Saruna ar transseksuālu cilvēku 2. daļa

Sarunas 1. daļa.

 

• Tu minēji, ka esi ļoti emocionāla. Kā tas iet kopā ar matemātiku, kura, kā saprotu, ir tava sirdslieta?

Jā. Mans vectēvs ir matemātikas skolotājs un man no viņa šīs spējas droši vien ir iedzimtas. Man no apmēram 4-5, varbūt trīs gadu vecuma matemātika ļoti patīk. Līdz apmēram 16 gadu vecumam es gandrīz pilnībā ignorēju savu dzimumu, dzimti un tādas lietas. Tad tiešām man bija tikai matemātika, šaha skola, programmēšana, konstruktori, visas eksaktās lietas. Bet tad ap 16 gadu vecumu man sākās periods, kad sāku aktīvi lasīt daiļliteratūru. Tad es arī sāku censties rakstīt savus dzejoļus. Mazliet vēl vēlākā vecumā es sāku arī zīmēt, vairāk dejot un dziedāt. Tad es sporta klubā gāju baletā.

 

• Kas 16 gadu vecumā tāds notika?

Es varētu banāli teikt, ka 16 gados viena klasesbiedrene manī iemīlējās un tad es nevarēju nekādas jūtas pretī paust. Bet es centos tēlot ļoti intelektuālu cilvēciņu un nokopēju Šekspīra dzejoļus. Teicu – es saprotu, ka tev ir emocijas, un te arī būs emocijas. Vismaz kaut kas. Es saprotu, ka tas ir banāli, bet reāli tā tas sākās. Jo pirms tam, kādu 11-12 gadu vecumā es varbūt gribēju kaut ko patulkot, jo man ļoti patīk arī angļu valoda. To man kā bērnudārzā sāka mācīt, tā man līdz pat šim brīdim tā interesē. Bet tā, ka es kaut ko rakstītu no sevis – tad tas bija ļoti banāli. Savādāk nekas tāds nenotika 16 gados.

 

• Vai esi domājusi par pašnāvību?

Pirmajos gados, kad man bija depresija, 14-15 gadu vecumā, es vēl biju diezgan reliģiozs cilvēks. Mana mamma ir vairāk vai mazāk praktizējoša luterāne. Bērnībā es arī skaitīju tēvreizi ar viņu kopā. Tad bija tā, ka mēs te esam piedzimuši un mums ir pienākums dzīvot. 17 gadu vecumā man bija tik dziļa depresija, ka es no gultas gandrīz nevarēju izkāpt. Tad es domāju, ka kaut kādā brīdī gan jau kaut kas mainīsies. Nevar būt, ka depresija ir 10 gadus. Parasti tā nenotiek. Parasti cilvēks ar depresiju noguļ sliktākajā gadījumā gadu, pusotru, bet tad kaut kas vismaz mainās. Man arī tā bija. Arī bija tas, ka sākumā man deva antidepresantus, kuri nebija pārāk iedarbīgi. Tās ir tādas zāles, kas jāatrod. Katra cilvēka psihei ir jāatrod savas, kas vislabāk iedarbojas, kur vismazāk blaknes. Pirmos gadus, kad man bija 14-17 gadi un man teju vai katru rudeni draudēja depresija, tad tās zāles man nebija tik labas vēl atrastas. Bet ap 20 gadu vecumu man jau bija labākas zāles. Bet jāsaka, ka par pašnāvību es, protams, domāju ļoti daudz. Sākumā es to nedarīju tāpēc, ka man vienkārši bija tādi reliģiski uzskati. Bet tad es internetā izlasīju, ka ASV pēc statistikas datiem par laiku no 1980.-1990. gadam līdz 30 gadu vecumam 50 procenti transseksuāļu ir vai nu izdarījuši pašnāvību, vai arī ir konstatēts pašnāvības mēģinājums. Tad man radās tāda spītība, ka es to noteikti nedarīšu. Ka es drīzāk nonākšu bezpajumtnieku patversmē. Es salasījos internetā, ka tur konservatīvie kristieši Amerikā transseksuālos bērnus met laukā no mājas tiklīdz viņiem paliek 18. Tad viņi nodarbojas ar prostitūciju, narkotikām un ātri nomirst. Tad man arī likās, ka sliktākajā scenārijā es nonākšu bezpajumtnieku patversmē. OK, es ar to rēķinos. Bet vismaz sliktākajā gadījumā es netaisīšu pašnāvību.

 

• Un kā tagad ir ar reliģiju?

Jāsaka tā, ka man lielā mērā ir palīdzējusi ne gluži reliģija, bet tas, ka māte mani aizveda uz jogas un meditācijas kursiem. Atgriežoties pie saknēm, pie kristietības, Bībelē ir tāds viens teikums, ka ķermenis ir gara templis. Man zinātne ļoti patīk. Kur tad ir apziņa? Principā neironi cirkulē pa smadzenēm, smadzenes ir galvā, galva pie rumpja. Tas viss kaut kā loģiski iet kopā. Es neesmu reliģiozs cilvēks. Ja dikti gribētu, varētu teikt, ka tiecos uz agnosticismu. Tas nozīmē, ka es nezinu, vai kaut kas ir vai kaut kas nav, bet es tā agresīvi nesaku, vai kaut kas ir vai nav. Neesmu ne ateists, ne kristietis.

