pasniedzu privātstundas un pirms tam strādāju bērnudārzā. Pēc tam vēl pirmajā ģimnāzijā Rīgā mācīju fakultatīvajā pulciņā kāršu spēli bridžu. Vēl strādāju Baltijas HIV asociācijā par brīvprātīgo, tātad medicīnas jomā, kur informēju cilvēkus par drošu seksu. Tāda ir mana darba pieredze.

 

  • Tu sevi uztver kā sievieti?

Jā.

 

  • Ar ko vispār atšķiras vīrieši no sievietēm? Vai, teiksim, uzskats, ka sievietes ir emocionālākas par vīriešiem ir stereotips?

Tas nav stereotips, to nosaka iekšējā nervu sistēma, kas izriet arī no tiem hormoniem, kuri dominē. Vīriešiem dominē testosterons, sievietēm dominē estrogēns. Ir vēl arī citas īpašības, bet tad man jāatgriežas pie sevis. Tā jau es biju diezgan emocionāls cilvēks un man ir uzstādīta diagnoze emocionāla labilitāte. Tas ir, ka ātri mainās emocijas. Bet tad, kad es sāku lietot hormonus, tad pirmos mēnešus, kamēr es sevi iepazinu, bija diezgan katastrofāli. Autobuss 15 minūtes nokavē, es sāku raudāt un brīnos – man taču nav pieci gadi, par ko tur raudāt? Katrā ziņā hormoni ietekmē daudz ko, nervu sistēmas reakcijas, noteikti arī emocionalitāti.

Tad ir telpas un ķermeņa izjūta. Vīrieši cenšas ap sevi radīt vairāk ieņemto telpu. Viņi stāv ar platākām kājām, vairāk izvērstākām rokām. Viņi žestikulē plašāk. Tas ir īpaši redzams tā saucamajos hip-hop video, kur plātās ar rokām. Viņi cenšas sevi iztaisīt lielāku. Tā kā gailis uzpūšas. Sievietes cenšas būt nevis neuzkrītošas, bet ieņemt mazāk telpas. To varētu saukt tā banāli par agresiju esamību. Kad vīrietis ienāk telpā, tad viņš grib, lai viņu kādā ziņā ievēro, ja viņam tā telpa ir svarīga. Ir vīrišķīgākas sievietes, kas būs valdonīgākas, agresīvas, skaļas. Tāpat ir vīrieši, kurus literatūrā mēdz saukt par bālajiem, jūtīgajiem zēniem. Cik lasīts par tīri fizioloģiskām atšķirībām, tad tās ir hormonu un smadzeņu atšķirības, kaulu uzbūve, muskuļi. Sievietēm augšējās ķermeņa daļas muskuļu spēks ir mazāks. Tātad pievilkties pie stieņa, piepumpēties varēs mazāk. Bet, kas attiecas uz kājām, tad tur starpība ir krietni mazāka. Noskriet maratonu vai 100 metrus sieviete varēs lēnāk, bet tā starpība nav tik krasa. Sievietes var trenēties ārkārtīgi daudz, bet viņām nebūs lieli bicepsi, vienkārši ģenētiski tas nav paredzēts. Vīriešiem, ja viņi daudz trenējas, diezgan ātri bicepsi kļūst redzami.

Ir iespējams noskanēt cilvēka smadzenes un pēc tā iespējams secināt, ka tās būs vīrieša smadzenes, sievietes smadzenes vai arī trešais variants. Trešais variants sevī ietver amplitūdu. Tādas smadzenes, kuras ir drīzāk vīrieša, tādas, kuras drīzāk tuvojas sieviešu smadzenēm. Un šādi principā ir šie trīs varianti, ko ar medicīniskām, fizikālām metodēm var noteikt. Jo, tiklīdz iet iekšā psiholoģijā vai psihiatrijā, ko nevar pierādīt ar tā saucamo hard science, tad tur ir brīva vieta interpretācijai. Šo lietu nevar īsti interpretēt, tāpēc ka noskanējot smadzenes ar šo aparatūru, tas, kas tai bildē ir, tas tur ir.

 

  • Vai šī metodika ir kaut kur atzīta?

