“Mazpilsētas meitenes” ir pavisam svaigs autores Santas Irbes debijas romāns. Uzzināju par to autores bloga ierakstā un uzreiz piekritu aicinājumam “uzrakstīt atsauksmē visu, kā ir — the good, the bad and the ugly“.
Darba galvenā varone ir meitene. Vienubrīd turēju sevi aizdomās, vai neesmu palaidis garām viņas vārdu, bet pati autore apstiprināja, ka grāmatā ir minēti tikai viņas iniciāļi. Tie ir I.C. Tā kā Ilze Ceriņa vai Inta Cielava – kas nu kuram labāk patīk.
Romāns sākas ar pārvākšanos, kam seko neliels atmiņu ceļojums par kādu ceļojumu, kam seko brauciens uz absolventu vakaru, kam savukārt seko atmiņas par bērnudārza gaitām un skolas laikiem. Tad gan hronoloģija stabilizējas un lasīšana no “kas atkal…” pakāpeniski kļūst par patīkamu un harmonisku procesu.
Pārliecinoši lielākajā daļā grāmatas darbība norisinās skolas gados. Ilgāku brīdi centos uzminēt iespējami precīzus notikumu norises gadus. Sākotnēji šķita, ka I.C. dzimusi kādā 1989.-1990. gadā, bet piepeši pirmajā septembrī parādās Vadonis un vēlāk pat jāpiedalās pirmā maija demonstrācijās. Lai arī pats pirmo klasi uzsāku okupētajā Latvijā, tomēr man nekādi noģīmji klasē pie sienas nekarājās, tāpēc varu vienīgi minēt, ka varbūt domāts bija Ļeņins? Vēlāk tekstā tiek atklāts, ka I.C. 1999. gadā uzsākusi mācības 12. klasē.
Skolas laikā ir daudz ievērības cienīgu notikumu. Jāraksta atmiņu klades un jāskatās, ko sarakstījuši citi, īpaši jautājumā par simpātijām. Jāpiedalās popielā, protams, kā Spice Girls. Jāēd saldumi un jānomet liekais svars. Jāiegūst gada Mis Ziņkārības tituls. Jāklausās simpātisku džeku gaudās par iepriekšējām attiecībām. Jālasa tualetē, ka esi resna govs un smirdi pēc čurām. Jārunā par TO – kura, kurš un kur TO izdarījuši. Tusiņos jāatšuj nogribējušies vienaudži. Puišiem jāzvana erotiskajiem tālruņiem, jāatriebj pamesta meitene. Pie tam ar skolu grāmata nebeidzas, jūtami mazāk, bet šis tas notiek arī studiju un vēl vēlākos gados.
I.C. ar draudzeni Janu raksta romānus par klasi. Vārdi mainīti uz trevoriem un selīnām, bet visiem tāpat viss skaidrs. Reizēm viņas raksta kopā, reizēm atsevišķi. Abas apmeklē jauno žurnālistu pulciņu un ir nolēmušas kļūt, ja ne par žurnālistēm, tad vismaz par rakstniecēm gan. Tomēr nekāds Ilfs un Petrovs no meitenēm nesanāk. I.C. spēcīgi izjūt Janu kā konkurenti, turklāt šīs jūtas visdrīzāk ir abpusējas. Laika gaitā abas ar otras gara darbiem izdarās diezgan neglīti.
Rakstīšana ir grāmatas caurviju motīvs. Liela nozīme ir zaļai kladei, kurā ar roku rakstīts romāns par klases pārīti. Vēlāk tā noklīst, tad atkal uzrodas, tiek savākta, atdota un beigu beigās pazūd pavisam (ja I.C. šo lasītu, es ieteiktu pameklēt kādā no somām, kur tā ielikta, lai nepievilktos ar speķa aromātu).
Kā pati autore norādījusi, mērķis bijis uzrakstīt par meiteņu draudzību. Ko gan es saprotu no meiteņu draudzības, bet manā izpratnē galvenajai varonei draudzeņu vispār nav. Ir nozīmīga emocionāla atkarība, ir klasesbiedrenes, ar kurām reizēm ir ciešāks, reizēm vājāks kontakts, bet nemana sirsnību, rūpes vai iejūtību. Toties ir nejaucības un cūcībiņas. Kā saka, “nav nekā indīgāka par draudzīgu sieviešu kolektīvu”. Bet, protams, te ir skola – vide, kurā topoši pieaugušie bieži vien sevi izrāda no vissliktākās puses.
Galvenā varone nav ne tā jaukākā, ne konsekventākā būtne zemes virsū, lai neteiktu vairāk. Ne vienmēr var saprast viņas rīcības motīvus. Daudzviet būtu noderējis izvērstāks iekšējais monologs. Jo noslēpumainība zināmā mērā ir laba lieta, tomēr ar katru nākošo nesaprotamību paliek aizvien grūtāk just līdzi. Te viņai vajag to zaļo kladi, te nevajag, te viņa bez Janas faktiski nespēj dzīvot, te atkal aizmet vienīgo viņas vēstuli prom un pat neapsver domu piezvanīt. Par pēcāko līgavaini vispār neizteikšos. Nav tā, ka nepateiktais sagrauj ticamības momentu, bet pārāk bieža variantu minēšana pie sevis “Viņa uzcepās par draudzenes attieksmi? Vai viņa beidzot ir sapratusi, ka draudzeni vairs nevajag? Viņa beidzot izdomāja mācīties un nav vairs laika? Vai viņai vienkārši ir emociju uzplūdi?” daudz prieka nesagādā.