 

• Kāda ir dzīves jēga?

Dzīves jēga ir mācīties. Man jau kā skolotājai ļoti gribas šito skandināt. Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Ļeņins tā teica, fizmatos tā ir rakstīts uz studentu pašpārvaldes durvīm. Filozofos es arī studēju un tur it kā ir citi viedokļi par dzīves jēgu. Atgriežoties pie zinātnes, ir Maslova piramīda. Sākumā pilnīgi noteikti ir jāiegūst apmierinājums visos līmeņos. Pirmais līmenis, ka cilvēks nodrošina sev ēšanu, stabilu jumtu virs galvas, drošības sajūtu. Nākamais – cilvēks ir sociāls dzīvnieks, viņam ir draugi vai domu biedri, vai kāds kontaktloks. Pat ja cilvēks ir galīgs vientuļais vilks, viņam tik un tā būs kāds cilvēks, pie kura viņš pirks maizi vai pie kā viņš griezīs matus utml. Trešais līmenis bija apliecināšanās profesionālā darbībā. Viņš izvēlas profesiju un jūtas tur pietiekoši komfortabli par sevi, ka viņš ir vajadzīgs sev un sabiedrībai. Tālākajos līmeņos cilvēks var realizēt savus garīgos, emocionālos ideālus. Ja viņam patīk māksla, tad viņš var atļauties aiziet uz koncertu, viņš var baudīt tādu mākslu, kādu viņš grib. Laime noteikti nav iespējama bez apmierinājuma visos šajos līmeņos.

 

• Tad dzīves jēga sanāk piepildīt Maslova piramīdu?

Es domāju, ka tas ir sākums. Kad tā Maslova piramīda ir piepildīta, tad pēc Imanuela Kanta maksimām ir augstākais likums, ko cilvēks pats sev uzliek. Man viens no tādiem augstākajiem likumiem kopš laika, kad meloju Liepājā par savu identitāti un kas mani iedzina depresijā, ir būt pilnīgi atklātai par to, ko es domāju, ko es jūtu. Man jau pirmais psihiatrs, pie kura aizgāju 16 gadu vecumā, teica, ka es esmu ļoti emocionāls cilvēks un es nedrīkstu neko turēt sevī. Es šo ieteikumu ignorēju vairākus gadus, turēju sevi un katru reizi saslimu ar depresiju. Tad es iemācījos izdejot, izdziedāt, izkliegt. Gāju arī uz austrumu cīņām, kur varēja dauzīt boksa maisu. Vārdu sakot, visu uz āru. Jo to emociju ir tik daudz, ka turēt sevī nedrīkst. Vēl man patīk japāņu ideja par goda kodeksiem. Viens no tiem ir – dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja tu uzskati, ka melot jebkurā gadījumā ir slikti, tad tu vienkārši nemelo. Ir tā saucamie mazie meli. Kad kāds, piemēram, prasa: kā es šodien izskatos? Tu redzi, ka viņš viss ir izspūris un tu nesaki, ka ir OK. Tu tiešām pasaki, ka ir izspūris. Īpaši meiteņu starpā mazie meli ir ļoti izteikti. Jo tu negribi nevienu apvainot, bet tai pat laikā tu negribi arī melot. Tad kā? Parasti sanāk kaut kas pa vidu starp melošanu un nemelošanu. Bet es esmu tāds cilvēks, kas daudziem krīt uz nerviem ar to, ka es cilvēkiem, kuri paprasa, kā viņi izskatās, tiešām pasaku, kā viņi izskatās. Tā kā dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu man bez Maslova piramīdas ir viena no dzīves jēgām.

 

• Tev dzīvē varbūt ir vēl kādi mērķi?

Jā, man bija pierakstīts mērķis dabūt doktora grādu fizikā. Kā ar to sanāks, es nezinu. Es to nospraudu līdz 50 gadu vecumam, bet šobrīd man ir tikai 29. Tā kā nav izslēgts, ka es to vēl paspēšu. Vēl man bija mērķis līdz 50 gadu vecumam dabūt kaut ko arī pedagoģijā vairāk kā tikai iesāktu profesionālo izglītību. Var dabūt maģistru, teiksim, matemātikā vai fizikā, vai vienalga kādā zinātņu disciplīnā un ar to var pasniegt lekcijas bakalaura studentiem. Tāda ir Latvijā visās augstskolās prakse un tad nemaz nevajag pedagoģiju. Tā kā akadēmiski mērķi man ir un, kad tikšu ar visu šo padarīšanu galā, tad 20 gadu laikā kāds maģistra grāds man liekas ticami.

 

• Ko tu dari brīvajā laikā?