Jā. Anglijā un citās valstīs šī tehnika tur ir un tur veido šos attēlus, bet jāsaka, ka tas principā nevienā brīdī nav bijis nosacījums, lai iegūtu transseksuālisma diagnozi. Transseksuālisma diagnozi var iegūt, aizejot pie psihiatra, pasakot, ka ir problēmas ar dzimuma identitāti. Tad psihiatrs veic garu iztaujāšanu uz kā pamata nosaka diagnozi, kāda atbilst šīm problēmām. Tad arī skatās, kā to tālāk risināt. Parasti tā ir psihoterapija un psihologa apmeklējumi, bet, ja diagnosticēts tieši transseksuālisms, tad to ārstē ar dzimuma maiņas procesa veikšanu.

 

  • Ar ko tev ir vieglāk saprasties? Ar vīriešiem vai sievietēm?

Man ir vieglāk saprasties ar sievietēm tādā ziņā, ka man ir tādas pamatvērtības kā ģimene, bērni un, varētu teikt, skaistums šī vārda ļoti plašā nozīmē, kā piemēram, senajiem grieķiem. Ir fiziskais skaistums, kur ir simetrijas un proporcijas. Un tad ir rakstura skaistums, ka cilvēks ir savaldīgs, ka viņš ir ar labām manierēm utml. Tad ir kaut kāda veida gara skaistums, ka cilvēkam ir kāds talants un viņš to ir arī izkopis. Ģimene, bērni, skaistums – tādas sieviešu vērtības un es ar tām varu viegli identificēties. Sieviešu forumā, kur es rakstu, ja ir runa par nagu lakošanu un jaunām rotaslietām, jāsaka godīgi, ka nav tā, ka mani tas ļoti interesē. Mani daudz vairāk interesē matemātika un fizika, bet katrā ziņā mani tas interesē pietiekoši, lai es justos, ka tas ir arī mans.

 

  • Vai vīriešiem pārsvarā dominē citas vērtības?

Viena no lietām, kas vīriešiem, manuprāt, ir ļoti svarīga, tas ir kaut kādā veidā būt neatkarīgam pēc iespējas vairāk. Tātad neatkarīgam no vecākiem, neatkarīgam no kādiem citiem apstākļiem, tas nozīmē, nauda būtībā. Otra lieta, es uzskatu, ir pašapliecināties kādā nozīmē, vēlme sevi pierādīt. Man labs čoms ir fizikas olimpiādēs sevi pierādījis. Tagad viņš labo datorus, vēl viņš strādā viesnīcā. Viņš ir sevi kaut kā apliecinājis.

Ar vīriešiem man īsti nav par ko runāt. Mani neinteresē īpaši mašīnas. Sports gandrīz mani neinteresē. Es kādreiz paskatījos futbolu, hokeju, basketbolu, bet tas bija ļoti epizodiski. Tagad, kad ir daudz izdevīgāk turēt datoru istabā nevis televizoru, tad neviens jau neuzspiež man skatīties to futbolu. Arī tas mani ietekmē, ka es nedzīvoju ar tēvu kopā, bet tikai ar māti šobrīd.

 

  • Kāpēc tu uzskati, ka esi meitene?

Tāpēc, ka tāds ir mans prāts, emocionālās reakcijas, vērtību sistēma, arī dzīvesveids. Es tiecos uz profesijām, kur ir svarīgāka empātija, maigums, rūpes. Viss šis kopā veido to, kā es jūtos un tā būtu man daudz vieglāk arī iekļauties sabiedrībā. Svarīgāk ir par to, kā es jūtos.

 

  • To, ko tu aprakstīji, būtībā var norakstīt uz stereotipiem par sievietēm.

Var. Bet, protams, ja runa ir par tīri transseksuālismu kā slimību, tad tā ir prāta un ķermeņa nesakritība. Ja tu mani intervētu pirms 5-6 gadiem, tad es teiktu tā: man te mājās ir cirvis un es tā regulāri apsveru domu sev kaut ko nocirst. Man būtu ļoti agresīvi izteikumi. Man izsaka komplimentus par lietām, kuras ir saistībā ar manu intelektu vai vīrišķību tādā nozīmē, ka ir kaut kas sasniegts, kaut kas pierādīts. Bet es gribētu, lai man izsaka komplimentus par to, ka esmu sirsnīgs cilvēks. Tas ir vairāk stereotipiski sieviešu pusei. Sievišķību manī neredz cilvēki, kuri nav redzējuši, kā es strādāju vai kā es izturos pret bērniem vai pret dzīvniekiem. Viņi redz, ka mani interesē datori, programmēšana, matemātika. Viņiem liekas, ka tās nemaz nav sievišķīgas lietas. Man ar manu psihi un transseksuālismu bija ļoti lielas grūtības sadzīvot sākumā, kad sapratu par šo lietu. Es mājās sēdēju un raudāju, ka tas viss ir dārgi. Skatījos uz savām rokām, kuras ir krietni spalvainākas par meiteņu rokām un domāju, ka šausmas klāt. Ka būs jāveic epilācija visam ķermenim un kas tikai vēl ne.

