Kurts Vonnegūts – Līķu Pēteris, Kaķa šūpulis

Ar Vonnegūta daiļradi pirmoreiz iepazinos apmēram 20 gadu vecumā tad, kad zāle bija zaļāka un pats naivāks. Neatceros vairs, ko lasīju, bet man patika gan stils, gan tēmas, vārdu sakot, praktiski viss.

Brīvajiem brīžiem biju ievilcis telefonā kaut kur nebūt dabūtu elektronisku versiju un nu tai pienāca sava reize. Līķu Pēteri ļoti neskaidri atcerējos, bet Kaķa šūpuli nemaz. Bet nekādu lāga atsauksmi es uzrakstīt nevaru. Sev par pārsteigumu un īgnumu man jāatzīst, ka Vonnegūts ar savu pacifismu mani sācis jūtami kaitināt.

Līķu Pēterī kādas visnotaļ jokainas ģimenes dēliņš raida gaisā šāvienu, kas nelāgā kārtā nogalē viņam nepazīstamu grūtnieci. Cietumā puisis neiet, jo nepilngadīgs, tāpēc termiņu atsēž viņa tēvs. Tad nu puisis kaut kā dzīvo tālāk. Aprakstītas viņa dīvainās ģimenes locekļu gaitas. Kādā brīdī viņu pilsēteli iznīcina neitronu bumba; īsti nav skaidrs kāpēc, saprotiet, vienkārši gadījās.

Lasīt jau varēja un objektīvi tas nav slikts darbs. Tur nav primitīvas morāles, pilnīgi ne uz to pusi. Bet nesajust autora akmenscieto nostāju arī nav iespējams.

Ar Kaķa šūpuli gāja daudz sarežģītāk. Iesāku, uz dažām dienām sanāca pauze, un secināju, ka lasīšana jāatsāk ar pamatīgu piespiešanos, jo neko daudz no lasītā neatceros un tas pats interesants nebija. Kaut kā aizmocīju līdz beigām, bet ieskenētajai grāmatai nez kāpēc daudz lappušu trūka. Ja vēlāk nebūtu pārlaidis acis grāmatas satura kopsavilkumam, nebūtu pat nojautis, ka labu daļu grāmatas nemaz neesmu lasījis.

Nezinu, vai trūkstošās lappuses daudz ko būtu mainījušas. Man bija grūti saprast ideju šim darbam, bet tas tomēr nebija jauki neparedzams. Vai tad tiešām atkal pacifisms? Izskatījās, ka tieši tā.

Es negribu karu, bet es mūsdienu pasaulē burtiski brēc acīmredzamais – lai ļaunums triumfētu, labajam pietiek neko nedarīt. Vonnegūtiskais pacifisms manā uztverē ir nekā nedarīšana. Ļoti vienkārša, populāra izvēle, bet es to šodien redzu kā pilnīgi kļūdainu.

Subjektīvais baudījums 4/10.