Ziemassvētku rītā es lasīju par kvantu fiziku ļoti daudz materiālu. Mani tas ļoti interesē. Kāpēc es no fizikas izstājos? Tur būtu jābraukā apkārt pa konferencēm, bet man tomēr sēdošais dzīves veids vairāk interesē. Teorētiskā fizika īsti Latvijā nav pieprasīta. Tad es sapratu, ka to labāk atstāt hobija līmenī. Otrs ir literatūra. Kaut cik nopietni es rakstu kopš 2009. gada. Eju arī uz rakstnieku savienību atrādīt savus tekstus, lai man pasaka profesionālu viedokli. Par to man nemaksā, bet tas man patīk. Viens ir terapeitiskie teksti, kad tu izraksti ārā visas savas emocijas, lai negribas sist pa sienu ar dūri. Otrs ir saprast cilvēkus, saprast sabiedrību. Bet, ja es gribu ko darīt un saprast, tad es tam atdodu sevi pilnībā. Man bieži pārmet draudzenes vai draugi, ka es neprotu atpūsties vispār. Jo viss, ko es daru, ir darbs kādā ziņā.

 

• Vai tu vari iztēloties savu dzīvi, kad tev būs 40 gadi?

Nē. Privātstundas ir visai nestabila lieta. Es nevaru ar kāda bērna vecāku noslēgt juridisku līgumu, ka tagad jūs no manis ņemiet privātskolotāja pakalpojumus tik un tik stundu apmērā un jums nav tiesību atteikties. Neviens uz to neparakstīsies. Tas nozīmē, ka cilvēks var sarunāt, piemēram, tagad būs trīs privātstundas divu nedēļu laikā, bet tas cilvēks var sadomāt viņas piepeši atteikt. Līdz šim tas viss ir gājis ar dievpalīgu un to, ka es strādāju jau trešo gadu. Vēl man ir viens piepelnīšanās veids. Es mazliet pamācījos pavārskolā un vienreiz gatavoju kāzām. Es dzīvoju ar domu, ka ja to vēl mazliet noslīpētu, tad varētu atkal gatavot kāzām. Bet tas vēl nav realizējies. Agrāk es arī neoficiāli palīdzēju kādiem cilvēkiem salabot datoru vai ko izdarīt, bet tie bija citi laiki. Divtūkstošo gadu sākumā tādu žipčiku, kas mācēja datoru saskrūvēt un sainstalēt visu, bija diezgan maz. Tagad ir cita paaudze un to prot kurš katrs gandrīz vai. Tagad vajag studentus, kas tiešām ir pabeiguši RTU vai ko citu nopietnu. Tā kā man nekādu citu variantu bez matemātikas privātstundām šobrīd nav. Ja es tuvākajos 20 gados iegūšu maģistra grādu, tad varēšu pasniegt arī lekcijas nevis tikai privātstundas.

 

• Bet kā būtu pelnīt ar programmēšanu?

Es to varēju darīt un es to varētu darīt. Es mācījos pirmās ģimnāzijas sākumskolā jeb Zālīša pamatskolā. Tur mums bija programmēšana jau no kādas piektās klases. 16 gadu vecumā es jau kaut cik varēju programmēt tās lielās lietas. Bet, kā es minēju, man 16 gadu vecumā iestājās tas klikšķis, ka visas eksaktās lietas es īsti nemaz vairs negribu. Ka mani interesē literatūra, dejošana, dziedāšana, māksla un tādas lietas. Tagad es arī matemātiku uztveru savā ziņā kā kompromisu. Kā sirdslieta man pat vairāk varētu būt fizika, bet fizikas privātstundas gandrīz nevienam nevajag. Matemātiku vajag ļoti daudziem. Tad es mācu matemātiku vienkārši lai būtu nauda. Savukārt programmēšana man liktos pārāk liels apgrūtinājums, jo tas man bija aktuāli agrāk. Es ticu, ka tā varētu nopelnīt vieglāk un ātrāk, bet tas būtu man daudz, daudz garlaicīgāk. Jo mani tomēr ļoti interesē arī pedagoģija. Es jau tomēr studēju par skolotāju. Matemātikas stundas ir pedagoģija. Jāsaka godīgi, ka man patiku mācīt literatūru, bet kuram vajag literatūras privātstundas? Nevienam.

 

• Vai tu pieļauj domu, ka tev nākotnē gribēsies ģimeni, bērnus?