Tādā dzeltenās preses līmenī varētu uzlikt skaļu virsrakstu “Toreiz es apsvēru pašnāvību, kaut ko nocirst, iet sūdzēties pie psihiatra ar izmisīgu bļāvienu, kāpēc Latvijā neviens man neapmaksā šito visu, jo citās valstīs apmaksā. Šī valsts mani nav pelnījusi, es labāk pakāršos.” Bet tā kā es eju uz psihoterapiju jau 11 gadus ar pārtraukumiem, tad lielā agresija pret savu ķermeni tomēr ir pārstrādāta uz kaut ko produktīvāku. Es tagad saprotu, ka būtībā jau to visu var izdarīt. Kastrāciju var veikt ķirurgs, kas specializējies uz ko tādu, un man nav jāpsiho par to. Var veikt lāzerepilāciju, tas nemaksā miljonus. Vārdu sakot, viss ir izdarāms. Tu mani satiec tādā posmā, ka ir tik daudz gadu pēc psihoterapijas pagājuši, ka es vairs nekrītu izmisumā tik viegli. Tomēr arī tagad 2-3 reizes nedēļā es iedomājos, ka būtu vieglāk, ja man citiem nebūtu sava sievišķīgā būtība citiem jāatgādina. Tas ir, ja man jau būtu tā seja.

 

  • Bet kā tu nonāci līdz tam, ka esi meitene? Kurā brīdī tu redzi pāri tiem stereotipiem? Tā, ka tie neiespaido to, ka tu jūties kā meitene?

Es pagājušajā piektdienā biju uz psihoterapiju. Kā man teica, tas pamats ir, ka tu pieej pie spoguļa un redzi tur svešu cilvēku. Tam cilvēkam it kā ir tava seja. Es piekrītu teorijai, ka cilvēka raksturs seju ietekmē. Agresīviem, sadistiskiem cilvēkiem būs viena tipa seja. Es pazīstu sievieti, kas strādāja zīdaiņu reanimācijā. Viņa runāja tik klusā, mierīgā, nosvērtā balsī, ka varētu domāt, ka tur svētais staigā. Bet reāli viņas darbs viņu tā piespiež. Jo noskatīties ikdienā, kā zīdaiņi nomirst, ir ļoti smagi. Viņa pie tā bija pieradusi, strādājot daudzus gadus. Es ikdienā spogulī pārāk neskatos. Dažreiz sanāk tā, ka es ar cilvēku runāju, tad pēkšņi viņš man pajautā ko tādu, ka es nesaprotu to jautājumu. Tad attopos, ka man to uzdod tāpēc, ka es vēl neizskatos pēc meitenes. Jo es jau iekšēji to aizmirstu.

 

  • Tad kāpēc mainīt dzimumu nevis seju?

Transseksuālismu ārstē nevis ar psihoterapiju, bet maina ķermeni. Tātad ir izpētīts, ka nevar izmainīt prātu, ja dzimumidentitāte ir iedzimta. Psihiatri senāk mēdza teikt, ka dzimumidentitāte ir tik izteikta, ka bērns 4-5 gadu vecumā uzreiz saprot, kas viņš ir un saka – es esmu meitene. Vienalga, kā viņš izskatās, vai viņam ir krāniņš, vai nav. Es 4-5 gadu vecumā sapratu, ka es neesmu ne meitene, ne puika, jo gan puikām, gan meitenēm interesē citas lietas. Meitenes spēlējas ar lellēm, puikas ar mašīnām, bet es rēķināju matemātiku. Kāds tad ir dzimums vai identitāte tiem, kas rēķina matemātiku bērnu dārzā? Es sapratu, ka es atšķiros. Bet man tajā brīdī nebija svarīgi, kāda ir mana dzimumidentitāte. Tikai, kad es aizgāju uz skolu un mani pirmajā vai otrajā klasē sāka saukt par geju, es sāku domāt, ko nozīmē vārds gejs, vai es tāds esmu un kāpēc klasesbiedri mani tā sauc. Tad es sapratu, ka “gejs” ietver sevī vārdu vīrietis. Tad kas ir vīrietis? Ja tas, kuram ir vīriešu dzimumorgāni, tad laikam es esmu vīrietis. Man liekas, ne jau par geju mani saukāja, bet par zilo vai pediņu, jo astoņgadīgi bērni nelieto tik gudru vārdu “gejs”. Tas man lieka iedomāties, ja tā ir seksuāla orientācija, tad kāds tur sekss otrajā, trešajā klasē? Ja man gribas ar kādu puiku draudzēties un es to izrādu tā diezgan atklāti, jo no sevis nekautrējos, tad, ja citi saka, ka tas ir gejs, tad es viņus vienkārši nesaprotu. Man otrajā klasē bija gari mati. Ja mani tāpēc sauc par geju, tad arī to es nesaprotu. Mati var būt gari un pinkaini arī deviņdesmitgadīgam pensionāram. Kāds tam sakars ar orientāciju? Man bija vieglāk to norakstīt, ka mani apceļ un ka tas ir kārtējais lamu vārds. Tāpat kā “lohs”, “lunahods” un tamlīdzīgi.

