Andrejs Upīts – Zelts

Andrejs Upīts ir viens no nedaudzajiem slavenajiem latviešu rakstniekiem, kam es vēl tikko nevarēju nosaukt nevienu darbu. Ja pameklē internetā, tad atrodas Zaļā zeme, bet kā nelasīts darbs man tas neko neizsaka, vismaz man to skolā lasīt nevajadzēja. Ir arī Sūnu ciema zēni, kas ir viena no retajām grāmatām, ko esmu pametis pusceļā.

Upīša Zelts ir samērā neliels romāns, viens no pirmajiem autora darbiem, tapis 1914. gadā. Kāda veca, nabadzīga skrodera vecākais dēls Augusts Sveilis piepeši kļūst stāvus bagāts. Ļaudis mēļo visu ko, bet it kā, strādājot par kučieri, esot kļuvis par mantinieku kādai bagātai kundzei. Čalis tad nu uzdzīvo, kā mācēdams, turklāt dara to nemitīgi. Savus radiniekus arī neaizmirst, ņem tos līdzi uz Rīgu, visus iemitina sešistabu dzīvoklī, dod naudu. Vēlāk Sveilis iesaistās krājaizdevu biedrības darbā, gāž esošo valdi un pie teikšanas tiek pats ar saviem domubiedriem. Savu kapitālu viņš tomēr pamanās izputināt, bet, reformējot krājaizdevu sabiedrību par kredītbiedrību, tiek pie iespējas aizņemties papildus naudu. Sveiļa brālis Roberts sapinas vispirms ar uzdzīvotājiem, tad ar kādu sievišķi un pamet mācības. Māsa Made pucējas uz nebēdu un lenc kādu Rodolfu Lodziņu, kuram savukārt Made nepatīk.

Faktiski visu arī izstāstīju. Nekas daudz tur nenotiek. Uzsvars ir uz naudas tērēšanas aprakstiem. Upīts nav mēģinājis iepazīstināt lasītāju ar krājaizdevu biedrības darbības un valdes vēlēšanu principiem. Nezinu, vai viņš uzskatījis, ka tos visi tāpat zina, vai domājis, ka nav vērts tērēt tinti lietišķām detaļām, jo galvenais taču ir cilvēku jūtas, to apraksti un savstarpējā satiksme!

Lasīšana nebija īpaši baudāma. No sākuma šķita, ka beigās noteikti jābūt bankrotam. Tomēr Upīts pamanījās mani pārsteigt pilnīgi negaidītā veidā. Es teiktu, ka darbam vispār nav beigu. Tuvojoties noslēgumam, tas drīzāk līdzinājās tēlojumu apkopojumam, nevis romānam.

Autora kreisie politiskie uzskati ir stipri jūtami. Tas kaitina. Vēlāk palasīju, ka Andrejs Upīts bijis ārkārtīgi ražīgs rakstnieks. Pēteris Stučka viņu savulaik nodevējis par Latvijas komunisma dvēseli. Nožēlojami, ka šī kolaboracionista milzīgais piemineklis joprojām rēgojas pašā Rīgas centrā pie Kongresu nama.

Domāju, ka šis darbs laika pārbaudi nav izturējis un mūsdienās to vajadzētu lasīt vienīgi pētniekiem. Subjektīvais baudījums 3/10.