Te ir tāda interesanta lieta. 2010. gadā es iepazinos ar dāmu, ar ko bija doma, ka mēs to ģimeni varētu kaut kā organizēt. Bet es pie sevis ātri sapratu, ka gan gribu bērnus, gan gribu viņus audzināt. Savukārt sievietes, kuras mani romantiski piesaista, klasiski sakot, ir vīrišķīgas, uz karjeru, naudu, pašizaugsmi orientētas. Bet tas neiet kopā. Man jau tās dzemdes nav un es to bērnu nevaru iznēsāt. Paliktu vienīgi variants diezgan tālā nākotnē pārcelties uz citu valsti un tur kādu bērnu adoptēt. Tas nav pilnībā izslēgts. Bet tas man katrā ziņā ir daudz mazāk aktuāli par stabilitāti beidzot. Jo ar privātstundām man līdz šim gan ir pietiekoši veicies, bet, ja uznāk tukšā strīpa? Tad man jābūt bankā rezervei. Un tad es nevaru sev pirkt jaunu krēslu, datoru vai mobilo. Un, cik lielu rezervi likt, es arī nezinu. Tad man jāaizņemas no vecākiem. Katrā ziņā izglītība ir pirmā lieta. Es jau pateicu, ka nevis svinēju Ziemassvētkus, bet ierakos kvantu fizikas materiālos. Tas vien parāda, ka īsti labi man ar ģimeni nav. Māte skatījās televizoru, es skatījos kvantu fizikas lekcijas datorā.

 

• Kāpēc Latvijā nevar adoptēt bērnu? Kāpēc tieši ārzemēs?

Latvijā var adoptēt bērnu jebkurš 25 gadu vecumu sasniedzis cilvēks. Taču adopcijas process ir garš. Jāsaka godīgi, ka es par to neinteresējos. Par to interesējās viena mana draudzene, kura gribēja bērnu adoptēt un viņai vēl nav 25. Cik lasu, tad tie dienesti ļoti aizdomīgi un konservatīvi skatās. Piemēram, ja ir pāris – vīrietis un sieviete, un ir ārsta atzinums, ka sieviete ir tiešām neauglīga, tad tur jebkurš visrūdītākais kristietis un konservatīvākais ārsts vai bērnu nama vadītājs pateiks: “Jā. Šinī gadījumā droši. Mēs jums to bērnu uzticam. Ja jūs esiet tēvs, mamma, kuriem arī mākslīgā apaugļošana nav iespējama, tad jā.” Bet gadījumā ar divām sievietēm tas nesanāk. Šobrīd izskatās, ka tā vispār būtu katastrofa. Savukārt viens pats cilvēks, viena pati sieviete… Es ticu, ka viņai pat varētu kaut kā atļaut. Es tiešām par to nezinu. Bet manā gadījumā es kaut kā apšaubu pie Latvijas tolerances šī brīža situācijā, ka man kāds varētu atļaut adoptēt bērnu.

 

• Tātad romantiski tevi vairāk interesē sievietes? Vīrieši nemaz?

Jā. Es ar vīriešiem, protams, ka eksperimentēju. Kad cilvēki raksta par to, kā notiek dzimuma maiņa, tad hormonu iedarbībā varot parādīties tas, ka vairāk interesē vīrieši. Tas savukārt ir ļoti ķīmiskā līmenī. Cilvēkam organismā vairāk ir sievišķie hormoni un tad arī viņš pats daudz vairāk smaržo pēc sievietes. Pēc daudziem gadiem viņš sāk pilnībā smaržot pēc sievietes. Pati izjutu pārmaiņas, kad hormonus lietoju 4-5 mēnešus. Kad autobusā iekāpj vīrietis, es to uzreiz saožu vai pamanu. Bet, ja iekāpj sievetes, es viņas pat nepamanu, tur vienkārši ir cilvēks X. Toties, ja iekāpj veselīgs puisis aptuveni manā vecumā, tādā dzīvnieciskā līmenī es viņu saožu. Tas patiešām no tiem hormoniem ir.

Vēl jāņem vērā, kādā veidā es ar transseksualitāti tiku galā pirms man nebija apkārt toleranti cilvēki. Es ļoti daudz sarakstījos internetā ar sievietes vārdu. Es sarakstījos arī ar vīriešiem, bet viņiem es teicu, lai nedomā, ka man ir tāda interese. Ka man tomēr patīk meitenes. Ņemot vērā, kāds šobrīd ir tas tolerances līmenis pret transseksuāliem cilvēkiem, teju a priori var teikt, ka Latvijā sievietes būs tolerantākas. Tāpēc, ka sieviete kaut kā nejūtas par savu dzimumidentitāti traumēta tanī brīdī, kad viņa ierauga šādu cilvēku. Savukārt, kad vīrietis uzzina, ka cits cilvēks, kurš piedzimis par vīrieti, tagad grib sev griezt nost to, ko sauc par vīrietību, tad viņš kaut kā vairāk jūtas aizskarts. Tas ir ļoti banāli, bet tāda ir bijusi pieredze. Ka vīrieši daudz grūtāk saprot principu, ka var būt nesaskaņas starp prātu un ķermeni. Sanāk, ka manā paziņu lokā ir kādas 40 sievietes un 2-3 vīrieši. Tas nav tāpēc, ka man nepatiktu vai riebtos vīrieši. Vienkārši vīriešu, kas spēj to saprast un pieņemt, ir tik maz! Tā kā ar to puisi, par kuru pirmīt stāstīju. Man viņš tiešām likās interesants cilvēks. Viņš bija strādājis ārzemēs, bija visādi izglītojies. Es ar viņu ļoti vēlētos parunāt vēl. Bet viņš mani feisbukā neapstiprina, kaut arī mēs, iespējams, tiksimies vēl kopīgos pasākumos, kurus organizēs tās grupas līderis. Tās iespējas komunicēt ar vīriešiem tieši tāpēc, ka esmu transseksuāls cilvēks, man savā ziņā ir nogrieztas. Tas, protams, ir bēdīgi.