 

  • Tad sanāk, ka 4-5 gadu vecumā bērna piederības sajūta noteiktam dzimumam ir balstīta uz sabiedrības stereotipiem?

Kā lai to saka… Ja bērnam iestāstīs, ka meitenes ir ar krāniņiem, tad viņš teiks, ka viņš ir meitene. Tā visa ir spēle ar vārdiem. Es bērnudārzā centos draudzēties ar meitenēm. Pārsvarā meitenes man koda, skrāpēja un dzina prom. Tad bija viena puiciska meitene, ar kuru es iedraudzējos. Mums bija interesanti kopā kaut kur rāpties, dziesmas dziedāt, izdomāt kādas spēles. Man bija ļoti žēl, ka pirmajā klasē nedabūju iestāties ar viņu vienā skolā. Kaut kādā ziņā tā meitene bija kā indikators. Labi, viņa bija puiciska, viņa nespēlējās ar lellēm kā citas meitenes. Bet viņai arī tāpat kā man patika dauzīties, kāpelēt. Ja viņa nokrita, tad droši vien uzreiz nesāka raudāt. Viņa noteikti bija meitene, bet atšķīrās no citām meitenēm.

 

  • Kad tu saprati, ka esi meitene?

Tas varēja būt kādos 17-18 gados. It kā tipiski, bet tā tas parasti notiek. Vai nu kad izlasa kādā žurnālā par transseksuāliem cilvēkiem, vai kā citādi. Jo līdz tam es nezināju, ka ir tāda iespēja. Līdz tam es varēju sevi ielikt kastītē “ļoti neparasts zēns”. Kad es uzzināju par transseksuāliem cilvēkiem, tad es varēju sākt apsvērt, vai es esmu tāda kā viņi. Ir tāda filma Zēni neraud. Tur ir par transseksuālu jaunu puisi. Cilvēks piedzimis kā sieviete, grib mainīt dzimumu uz vīrieti. Noskatījos to filmu un man tas lika aizdomāties. Man tobrīd varēja būt 17 gadu. Vēl laba lieta ir tā, ka man internets ir bijis mājās jau no gadiem 13. Tiklīdz es par to aizdomājos, es varēju atrast interneta resursos angļu valodā, ka tādi cilvēki īstenībā ir, bet viņu ir ārkārtīgi maz, 1 uz 20’000 vai 30’000. Atradu, ka ir forums šādiem cilvēkiem, par to, kā viņi dzimumu maina, kā viņi lieto hormonus, kā viņiem iet ar psihoterapiju un kā viņiem vispār dzīve mainās. Tad es to visu izlasīju. Es varēju būt 10. vai 11. klasē. Mani tas ļoti skumdināja, jo es sapratu, ka tam vajag ārkārtīgi daudz naudas. Tam vajag arī lielu emocionālu atbalstu. Neviens no maniem vecākiem nav tāds īsti, kā lai to nosauc… Hipija stila domātājs. Tur vieglās narkotikas, homoseksualitāte un tāds brīvs dzīves veids, nē. Mana mamma ir zinātniece un mans tēvs ir celtnieks. Viņi nav par tādām lietām. Es sapratu, ka man būs grūti. Tanī gadā man vidusskolā bija depresija tieši par to, ka es jutos baigā bezizejā. Ka šitā lieta man laikam ir, ko man tagad darīt. Ka es neko nevaru izdarīt, jo man nav naudas un varbūt arī nekad dzīvē nebūs tik daudz naudas. Jo lielā operācija maksā 3-10 tūkstošus. Un ir valstis, kur tā maksā arī 16’000 eiro. Ir kur var uztaisīt arī lētāk, tas ir atšķirīgi. Tad, protams, es vērsos pie mammas, ka vajag aiziet parunāties ar psihiatru. Tad es 18 gadu vecumā aizgāju parunāties ar psihiatru. Psihiatrs Māris Siliņš teica, ka pēc visa, ko es stāstu, tā tiešām varētu būt, bet ko tad es varu darīt? Viņš uzskata, ka, ja man ir 18 gadi, tad pēc starptautiskās prakses varu sākt lietot hormonus. Bet tad bija jautājums – kurš par tiem hormoniem maksās? Tobrīd mamma piezvanīja kādām pāris endokrinoloģēm (endokrīno slimību ārsts, tādas kā diabēts, liekais svars, problēmas ar vairogdziedzeri, dzimumattīstības traucējumi bērniem), kuras nosauca astronomiskas summas. Mammai apskrējās dūša, ka viņa nemaksās 120 latus mēnesī par zālītēm. Es tajos forumos lasīju, ka amerikā tie ir 30 dolāri mēnesī, pēc tā laika kursa kādi 18 lati mēnesī. Es jau it kā sapratu, ka mammu vazā aiz deguna tie ārsti. Es viņai it kā to teicu, bet viņai tāpat bija skaidra nostāja. Ja tu to gribi, tu tam nopelni naudu. Tas ir tavs ķermenis un, ja tu to patiešām gribēsi, tu to dabūsi gatavu par savu naudu. Tāds ir stāsta sākums tam, kā es sapratu, ka esmu meitene un kā es sapratu, cik nopietns viss šis dzimuma maiņas process ir.

