Grāmata par laulību manu uzmanību piesaistīja ar faktu, ka izdota 1936. gadā. Pašķirstīju, aplamības vai kaitinošas nejēdzības nepamanīju. Tātad var lasīt, lai gūtu priekšstatu par gandrīz 100 gadus vecu priekšstatu par to, kādai būtu jābūt pareizai laulībai.
Kā autors raksta,
Visi kaitīgie un nevēlamie pārpratumi un kļūdas laulības dzīvē samazināsies līdz ļoti niecīgiem apmēriem, laulība nesīs cilvēkiem gaišu prieku un spēkus, ja būs ievēroti un izpildīti šādi pamatnosacījumi:
- ja būs pareizi izprasta laulības īstā jēga,
- ja cilvēki stāsies laulībā, labi apzinādamies, kas tajā sagaidāms un kas nav sagaidāms,
- ja būs pēc iespējas samazinātas kļūdas dzīves biedra izvēlē,
- ja laulātie draugi izpratīs, kā laulības dzīve veidojama, lai tā būtu jauka un vērtīga,
- ja laulātie draugi izpratīs, kā novēršami tie cēloņi, kas sākuši ārdīt viņu laulības dzīvi, ja viņi pratīs arī irstošo laulību atjaunot.
Tie nu ir tieši tie jautājumi, kam vispār veltīta šī grāmata.
Pirmais iespaids nebija tas labākais. Šķita, ka lasu smagnēji rakstītu sacerējumu, kura autors bez atsaucēm vai īpaša pamatojuma stāsta savu versiju, kā būtu pareizi jādzīvo. Mūsdienās tā neraksta, vai arī esmu pieradis lasīt vienkāršāk formulētas domas. Bet, jo tālāk lasīju, jo biežāk nācās atzīt, ka autors raksta visnotaļ pārdomāti un ka grāmata nav nekāds īsu žurnālpatiesību apkopojums. Ausēja viedoklis vietām var šķist vecmodīgs. Bet vai tāpēc arī nepareizs? Es tā negribētu apgalvot.
Lūk, autora viedoklis par bērniem. Sākotnēji tas šķiet nomācošs, bet kopā ar beigu daļu nevaru tam nepiekrist.
Neapšaubāmi, tā ir ļoti slimīga parādība, ja kādā tautā apstājies vai slīd lejup dabīgais pieaugums. Bet uz šo slimību arī jāraugās kā uz slimību, un tā jāārstē. Ja sāk attīstīties bezbērnu ģimenes, tā ir zīme, ka rodas slimas ģimenes. Slimību pašā saknē tomēr nenovērsīs, paskubinot slimnieku vai to piespiežot intensīvāk funkcionēt. Ja slimnieks būs izveseļojies, tad izzudīs arī visas neveselīgās parādības. Tā tad, lai izārstētu ģimenes no bezbērnu slimības, ir jānovērš tie cēloņi, kas ir šās slimības pamatos. Pa daļai tie ir saimnieciska rakstura – ģimenes eksistences nepilnīgs nodrošinājums, it sevišķi plašas jaunatnes daļas pārāk ilgi nenodrošinātais materiālais stāvoklis, kas stipri apgrūtina un novēlo laulību noslēgšanu. Šie apstākļi labojami. Bet tie nav vēl galvenie slimības cēloņi. Vissvarīgākais cēlonis ir – pareizas izpratnes trūkums cilvēkos par ģimenes dzīves īsto saturu un cilvēka dzīves saturu un, otrkārt, ģimenes lomas un uzdevumu stipri nepilnīgais novērtējums sabiedrības uzskatos. Ja būs novērsti šie cēloņi, ja cilvēki pareizi izpratīs ģimenes dzīves lielo lomu un īsto saturu tiklab visas valsts, kā arī sabiedrības un savas personīgās dzīves mērogā, tad cilvēki vairs neizvairīsies ne no ģimenes dzīves, ne bērniem.