 

• Tevi nemulsina tas, ka šobrīd tu esi transseksuāls cilvēks, bet pēc kāda brīža, ja viss sanāks tā, kā tu gribi, tu kļūsi par lezbieti?

Tas mani nemulsina. Tas, protams, mulsina visus pārējos. To eksperimentālā ceļā man ir nācies ļoti bēdīgos veidos pārbaudīt. Es iepazīstos ar meiteni, kas ir biseksuāla. Es viņai saku, ka es identificējos kā sieviete, kurai patīk sievietes. Viņa to noklausās un tad, kad mēs tiekam līdz reālai darīšanai, tad viņa, protams, grib ar tiem orgāniem, kas man ir. Tad es viņai saku, ka es tā negribu. Un tad viņa nesaprot. Es viņai saku, ka lezbietēm ir citi orgāni kā man. Un man savukārt tas, kas šobrīd ir kopīgs ar lezbietēm, ir rokas un mēle. Tas ir tas, kas man ir komfortabli. Un viņa jūtas ļoti apvainota par to. Attiecības ne vienu reizi vien tāpēc ir izjukušas. Viņas nerespektē šo manu identitāti. Tādā ziņā es arī apzinos, ka ir ļoti grūti transseksuāliem cilvēkiem šajā pārmaiņu posmā atrast kaut cik stabilas attiecības. Transseksuālā cilvēka romantiskajam partnerim arī visiem būs jāstāsta apkārt, ka ir kopā ar meiteni, kura šobrīd ir vēl puisis un ka vispār viņas skaitās meiteņu pāris, bet it kā nav meiteņu pāris. Nu, kas to grib? Tās ir milzīgas klapatas! Jo, ja tā meitene patiešām ir lezbiete, tad viņa var dabūt citas lezbietes, kas uzreiz jau ir “gatavs produkts”. Tādā ziņā, ja man šobrīd ir attiecības, tad tā ir ļoti liela laime. Ka vispār mani pieņem un ir ar mieru šīs te lietas un lielo emocionālo bagāžu otra meitene laist caur sevi.

 

• Tad tev šobrīd ir attiecības?

Jā. Es uzskatu, ka jā.

 

• Sanāk, ka salīdzinoši agrā bērnībā tu saprati, ka puikas definīcijai īsti neatbilsti. Meitenes – vēl jo mazāk. Tad kāpēc tu nevari palikt pie trešā varianta – ka tev ir grūti noteikt savu dzimumpiederību, un dzīvot tālāk tajā ķermenī, kurā tu piedzimi?

Es tobrīd, tajā piecu gadu vecumā nejutos kā meitene, jo tad man redzamās meitenes bija ar atšķirīgu uzvedību. Vēlāk es sapratu, ka meitenes ir dažādas, viņu uzvedības modeļi ir dažādi, bet viņu iekšējā būtība ir tāda pati kā man vai arī ļoti, ļoti tuvu. Ja es identificēšos kā sieviete, tad man tā būs vieglāk. Vēl bija tāda lieta… Bērnudārza vecumā es sev tur lejā nemazgāju. Tāpēc, ka es uzskatīju, ka tas nav mans, tas nav pie manis. Man māte teica, ka to vajag darīt, jo citādi var saslimt. Es teicu, ka nē, tas nav pie manis. Tad viņa mani veda pie ārsta par to parunāt un es ar tādu pierunāšanu sāku arī mazgāties. Bērnam kādā 1.-2. klasē krīt ārā zobi. Man likās, ka arī tur lejā varētu nokrist, pēdējais laiks apmēram. Es varbūt to tā nemācēju pateikt. Bet tanī brīdī es nezināju visu to lielo lietu kārtību. Ko tad es pirmajā klasē vispār varēju zināt? Tanī brīdī man dzīve sastāvēja no šaha skolas, matemātikas un datora. Es savu dzimumu varēju diezgan ilgi ignorēt. Šaha skolā man pāri nedarīja. Skolā man darīja pāri, bet es to norakstīju uz to, ka viņi ir neaudzināti un ar citām interesēm.