 

  • Kā tavi vecāki reaģēja, kad tu pateici, ka jūties kā meitene?

Mamma bija ļoti šokēta. Viņa vispār pateica, ka Latvijā vīriešiem ir vieglāk. Tāpēc, ka Latvijā viss ir uz tādas čomošanās, blatu sistēmas vēl joprojām pēc PSRS mantojuma. Ka vīrietim jau ir vieglāk blatoties, savukārt sieviete tīri vēsturiski te ir turējusies pie vīra. Tad kā tas sanāk? Man ir jāveic dzimuma maiņa, vēl jāatrod labs vīrs un cik gadu vecumā es to vispār dabūšu gatavu? Un, lai veiktu dzimuma maiņu, vajag daudzus, daudzus tūkstošus un tos jau neviens man nepalīdzēs iedot. Tā kā viņa bija lielā šokā un viņa teica, ka viņa man apmaksās visus psihiatrus un psihoterapijas, un arī psihoanalīzi, uz kuru gan es neaizgāju, sakot, ka tas ir par dārgu un es negribu. Bet uz psihoterapiju es eju kopš 2005. gada un diezgan regulāri. Tiklīdz man liekas, ka man kāds augstskolā vai darba situācijā dara pāri un es nezinu, kā reaģēt, tad man ir sava stabila psihiatre un psihoterapeits vienā personā, pie kā aiziet un parunāt. Mamma par to vienmēr samaksās, viņa to atbalsta. Tas ir tā, lai neliktos, ka viss, beigas ir klāt, jo viss ir dārgi, viss ir neiespējami un dzīvei nav jēgas. Bet tas bija sākumā. Tad es pamēģināju studēt Liepājā, kur man ļoti grauza tas, ka dabūju melot par sevi. Tad es atnācu studēt uz Rīgu, kur attieksme bija labāka. Bet tur arī bija tā, ka vienu laiku es vienkārši studēju un par to nerunāju. Man likās, ka tas nav aktuāli. Bet nekas jau uz priekšu tai procesā pavirzījies nav. Man tobrīd nebija to 30 – 50 latu mēnesī par hormoniem. Tikmēr es mammai neko neteicu, jo nekas uz priekšu nevirzās. Gadi gāja uz priekšu un tad, kad man tā nauda parādījās, tad es teicu, ka es sākšu to visu darīt. Tad atkal bija garas sarunas.

 

  • Kā tēvs reaģēja?