Ar to vien ir par maz, ka bērnus nostāda kā ģimenes cilvēku pienākumu pret valsti. Cilvēkus ir diezgan grūti pieradināt pie pienākumiem, kamēr viņi neizjūt tieksmi pildīt to, ko no viņiem prasa pienākums, kamēr pienākums nav atradis viņos dziļu un katēgoriski pārliecinātāju motīvāciju. (..) Vēl ļaunāk: bērnu jautājuma un ģimenes dzīves nostādīšana šādā plāksnē ļoti daudzus apvaino un līdz ar to netieši noskaņo pret šāda pienākuma pildīšanu. (..) Tāpat kā īstam māksliniekam ir tiesība apvainoties, ja uz viņu raugās tikai kā uz amatnieku, tāpat jo vairāk tiesības ir apvainoties mātei, ja viņu pielīdzina kādai dzīvā spēka ražošanas mašīnai. Bērns nav un nedrīkst būt kāds “sociāls pasūtījums”. Bērnu nedrīkst pārvērst par cilvēka pienākumu. Bērnam jākļūst par cilvēka skaidrāko, dziļāko ilgu piepildījumu. Bērnam pašam kā tādam jābūt cilvēka mērķim!
Tālāk autors raksta par bailēm no nāves. Bērni ir tie, kas ļauj tikt pāri savai neizbēgamajai fiziskai iznīcībai. Jo viņos cilvēka dzīve turpinās, turklāt tas var notikt atjaunotā, pilnīgākā veidā.
Bez bērniem dzīvei vispār nebūtu nekādas jēgas. Jo kāda jēga būtu zinātnei, kultūrai, ja tai pēc kāda laika sprīža draudētu pilnīga iznīcība. Šāds stāvoklis cilvēkam atņemtu katru prieku dzīvot, strādāt, censties, domāt, pētīt – visu to, kas ir tik vērtīga viņa dzīves sastāvdaļa, kas viņam dod tik gaišus pārdzīvojumus, laimes brīžu sajūtas.
Autors arī piemin, ka bērna rašanās savā ziņā audzina un veido abus laulātos draugus.
Nenoliedzot, ka bērns var nest daudz prieka, viens otrs domā, ka bērns sagādājot lielas rūpes, traucējot dzīvi u.t.t. Baidīdamies no vienas vai otras neērtības, daudzi no bērniem atsakās, nemaz neaptverdami, cik paviršs bijis viņu vērtējums un ko viņi zaudē.
“Bērns sagādā rūpes!” tāds ir viens no visparastākajiem iebildumiem pret bērniem. Uz to var atbildēt ar pretjautājumu: vai tad rūpes vien pašas par sevi jau padara dzīvi nevērtīgāku vai nepatīkamāku? To gan var darīt zūdīšanās, bet ne rūpes kā tādas. Ja cilvēkam savā dzīvē ne par ko nav jārūpējas, viņš ātri var nonākt līdz dzīves apnikumam. Viņa dzīve ne tikai kā nekļūst bagātāka un laimīgāka, bet pārmērīgi tukša un nabaga. Daudzreiz taisni tā apziņa, ka ir kāds cilvēks, par ko rūpēties, dod lielāku darba un dzīves prieku. Cilvēku, kam nav nekādu rūpju, ātri var pārņemt vienaldzība, fiziska un psīchiska kūtrība, jā, pat zināms trulums. Viss tas kā rūsa saēd viņa dzīvi.
(..) Var droši teikt: tikai tas, kam bērnu vēl nav, un tikai tikmēr, kamēr viņam to vēl nav, var baidīties no rūpēm par bērnu. Kam bērni jau ir, tie labprāt šās rūpes nes!