Bija vēl tāds moments, ka piecu gadu vecumā es vēl paņēmu mammas drēbes, veļu un smaržas, sakrāsojos. Es tikai kādu 18 gadu vecumā uzzināju, ka tas ir normāli, ka meitenes ņem mammas veļu un krāsojas, un nav nekāds fetišisms. Vārdu sakot, arī šīs te fizioloģiskās izpausmes man pilnīgi noteikti bija un ir kā cilvēkiem, kas jūtas kā sievietes. Protams, ka biju diezgan neparasta meitene tādā nozīmē, ka lelles mani diez ko neinteresēja. Man bija mīkstās mantiņas, ar kurām es spēlēju teātri. Bērnu ratiņi arī mani neinteresēja, bet gan konstruktori, lego. Tie ir stereotipi. Bet tajā pat laikā pagāja daudzi gadi līdz es sapratu, ka tie ir stereotipi. 15-16 gadu vecumā sāku internetā runāt ar ārzemju meitenēm, kurām bērnībā netika uzspiesti šie sterotipi. Tādi kā – meitenes velk rozā, puikas – zilu, meitenes spēlējas ar lellēm, puikas ar mašīnām. Ārzemēs tik ļoti strikta dalījuma nebija jau kopš deviņdesmito gadu vidus. Viņas stāstīja, ka Lielbritānijā vai Vācijā viņām bijis gan konstruktors, gan lieli lāči. Ja māsa spēlējas ar brāļa konstruktoru, tad viņai to neviens nost nav ņēmis. Tad es sapratu, ka ir arī tādas meitenes un man nav par ko izsamist.

 

• Par pagātni tā kā būtu skaidrs. Tagad, kad tas viss ir aiz muguras, tu tik un tā vēlies mainīt dzimumu. Kāpēc tu nevari palikt ar savu šī brīža dzimumu?

2015. gadā es aizgāju uz Tvaika ielu ar mērķi tikt pie jaunākas diagnozes. Speciāliste, pie kuras biju aizgājis, teica, ka esmu persona ar neskaidru dzimumidentitāti, t.s. transgendered person. Viņa man uzrakstīja tādu diagnozi ar argumentiem, ka man nav pietiekoši sievišķīgs ķermenis un ka man tāpat neizdosies mainīt dzimumu. Ka man ir jau tik daudz gadu, ka ir jau par vēlu un es tikai sačakarēšu savu dzīvi, mainot dzimumu. Tas ir savā ziņā viņas subjektīvais viedoklis. Bet ar šo diagnozi es nevarēju tikt pie hormonu terapijas. Viņa man ieteica turpināt iet uz psihoterapiju. Bet es uz psihoterapiju eju jau 11 gadus. Arī mana psihoterapeite uzskata, ka transseksuāļiem Latvijā ir grūti. Ja viņas spēkos būtu bijis kaut kā manu prātu iegrozīt, tad tas pa šiem 11 gadiem jau būtu noticis. Viņa saprot, ka ir bijis grūti, būs grūti un ka vajag lielu finansiālu stabilitāti, ko man vēl nav izdevies iegūt. Vārdu sakot, viņas kolēģe šim visam īsti nepiekrita un 40 minūšu laikā izdomāja, ka esmu transgendered. Es par tādu lēmumu biju dziļā sarūgtinājumā. Gāju atpakaļ pie Māra Siliņa. Viņš teica, ka 40 minūšu laikā izlemt cilvēka “likteni” ir mazliet par traku. Ka viņš mani gribēs redzēt vismaz reizes 5-6 pirms diagnozes uzstādīšanas. Tad es pie viņa arī gāju 6 vai 7 reizes. Tas bija krietni nopietnāk nekā 40 minūtes. Bija mazliet e-pastā sarakste un telefonā pārrunas par to, kā es jūtos. Tā kā viņš tam piegāja daudz nopietnāk un arī diagnozi uzrakstīja.

Šajā brīdī man ir diagnoze un es gribu, lai spogulī izskatos labi. Es gribu, lai man ir vagīna. Es negribu lielas krūtis. Mans psihiatrs teica, ka Latvijā vidējais izmērs ir C, bet man patīk skriet un pilnīgi pietiktu ar A. Tas tā. Bet es gribu arī ārpus mājas valkāt svārkus, nebaidoties, ka mani par to kāds vietējais bosiks pieštaukās. Es negribu, lai mani sabiedrībā uzskatītu par transvestītu. Tas mēdz būt pirmais jautājums – vai tu esi transvestīts? Es gribu, lai pat visaprobežotākajam cilvēkam būtu skaidrs, ka esmu sieviete. Tad būtu ievērots princips – tas, ko tu redzi, tas arī ir. Tā funkcionē lielākā daļa cilvēku. Ja es piesakos darbā un man pasē nav rakstīts Emīlija, tad man ir milzīgas problēmas. Tāpēc man vajag gan pasi, gan izskatu. Citādi atliek vienīgi darbs pie paziņām vai paziņu paziņām. Ja gribu, lai arī pilnīgi svešs cilvēks mani uzskatītu par pilnīgi pieskaitāmu, sabiedrībā pieņemamu locekli, tad man par tādu ir savā ziņā jākļūst. Tas ir viņu dēļ, bet es to daru arī sevis dēļ. Es valkāju gandrīz tikai sieviešu drēbes un loģiski, ka tās paredzētas sieviešu ķermenim. Varētu tā rupji pateikt – diez ko komfortabli dažreiz nav. Tās drēbes arī atgādina, ka tās ir sieviešu ķermenim un ka man tāda nav.

