Reiz Haruki Murakami uzrakstījis garāku stāstu, ko publicējuši žurnālā, bet grāmatā tas nekad neesot izdots. Autoram šķitis, ka tas izgājis pasaulē priekšlaikus. Labprāt to nebūtu nemaz izdevis, bet to vairs nevarēja mainīt. Viņš nodomājis reiz stāstu pārrakstīt. Tā tapusi Skarbā brīnumzeme un pasaules gals – viena no autora mīļākajām paša sarakstītajām grāmatām. Tomēr tēma nav likusi mieru un autors vēlējies stāstu papildināt. 71 gada vecumā viņš ķēries pie darba un uzrakstījis “Pilsēta un tās nedrošie mūri”. Autors juties gandarīts par pabeigto darbu un nolicis manuskriptu uz pusgadu malā. Pa šo laiku viņam radusies sajūta, ka ar to vien nepietiek, tapusi otrā un trešā daļa. Visas trīs apvienotas vienā grāmatā “Pilsēta un tās nedrošie mūri”.
Tāpat kā Skarbajā brīnumzemē šajā darbā aprakstīta slēgta pilsēta, kurā strādā sapņu lasītājs. Mazliet atšķiras detaļas, bet katram šī pilsēta esot mazliet citādāka. Paralēli risinās stāsts par 16 un 17 gadus vecu jauniešu draudzību un mīlestību. Bijušajam jauneklim aprit 45, viņam nākas apciemot pilsētu, atrast un pazaudēt gan sevi, gan savu ēnu, gan mīļoto meiteni, gan viņas ēnu. Ēnu nevar uztvert tikai burtiski, tā ir kā otrs “es”. Stāstam ritot, varoņiem pievienojas izbijis privātas bibliotēkas īpašnieks, bibliotēkas administratore, autisks zēns un vientuļa kafejnīcas vadītāja. Robežas starp pagātni un nākotni, reālo un izdomāto, sevi un savu ēnu kļūst neskaidrākas.
Cienījamajam japāņu autoram grāmatas izdošanas gadā bija 74 gadi. Nezinu, vai mēdz būt rakstnieki, kas lieliskus darbus rada arī tik pieklājīgā vecumā. Pirms lasīšanas neviļus gribējās jautāt, vai Murakami joprojām gribas rakstīt grāmatas? Kāpēc viņš to dara? Vai autora tagadējie darbi spēs uzrunāt līdzīgi iepriekšējiem?
Tāds, mazliet sabijies no iespējamas vilšanās, reizē cerot uz kaut ko skaistu un mēģinot nesacerēties, ķēros pie lasīšanas. Es biju pilnībā iekšā jau pēc pāris lappusēm. Nav daudz grāmatu, kam tas būtu izdevies. Vēl vairāk. Pēc pārdesmit lappusēm es piepeši sapratu kaut ko svarīgu par sevi pašu. It kā skatījumā pašam uz sevi es pēkšņi būtu atradis citu, atbilstošāku perspektīvu. Es jau labu laiku vairs neesmu vecumā, kad tā mēdz gadīties.
Grāmatas pirmā daļa ir dažādu ilgošanās nokrāsu pilna. Patiesībā to nemaz nevar izstāstīt. Murakami ir noskaņu radīšanas ģēnijs. Var uzburt skumjas, ilgas, dusmas un visu ko citu vairāku lappušu garumā. Bet 160 un tā, lai nešķistu ne pārspīlēti, ne samāksloti?
Otrā un trešā daļa ir citādākas, tajās akcents viegli pārvirzīts no gaisotnes uz notikumiem. Jāsaka godīgi, ka arī bez autora pēcvārda, kurā viņš skaidro grāmatas tapšanas vēsturi, šķita, ka grāmatas otrā un trešā daļa ir gandrīz kā nākošā sezona televīzijas seriālā. Cita noskaņa un grūtāk saprast galvenā varoņa rīcības motīvus. Šis darbs līdzīgi citiem autora darbiem nav gluži visiem lasītājiem. Neskaidrības, neizskaidroti momenti, notikumu trūkums, pieklājīgie varoņi un droši vien vēl daudz kas cits lasītāju var arī nokaitināt. Nebūs tā, ka, pabeidzot grāmatu, viss paliks pilnīgi skaidrs. Manuprāt, šī nav pati labākā autora grāmata, bet tas vairāk tāpēc, ka grāmatas pirmā daļa uzlikusi neaizsniedzami augstu latiņu nākošajām. Ļoti labi varu saprast, ka pirmā daļa reizē ir gan pabeigts darbs, gan prasa turpinājumu. Noteikti ir arī lasītāji, kam otrā un trešā daļa patīk vairāk nekā pirmā.
Autora cienītāji Pilsētā neko radikāli atšķirīgu no citiem autora darbiem neatradīs. Murakami ir rakstījis par to un tā, kā pats prot vislabāk, un nav centies par varītēm būt atšķirīgs. Manuprāt, tas ir labi.
Subjektīvais baudījums 9/10.
Starp citu, šī ir pirmā autora grāmata, kas ir manā īpašumā. Jā, tikai tagad.
Ierakstam pievienotais grāmatas vāka attēls ir kādam no angļu valodas izdevumiem. Manuprāt, tas ir atbilstošāks nekā latviešu izdevumam.