Tēvam nav pateikts nekas, tāpēc, ka tēvs no mums ar mammu aizgāja tad, kad man bija trīs gadi. Varētu teikt tā – oficiāli aizgāja. Neoficiālā ziņā viņš ir bijis ļoti labs un gādīgs tēvs, cik nu viņš ir spējis, lavierējot starp divām ģimenēm, tātad ģimeni ar mani un to ģimeni, kas viņam bija pēc tam. Līdz 18 gadu vecumam viņš tikās ar mani bieži. Viņš nesaprata manas depresijas. Man sākumā bija depresija un es nezināju, kāpēc mani skolā apceļ, nezināju, kas ar mani ir, kas man kaiš. Un man bija depresija no 14 gadu vecuma. No 14 līdz 18 gadu vecumam es nezināju, kas ar mani ir. Tad tikai 18 gadu vecumā es izvirzīju hipotēzi, ka tas varētu būt transseksuālisms, kas ir sakne tam visam, ka mani skolā apceļ par gariem matiem, par garākiem nagiem, par krāsainākām drēbēm. Tobrīd skolā es nevalkāju sieviešu drēbes. Es valkāju drēbes, kuras bija tādās krāsās, kuras parasti zēni nevalkā, piemēram, violets vai oranžs. Tā nebija pieņemts.

 

  • Vai tev bērnībā bija kāds vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš tev būtu kā paraugs, kuram tu gribētu līdzināties?

Man bija vecmāmiņas māsas vīrs, pie kā es braucu Liepājā pa vasarām, kā arī uz Ziemassvētkiem un jauno gadu. Paliku pie viņiem dzīvoklī. Viņš bija pensionēts grāmatvedis. Kad es ar viņu iepazinos un jau mācēju runāt, viņam varēja būt jau 68 gadi. Viņš bija ļoti švītīgs dendijs un samērā bagāts. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti stingrs. Tā sakot – es esmu ģimenes galva un jūs visi esiet zem manis. Diezgan tipiski, ja bērnam skrien pakaļ onkulis ar siksnu, tad tas liekas slikts un viņu vairs negribas satikt. Bet vēlāk viņš kaut kādā ziņā mani virzīja uz to, ka jāievēro kārtība, jāievēro klusums un tas, ka lietas paredzētas tam, kā tās domātas. Gulta ir domāta gulēšanai un tajā spēlēties nevajag. Savukārt uz grīdas arī spēlēties nevajag. Spēlēties drīkst uz galda, tikai ne ēdamgalda. Bērnam ir atvēlēts konkrēts galds, viņam ir loto vai lego un tad ar to drīkst spēlēties. Vai, piemēram, tiklīdz ieiet pa durvīm, jānoslauka zābaki. Pēc tam tie jānoslauka vēlreiz ar lupatiņu, jānoliek siltumā. Tajos jāieliek avīzes. Pēc tam avīzes jāizņem ārā, zābaki jāapkopj ar zābaksmēru un jānoliek vienīgajā pareizajā vietā. Ļoti pedantisks cilvēks. Bet, ņemot vērā, ka man dzīve tagad saistās ar matemātiku… Dažreiz man gribas par to ironizēt, ka man onkulis bija tāds vagars. Droši vien, ja es nebūtu tik mīļš cilvēks, es arī būtu tāds vagars un skolēniem teiktu – raksti, bet tikai līdz līnijai! To raksti kārtīgāk un šito nevar saprast, pārraksti! Droši vien arī varētu tā tiranizēt savus skolēnus. Bet es tā nedaru.

 

  • Tad gluži nevarētu teikt, ka tev bija laimīga bērnība?

Es uzskatu, ka man bērnības nebija vispār. Līdz divu gadu vecumam dzīvoju tur, kur Rīgā ir Mūzikas akadēmija. Mana mamma bija Mūzikas akadēmijā pasniedzēja. Tur tādas kā kojas bija. Tur mani pieskatīja pārējie koju biedri. Tad tēvs aizgāja vispār prom, kad man bija trīs gadi. Tad no trīs gadu vecuma palika mana vientuļā māte. Banāli, bet tā ir taisnība, jo visi radi no mātes puses ir Liepājā. No tēva puses ir vecmāmiņa, kura parādījās reizi 3-4 gados laika posmā no manas dzimšanas līdz kādiem 16 gadiem. Vārdu sakot, māte viena pati mani arī ir uzaudzinājusi. Man jau bērnudārzā ļoti darīja pāri, man visus skolas gadus darīja pāri līdz es iemācījos pateikt, kas es esmu tanī 11. klasē. Es arī paliku uz otru gadu vidusskolā trīs reizes depresiju dēļ. Tā kā, to saliekot kopā, es varu teikt, ka bērnības man nav bijis vispār. Ja vien neskaita to laika periodu līdz trim gadiem, kad tēvs vēl bija.

 

  • Ko tad tu 11. klasē teici – kas tu esi?