(..) Ir laba tiesa ļaužu, sevišķi jaunības gados vai pusmūža pirmā pusē, kas tiktāl iegrimuši savos aizspriedumos, ka viņus “nekādi pierādījumi nevar pārliecināt”: viņi cieši turas pie savas “nemaldības”, ka “no bērniem nekas labs nav gaidāms” un “dzīvē ir daudz svarīgāki uzdevumi”. Uz katru pierādījumu viņi gatavi atbildēt ar simts jauniem aispriedumiem vai “pārliecībām”. Ir tomēr viens ceļš, kā arī viņi varētu viegli pārbaudīt savas pārliecības spēku. Lai pajautā viņi vienam vai otram bērna tēvam: vai tas būtu ar mieru atteikties no saviem bērniem, tā atkal “atbrīvojoties no visām rūpēm” un kļūstot “brīvs cilvēks”? Bērnu “principiālie pretinieki” var būt droši: ja tas nebūs kāds pavisam patoloģisks gadījums, no visām bērnu mātēm un arī no visiem bērnu tēviem viņi dzirdēs vienu un to pašu atbildi – nē! Bērns ieņem šo cilvēku dzīvē tik svarīgu un neaizstājamu vietu, ka to nedz kāda “brīvība”, nedz kaut kas cits nevar aizpildīt. Un tad var pajautāt tiem pašiem tēviem: vai tāds pat uzskats par bērniem kā pašlaik viņiem ir bijis vienmēr, arī agrāk? Ja atbildes būs patiesas un vaļsirdīgas, tad ļoti daudzos gadījumos šie tēvi pateiks, ka kādreiz arī viņi ir domājuši tāpat, kā domā pašlaik bērnu principiālie pretinieki! Arī viņi tā tad ir maldījušies, tāpat kā maldās tie, kas vēl tagad skatās uz bērniem kā uz kādu nepatīkamu parādību, bet viņi saviem maldiem jau ir tikuši pāri. Vai tad nav pareizākais ikvienam izprast to un censties tikt ātrāk pāri tiem maldiem, kas pašlaik viņiem vēl izliekas tāda “nemaldība”?!
Visvairāk mani uzrunāja Ausēja pārsteidzošā, bet absolūti loģiskā doma, ka tieši jaunatne ir vecmodīga, nevis otrādi. Domāts pamatā mīlas jautājumos, bet to var vispārināt arī uz daudz ko citu.
Jo nopietnāk par visu to padomāsim, jo skaidrāk izlobīsies patiesība, ka tiklab citos dzīves jautājumos, kā jo sevišķi mīlas un laulības jautājumos “novecojušies” uzskati patiesībā ir nevis vecākai, bet tieši jaunākai paaudzei. Mīlas jautājumos jaunatne savā ziņā dzīvo vēl tikai tālas pagātnes uzskatos. Tas, kas viņai liekas tik moderns un jauns, īstenībā ir tikai kaut kas ļoti sens, kas nav vēl viņā sasniedzis savu tālāko attīstības pakāpi. Jaunatne nav vēl izaugusi līdz tām atziņām, kas ir jau vecākai paaudzei. Viņa, sevišķi mīlas jautājumos, daudz ko vēl vērtē stipri vienpusīgi, šauri, bieži vien pārāk fizioloģiski, jo psīchiskās parādības viņā nav vēl izraisījušās visā pilnībā. Maldus par uzskatu “svaigumu” dod vienīgi viņas pašas jaunība un kontrasts starp viņas un vecākās paaudzes uzskatiem. Jaunatnes mīlai tomēr ļoti bieži patiesībā ir nevis kādas patiesi modernas mīlas, bet ļoti senu laiku mīlas raksturs. Ar laiku jaunatnes uzskati paplašināsies un padziļināsies, līdz ar to jaunatnes uzskats kļūs tālredzīgāks, pilnīgāks, tā tad arī patiesi modernāks. Bet pa to laiku tās vietā jau būs stājusies jauna paaudze, kas savā jaunības naīvumā šos uzskatus jau sauks par “nemoderniem” uzskatiem!
Sarakstīju garus citātus, bet grāmata tiešām ir tik specifiska, ka bez to palīdzības es nemācētu izstāstīt, cik savdabīgs stils tai piemīt. Teikt, ka būtu sajūsmā nevaru, bet tas tikai neierastā izteiksmes veida dēļ. Subjektīvais baudījums 6/10.
Vai guvu iespaidu par to, kādai laulībai vajadzēja būt ulmaņlaikos? Ne pārāk. Ausēja kungs aprakstījis idealizētas ainas. Viņa apraksts gan spilgti izceļ mūsdienu anomālijas, ja par tām aizdomājas. Tādas kā
- vīrieši un sievietes, iestrēguši pusaudža dzīves uztverē, un pat neapjauš, ka tā ir problēma,
- homoseksuāli pāri, kas grib privilēģijas kā parastai ģimenei,
- uztiepta dzimumu vienlīdzība, nedomājot par sekām.
Autors dažus mēnešus bijis Latvijas Izglītības ministrs. Strādājis arī Rīgas domē un parlamentā. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā Ausēju deportēja uz PSRS, kur viņu apsūdzēja par piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā un nošāva 1942. gadā. Turpat ieslodzīja arī viņa dēlu, ko nošāva astoņas dienas vēlāk.