Ja es dzīvotu Indijā un man būtu iespēja ģērbties sieviešu drēbēs un mainīt dzimumu, un tikt pie krūtīm, un tikt pie sievietes vārda, tai pat laikā mani sauktu nevis par sievieti, bet par brīnišķo feju, tad tas man neko diži nemainītu. Doma ir, ka trešajiem dzimumiem tajā sabiedrībās ir kaut kāda speciāla funkcija. Indiāņiem arī bija trešie dzimumi. Tie parasti bija priestera kārtas izpildītāji. Viņiem piedzimšana kā transgendered tika uztverts kā Dieva dāvana ciltij. Ka tagad tas cilvēks palīdzēs izsaukt garus, pierunāt, lai kuiļi nāk tuvāk utml. Bet Latvijā 2017. gadā ir divi varianti. Vīrietis vai sieviete. Es gribu būt sieviete, es jūtos kā sieviete un izdomāt kādu trešo, piekto vai septīto identitāti, kura man derētu labāk, ir tikai prāta vingrinājumi bez saistības ar realitāti. Jo pasē man ir tikai divas iespējas. Ir valstis, kurās ir iespēja izvēlēties vēl kādu ķeksi ielikt, bet Latvijā ir tikai divas iespējas.

 

• Sanāk divas puses. Viena, ka tu to dari sabiedrības dēļ…

Nē, tā būtu drīzāk otrā puse. Pirmā puse ir, ka es to daru tikai sevis dēļ. Bet es apzinos, ka man māte nav gatava to visu apmaksāt. Tēvs ne tik. Tas nozīmē, ka man ir jāiet sabiedrībā un jāstrādā. Man šobrīd neviens nevar iedot tādu darbu, kurā es varētu ģērbties, kā es vēlos. Mans ideāls būtu staigāt svārkos, lakotos nagos un ar gariem matiem, īpaši nepiedomājot, cik augstā vai zemā balsī es runāju. Tādā veidā es varētu strādāt par programmētāju, bet es gribu darbu ar cilvēkiem. Bet, ja es eju pie cilvēkiem, tad gribu, lai arī mani uztver kā cilvēku, nevis “ono”. Tāpēc man jāpielāgojas viņiem. Tā sakot, klientam vienmēr taisnība. Ja sabiedrība būtu pilnībā pieņemoša, tad paliktu, ka to daru tikai sevis dēļ. Un es to darītu. Bet šajā gadījumā, lai es tiktu pie pilnās dzimuma maiņas, man ir jāstrādā. Man šobrīd nav lielas krūtis, bet es labāk jūtos ar krūšturi. Uz privātstundām es to nevelku, lai bērni vai vecāki neredzētu un nerastos kādi jautājumi. Man ir liels diskomforts, ka nākas šādā veidā pielāgoties. Tiklīdz man būs pase ar Emīlijas vārdu, es varēšu teikt – es esmu sieviete un varu valkāt cik un kādus krūšturus es gribu.

 

• Par sociālo pusi, manuprāt, ir skaidrs. Paliek tava subjektīvā – tas, kā tu jūties. Tu minēji kā pamatojumu, ka varēsi komfortablāk valkāt sieviešu drēbes, jo ķermenis būs tām piemērotāks.

Tad es jutīšos par sevi… Negribēsies dažreiz raudāt, ejot vannā. Tas arī tomēr ir ļoti svarīgi. Jo jāmazgājas ir katru dienu.

 

• Bet tajā pašā laikā tu neesi transvestīts?

Nē. Tāpēc, ka transvestīts ietver vīrieša identitāti, kurš, pārģērbjoties kādu laiku, jūtas kā sieviete vai sievietes lomā. Man šī sievietes identitāte ir visu laiku kopš es sapratu, ka tāda identitāte man ir piemērota. Es tā jūtos vislabāk. Piemēram, ir cilvēki, kuri uzskata, ka citā dzīvē viņi bijuši fejas un tad nu viņi taisīs ar plastiskām operācijām sev spicas ausis un ko tikai vēl ne. Tādas identitātes arī ir personības traucējumi, bet netiek atzītas kā derīgi varianti, kā cilvēkam justies. Tas būtu jāārstē ar psihoterapiju. Jo, lai ko arī tie cilvēki nedarītu ar plastiskām operācijām, viņi nekļūs par fejām. Bet te ir vīriešu un sieviešu smadzenes. Transseksuāļiem tās ir kaut kur pa vidu, bet vairāk uz vienu vai otru pusi. Tās nekad nebūs tādas kā sieviešu vai vīriešu smadzenes par simts procentiem. Indijā ir trešie un ceturtie dzimumi un visi viņus tur pieņem. Bet Latvijā pieņem tikai divus variantus. Tāpēc transseksuāļi, kuru smadzenes ir ļoti tuvas sieviešu smadzenēm, tomēr tiecas kļūt par sievietēm. Man nav iespējas pateikt, ka esmu transseksuālis ar sievišķām smadzenēm un tagad visi sauciet mani par Emīliju tikai tāpēc, ka es tā gribu. Nē, man prasīs psihiatra atzinumu.To es varu parādīt. Tad man prasa, kāpēc tad nemainu dzimumu līdz galam. Es saku – nav naudas. Man saka, lai eju strādāt. Kad eju strādāt, man saka – tu esi nenormāls, mēs tevi neņemsim darbā. Sanāk tāds mazliet apburtais loks. Ja cilvēks nomaina dzimumorgānus un izskatu, tad viņa prāts paliek tāds pats. Pat, ja tas ir ļoti tuvu sievietes prātam, tas nekad nebūs tieši tāds pats. To jau nevar nomainīt. Bet tieši tas, ka šis prāts ir tik tuvu sieviešu prātam, arī ir tā dzimumidentitāte. Es esmu sieviete tomēr, es gribu tā izskatīties, gribu, lai mani tā uztver, lai mani ciena kā sievieti nevis kā cilvēku vai matemātiķi. Lai mani ciena caur to, kā es izturos pret citiem, pret sevi.