Tad es teicu, ka es sapratu, ka esmu transseksuāla sieviete. Ka es gribu mainīt dzimumu. Un tad man prasīja – nu, aizgāji jau pie ārsta? Sāki dzert hormonus? Krūtis būs? Tad es teicu, ka nav ne man, ne mammai tās naudiņas tik daudz. Diagnoze ir, bet naudiņas nav un mamma ir pateikusi, ka man vajag to naudu pelnīt. Man ar to piepelnīšanos, jāsaka godīgi, nav īsti paveicies. Visu bērnību no kādu piecu gadu vecuma sāku iet šaha skolā, mācījos programmēšanu, lasīju ļoti daudz grāmatas… Rupji sakot, es biju diezgan liels tizlenis. Es nevarēju vasarā kraut kastes un nopelnīt naudu tā. Man nebija spēka. Un man arī bija atbrīvojums no sporta no septītās klases līdz skolas beigām.

 

  • Bija vēl kādas veselības problēmas?

Diagnoze ir astēnija. Tas nozīmē, ka cilvēks ir izaudzis ļoti garš un viņam sirds nav adekvāti spēcīga priekš sava ķermeņa. Trūkst spēka. Tad man bija atbrīvojums no sporta. Man bija rekomendēta ārstnieciskā vingrošana, bet skolā neviens ar to neķēpājās. Atbrīvojums ir, nu tad nenāc. Vārdu sakot, es pie naudas hormoniem tiku reāli tikai aizpagājušajā gadā. Es pamācījos par angļu valodas skolotāju, bet tās privātstundas nevienam tobrīd nevajadzēja. Arī krīzes laikā par privātstundām maksāja maz. Tad es pamācījos fizikas un matemātikas fakultātē Rīgā. Pamācījos fiziku un sapratu, ka matemātika mani interesē vairāk. Pamācījos matemātiku un secināju, ka matemātikas privātstundas gan ir pieprasītas. Pedagoģiskā izglītība man bija jau no Liepājas. Pašmācības ceļā caurskatīju 1.-12. klases vielu. Tad es teicu cilvēkiem, ka man ir nepabeigta pedagoģiskā izglītība un matemātiku es zinu, varu mācīt. Tā arī no 2014. gada beigām pasniedzu privātstundas un iegūstu naudu hormoniem.

 

  • Kā tu sevi ikdienā atrādi? Kā vīrieti, kā sievieti, vai tev tas nav svarīgi?

Man tas ir svarīgi, protams. Un tad, kad ir runa par darbu, tad, kamēr man pasē ir rakstīts Edgars, tad es arī privātskolniekiem sevi pasniedzu kā Edgaru. Kad ir privātstundas, tad es galvu kaut kā iekārtoju tā, lai nebūtu jālieto teikumi, kuros jālieto dzimte. Tas, protams, ir smadzeņu treniņš, domāt, kurā dzimtē runāt.

 

  • Kā tas, ka tu esi meitene, maina tavu ikdienu?

Šobrīd man tas it kā nemaina daudz, jo es savācu pa šiem gadiem apkārt tolerantus cilvēkus. Bet, atgriežoties, piemēram, 2009. gadā, kad es iestājos pirmoreiz augstskolā Liepājā, man māte teica, ka man tā kā vajadzētu tēlot, ka es esmu puisis tomēr. Mēs kursā bijām septiņas meitenes un bija ļoti liels spiediens, jo es visu laiku teicu, ka esmu puisis. Es visu laiku biju tādā kā starmešu gaismā. Jo ko tad mūsu kursa vienīgais puisis teiks par šo jautājumu? Un tā visu laiku. Es tur nomācījos nepilnu gadu. Es tobrīd biju ļoti introverts cilvēks, tagad varbūt mazāk. Tad bija tā – vai tiešām viņš neko nedomā, nezina, nesaka? Baigi klusais ūdens. Nu tad viņu paprovocēsim! Uzdosim kādus neērtus jautājumus, tur, nezinu, sasmaržosimies, paķircināsim… Mani šī tēlošana būtībā no iekšpuses sagrauza tik tālu, ka man bija depresija vai depresīvi simptomi. Bija jāiet pie psihiatra un jālūdz zāles, kas palīdzētu tikt galā ar šo situāciju. Tajā brīdī mani tas ietekmēja ļoti. Nākamreiz es studēju Rīgā un konsultējos ar psihoterapeites. Viņa teica, ka Rīgā varētu būt labāk. Rīgā arī bija labāk. Kad studēju Rīgā, es nevienam neslēpu par savu identitāti un neviens arī neko vismaz tiešā veidā neteica. Tagad pēc gadiem ir noskaidrojies, ka man aiz muguras ir runājuši cilvēki daudz, tā teikt – kas tas tāds mums te kursā?

