Par “Ardievu, Atlantīda” jau rakstīju. Ļoti gribējās zināt, kā autorei tālāk dzīvē klājies. Laimīgā kārtā, ir tapusi arī šī grāmata un bibliotēkā tā bija pieejama.
Pēc kara iztikšana bijusi grūta, bet Freimanes kundze nav žēlojusies un ķērusies pie darba. Šos gadus viņa atcerējusies slikti, jo pēc kara domāt par zaudētajiem cilvēkiem būtu ļoti smagi. Viņa apprecējusies, jo ļoti gribējusi bērnu. Diemžēl vīrs izrādījies brunču mednieks, taisījis parādus un vēl arī sasējies ar čeku. Piekrišanu šķirties arī nav devis, bet, kad pats ietupināts, tad viņai nepiekrišanai nav bijis nekādas nozīmes. Arī par Freimanes kundzi interesējušies čekisti, tādēļ viņa pārvākusies uz Liepāju, tur tomēr mierīgāk.
Liepājā Freimanes kundze iepazinusies ar nākošo dzīves biedru. Diemžēl arī šai kopdzīvei ilgs mūžs nebija lemts, jo laulātais draugs miega zālēm uzdzēris alkoholu un aizmidzis uz visiem laikiem. Pēc tam Valentīna vairs nav vēlējusies palikt Liepājā un aizbraukusi uz Rīgu strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijā. Paralēli sākusi lasīt ārzemju teātra vēstures kursu Teātra fakultātē.
Tuvojoties pensijas vecumam, Freimane vedusi studentus uz Maskavu skatīties plašai publikai nepieejamas filmas. Vēlāk sarunājusi iespēju filmas atvest uz Rīgu un rādīt ierobežotai publikai. Šie kinolektoriji notikuši apmēram 10 gadus. Neatkarīgajā Latvijā autortiesību dēļ ar filmu rādīšanu nav bijis tik vienkārši un vecums arī nav ļāvis darboties tik enerģiski, cik gribētos.
Grāmata tapusi, autorei sarunājoties ar Jolantu Treili. Diemžēl viss nav izrunāts līdz galam, pietrūcis laika. Autore būtu gribējusi arī pārlasīt pierakstīto un veikt labojumus, bet tas diemžēl vairs nav bijis iespējams. Varbūt viņas rediģētā versija būtu bijusi “nopucētāka”, kaut gan, manuprāt, viss ir uzrakstīts ļoti labi.
Valentīna Freimane vairākas reizes uzsvērusi, ka ir stāstītāja, nevis rakstītāja. Viņai vajag publiku, jo uz to var iedarboties ar citiem paņēmieniem. Grāmatas beigās norādītas saites uz intervijām ar autori. Senāko no intervijām noskatījos, lai gūtu labāku priekšstatu par autori. Jā, nudien ticu, ka viņa bijusi spēcīgāka kā stāstītāja. Neko tādu viņa intervijā nepateica, bet, kad redzi, kā cilvēks visnotaļ pārdomāti atbild uz dažiem mazliet muļķīgiem jautājumiem, rodas cieņa. Grāmatā trūkst nianšu, kas visdrīzāk autori dzīvē padarīja par interesantu stāstnieci.
Grāmatas beigu daļā vairākas nodaļas ir veltītas līdzcilvēkiem, viena no tām ir arī par Alvi Hermani. Sākotnēji biju domājis to citēt šeit, jo interesanti, tomēr pārdomāju, jo to var viegli izraut no konteksta un tad citāts izskatītos nejēdzīgi. Freimane ir citējusi Alvja Hermaņa Dienasgrāmatu, kurā viņš raksta, ka Freimane no politikas neko nesaprot, bet tas arī neesot vajadzīgs, jo viņa zinot citas lietas. Diez vai Valentīna to ņēmusi ļaunā, bet viņa nav kautrējusies tālāk paust savu viedokli “kā vajag” un “kā nevajag” politikā. Nepiekritu. Freimanes kundzei neviļus sanāca mani pārliecināt, ka Hermaņa kungam viedoklis par viņu bijis visnotaļ precīzs.
Subjektīvais baudījums 7/10. Autore gandrīz neko nestāsta par savu meitu un savu palīdzi, faktiski mājkalpotāju. No vienas puses to var saprast, bet no otras tādu svarīgu detaļu trūkums traucē izveidot priekšstatu par viņu kā cilvēku.
Visbeidzot personīga piezīme no manas puses. Gāju cauri kapiem, prātoju, ko un kā rakstīt par šo grāmatu. Galīgi nebija ideju. Pēc maza brītiņa ieraudzīju kapa plāksni ar Valentīnas Freimanes vārdu. Gada skaitļi liecināja, ka tā ir cita sieviete, un tomēr.