 

• No individuālajiem iemesliem tātad ir drēbes un tas, ka neērti skatīties uz sevi, vannā ejot.

Ir arī tas, ka no hormoniem krūtis izaugušas ir un man neērti bez krūštura. Tai pat laikā es to publiski nevaru vilkt, jo ko par mani padomās un varbūt negribēs no manis privātstundas. Savā ziņā es jau iebraucu auzās, ka nepadomāju, ka krūtis izaugs tik ātri un tik daudz. Es domāju, ka man pietiks naudas gan hormoniem, gan operācijai. Bet krūtis izauga un krūšturi man prasās. Tai pat laikā es to nevaru vilkt. Tādā ziņā es esmu mazliet sprukās ar šito visu. Šobrīd krūšturi vilkt uz privātstundām es baidos. Nākas pieciest neērtības ļoti praktiskā ziņā.

Es arī gribu seksuālu dzīvi, kāda ir sievietēm. Nav pat jautājums, vai tas būtu kā heteroseksuālai vai homoseksuālai sievietei. Pilnīgi un galīgi aseksuāla es neesmu, bet ar tiem dzimumorgāniem, kas man ir šobrīd, es esmu tādā kā piespiedu atturībā, jo es nejūtos ar tiem komfortabli. Es te varētu gari izplūst, kādas ir histēriskas sievietes, kuras nav dabūjušas seksu, bet par to ir rakstījuši Freids un visi pārējie. Es negribu krist nevienam uz nerviem. Neviens nenoliegs, ka veselīgāk ir seksu gribēt nekā to negribēt vispār. Tā tomēr ir vitalitāte, dzīvības enerģija.

Bez tam, kamēr man pasē ir “vīrietis” un kamēr es izskatos pēc vīrieša, tad vienmēr, kad es stāstu, ka strādāju bērnudārzā vai skolā, vai, ka mācu bērnus, tad visi uz mani tā skatās… Vīrietis bērnudārzā? Pedofils droši vien. Tad es viņiem varu stāstīt, ko es gribu. Bet, ja tu neesi pedofils, bet transseksuālis, tad kāpēc tev vēl nav mainīts tas dzimums, ja tu jau 11 gadus to zini? Tu to droši vien īstenībā nemaz negribi! Tad man viņiem jāstāsta, ka man nav naudas vai kāds atbalsts. Viņi saka – tās visas ir atrunas! Ja es kā sieviete saku, ka strādāju bērnudārzā, tad man saka – “Vai, cik labi! Tur taču neviens negrib iet, tur tik maz maksā, labi, ka tu ziedojies!” Labi, es tai bērnudārzā nenostrādāju pat mēnesi, man tas bija par grūtu. Man bērni ļoti patīk, bet tas bija fiziski par smagu. Bija arī disciplīna visu laiku jāievēro. Es neesmu cilvēks, kurš prot ilgstoši kliegt uz citiem. Uz maziem bērniem ir jākliedz, jo citādi viņi dara blēņas un kaut ko var saplēst – tā man paskaidroja. Katrā ziņā man tā pedagoģijas lieta ir ārkārtīgi tuva un bērnus es mīlu. Bet tiklīdz kāds izdzird no vīrieša, ka viņš mīl bērnus, tad – kas nu būs? Tā ir lieta, kas man iekšēji uzdzen niknumu. Ka, ja es būtu sieviete ar lielākiem gurniem, lielākām krūtīm un tādu mammisku seju, tad nevienam ne prātā neienāktu, ka cilvēks, kurš saka, ka mīl bērnus, ir kaut kas aizdomīgs. Tie ir stereotipi, bet ar to man visu laiku ir nācies saskarties. Labāk ņemt ārā no CV, ka esi strādājis bērnudārzā, jo ko par tevi padomās?

 

Noslēgums.