 

  • Kā reaģē citi cilvēki, uzzinot par tavu dzimumu?

Jāsaka, ka dažas lietas ir bijušas diezgan sāpīgas. Pirmā lieta, kas nāk prātā, ir kaut kādā ziņā seksuāla. Ir tāds jauniešu forums ankh.lv. Es tur arī liku savus tekstus, literatūru un kaut ko rakstīju, komentēju. Bija viena biseksuāla meitene, kurai patika viss tas, ko es rakstu. Viņa mani uzaicināja draugiem.lv, kur man tobrīd jau bija Emīlijas vārds. Viens no viņas pirmajiem jautājumiem bija, kas tad man īsti ir starp kājām. Un tad viņai bija – bet, ja tu būtu meitene, tad tu būtu tik ārprātīgi forša meitene, es pilnīgi varētu tevī iemīlēties. Bet tā kā tu neesi meitene, tad neko… Tā ir viena no pirmajām atmiņām, cik ļoti tas ir bijis… Jā, laikam aizvainojoši.

Vēl viens gadījums bija salīdzinoši nesen. Helovīna svētkos kādas smagās mūzikas grupas līderis mani uzaicināja fanu busiņā braukt līdzi. Es viņam prasīju – vai tu apzinies, ka tur būs busiņš pilns ar metālistiem, viņi vienā brīdī visi piedzersies un tad domāt, ka viņi būs ļoti toleranti, ir tā diezgan naivi. Tad viņš teica, ka tie visi ir mani draugi un viņi tāpat būs pa pārīšiem un neviens tur nav tāds, kas dzērumā baigi meklē kašķi. Lai neuztraucos. Es viņam uzticējos un braucu tajā busiņā līdzi uz Liepāju, kur viņi nospēlēja koncertu un pēc tam braucām atpakaļ. Brauciena laikā es iepazinos ar vienu puisi, kurš man kā cilvēks ļoti patika. Es viņam kā cilvēks, cik sapratu, arī diezgan patiku. Mēs izbraucām sestdienā no rīta un atbraucām atpakaļ arī svētdien apmēram no rīta. Tas nozīmē, ka mēs ar to puisi reāli pļāpājām turp braucot un atpakaļ braucot, un, kad mēs bijām uz vietas, mēs pļāpājām. Viņš bija ļoti patīkams cilvēks un viņš arī novērtēja, ka ar mani ir interesanti. Beigās bija tā – ar tevi ir forši, tad apmaināmies ar kontaktiem. Tad es viņam teicu – feisbukā es esmu Emīlija. Viņš teica – kas tas tāds? Tad es viņam teicu, ka ir tāda lieta ar mani. Ka es esmu tātad transseksuāls cilvēks un ka mainu dzimumu un lietoju jau hormonus diezgan daudzus mēnešus. Tad viņš tā paskatījās… Nu, labi, pulkstenis bija kādi seši no rīta un vienkārši tas bija tieši pirms šķiršanās un varbūt viņš nebija izgulējies vai ko, bet fakts bija tāds, ka šis jaunietis, kurš visādā ziņā ļoti mani slavēja un priecājās par to, ka es tur biju līdzi, un viņa māju būtībā varu redzēt pa dzīvokļa logu, tas nozīmē, ka mēs principā varētu ar viņu draudzēties un čupoties, un tamlīdzīgi. Bet viņš būtībā, es tā sapratu, ļoti iespējams, ka tieši tāpēc, ka šī te lieta par to dzimumu, viņš mani pretēji iepriekš teiktajam feisbukā neuzaicināja. Par to es kādas trīs, četras dienas stipri pārdzīvoju. Man nemaz nav feisbukā konta ar vīriešu vārdu. Un šobrīd es vienkārši esmu tajā posmā. Hormonus es sāku lietot šogad aprīlī un seja šobrīd ir tāda, kāda tā ir. Es saprotu, ka šinī posmā es nevaru bez kārtīgas kosmētikas un tamlīdzīgām, tā teikt, virskārtām mēģināt iestāstīt čalim, ka es esmu tomēr meitene. Es to labi saprotu. Bet tas bija tā bēdīgi. Varbūt pēc pieciem gadiem man tas izskats būs un tad viņš mani būtu uzaicinājis.

 

Turpinājums.

Ir ko piebilst?