Skolas laika stāsti ir grāmatas lielākā un savā ziņā arī mulsinošākā vērtība. Jo kas varētu būt to piemērotākā mērķauditorija? Skolnieki? Es ilgi par to domāju. Salīdzinoši nesen lasīju Zanes Daudziņas stāstus par bērnību komunālajā dzīvoklī. Tie bija gaiši, saulaini stāsti ar priecīgu noskaņojumu, lai arī ne viss rakstītais bija jauks un rozā. Mērķauditorija – minu, ka visvairāk pieaugušie vecumā no 50. Šis, protams, ir cits žanrs, bet realitātes sajūta “Mazpilsētas meiteņu” skolas laika stāstos ir diezgan izteikta. Tikai stāsti nepavisam nav gaiši un saulaini, tiesa, nav arī pārspīlēti drūmi vai izteikti bēdīgi.
Šķiet, ka “Mazpilsētas meitenes” saprotamākās būs pieaugušajiem 40-50 gadu vecumā. Tajā pašā laikā tā ir lieliska grāmata pusaudžu vecumam. Tāpēc, ka tā ir reāla. Neesmu pusaudžu literatūras eksperts. Un tomēr man radies priekšstats, ka ir daudz grāmatu mazākiem bērniem. Jau lielākiem ir visādi Hariji Poteri un vēl nez kas safantazēts, vai arī bezgala primitīvi romāniņi. Savukārt pēc tam seko jau pieaugušo literatūra visā savā žanru daudzveidībā un kvalitātes variācijās. Reālu grāmatu par pusaudžu laiku – tādu, kurās bez (nemākulīgi slēptas) morāles būtu rakstīts par sliktiem draugiem, kautiņiem, ekshibicionismu, seksu, iebiedēšanu, ēšanas traucējumiem utt. praktiski nav. Vienīgais, kas ātrumā nāk prātā, ir Jelgava 94, bet Jelgava tomēr pamatā bija par pavisam ko citu, citā laikā un no citas perspektīvas.
Ja jau piekritu aicinājumam, tad jāraksta arī par the bad and the ugly? Videointervijā autore minēja, ka viņai no sākuma bijis romāna sākums un romāna beigas, bet nav bijis, ko likt pa vidu, un vispār pēdējā nodaļa nākusi smagi. Toties labu romānu varot uzrakstīt, ja ir skaidrs romāna sākums un beigas. Iespējams, paļaušanās uz šo formulu nav nākusi par labu.
Pirmās nodaļas kļūst saprotamas tikai pēc tam, kad ir izlasītas visas pārējās, iepazīti personāži, apmēram apjausta viņu motivācija. Grāmatas pirmā un otrā nodaļa notikumu hronoloģijā būtu pirms pēdējās nodaļas. Es saprotu, ka autoram, iespējams, arī redaktoram viss ir pilnīgi skaidrs, jo viņi romānā ir pilnībā iekšā un redz to pilnīgi citādāk, bet lasītājam, kurš sāk stāstu no sākuma, visi tie daudzie sākuma tēli neko neizsaka, viņš knapi varbūt sāk ar viņiem sarast, kad, hops, atkal pagrieziens par 90 grādiem. Turklāt, pat pārlasot pirmās nodaļas, man nekļūst skaidra I.C. motivācija doties uz absolventu vakaru. Lai arī tā skaidri uzrakstīta priekšā, viņa izturas tā it kā meiteni tur nekas neinteresētu un I.C. būtu aizvilkta kādam līdzi. Tāpat galvenā varone arī min, ka nesen šķīrusies. No kā? Kāpēc? It kā tas nav svarīgi. Bet tomēr!
Tālāk šajā rindkopā būs maiteklis, bet bez tā šoreiz nevaru iztikt. Beigas ir kontrastējoši mierīgas un apcerīgas. Diemžēl tajās nav atbilžu uz kāpēc, vai arī kas tad īsti notika tālāk, vai ar ko tas viss beidzās. Liekas, ka I.C. rod zināmu samierināšanos pati ar sevi, bet varbūt arī nē. Īsti jau viņa no savas pagātnes neatvadās, drīzāk pēc ilgākas uzkavēšanās neskaidru iemeslu dēļ aizmūk prom. Lasītājam tās ir stāsta beigas. Bet varones I.C. stāstam tās nav beigas. Emocionālā atkarība varbūt ir mainījusies, bet nekur nav zudusi. Kladi tikko vēl vajadzēja, bet atkal ir spējš mirklis, kad vairs nevajag, un lasītājs, I.C. pazīdams, diez ko netic spontānā viedokļa stabilitātei. Draudzenei it kā nokļūts tuvāk, bet atrasta tā arī nav. Ko tālāk darīs pati I.C.? Nav ne jausmas. Kāpēc viņai jāpamet pilsēta uz mūžīgiem laikiem? It kā tāpēc, ka tur nekas vairs nav palicis, bet, ja tā godīgi, tā taču ir tikai sevis mānīšana? Bet varbūt es visu sapratu pilnīgi citādāk nekā bija domāts?
Romānu izlasīju trīs dienās, bija grūti atrauties. Ja neskaita pašu sākumu un pašas beigas, neradās sajūta, ka mani kā lasītāju ved pa noteiktām sliedēm un ka stāsti ievietoti noteiktā scenārijā. Man tas ļoti patika, jo nevarēju uzminēt, kas sekos tālāk.
Subjektīvais baudījums – labi, kas desmit baļļu sistēmā atbilst septītniekam. Ja liekas, ka tas ir maz, tad neņemiet to pārāk nopietni, galu galā ko es no mazpilsētas meitenēm spēju saprast?
Ceru, ka šo izlasīs arī mana meita, kad būs mazliet vecāka.