2015. lasītais II

Pirms kāda laika biju nolēmis par grāmatām vairs nerakstīt. Man šķita, ka galīgi nav vērts spiest no sevis laukā rindas par grāmatām, kuras nav uzmanības cienīgas. Bet man tomēr gribas veltīt vismaz dažus vārdus tiem gara darbiem, kuri man sagādājuši prieku. Lai būtu vieglāk salīdzināt, norādīšu arī subjektīvā baudījuma atzīmi.

 

Alberto Moravia – Romas stāsti

Daudzi nelieli stāstiņi, kuros vienmēr ir kāds noziegums vai vismaz kāda zemiska nodevība. Izskatās, ka PSRS laikā to publicēja, lai lasītājs iepazītos, cik amorāla un noziedzīga ir rietumu pasaule. Kaut kā līdz beigām tiku, bet nevienam neiesaku. 3/10

Marčello Ardžilli – San Lorenco kvartāla bērni

Autors ir sarakstījis, manuprāt, pavisam interesantu bērnu grāmatu Atomino. Mani interesēja, vai te arī neslēpjas kāda pērle. Neslēpās. Tāds ideālistisks, mazliet komunistisks stāsts par bērniem, viņu divām karojošām nometnēm un bezgala jauku neredzīgu puisi, kurš abas karojošās puses vēlas samierināt. Ir bērnu grāmatas, kuras var lasīt arī pieaugušie un šī nav no tām. 5/10

Kustīgās bildītes lauku sētā

Šajā grāmatā ir daudz bilžu ar zīmētiem zvēriem, onkuli un traktoru. Daži no attēliem ir kustināmi. Papīrs ciets, ātri var tikt līdz beigām. Teksta gandrīz nav vispār, tādēļ labi piemērota tiem, kuri lasīt neprot. Pārējās bērnu grāmatas aprakstīt negribas. -/-

Andris Caune – Rīga pirms 100 gadiem. Klusais centrs

Andris Caune – Rīga pirms 100 gadiem. Ziemeļu priekšpilsēta

Andris Caune – Rīgas vecpilsēta

Pirmajās divās grāmatās formāts ir: senās Rīgas attēls vienā lappusē, aprakstošs teksts otrā. Man ļoti patīk, ja nu vienīgi paskaidrojošo tekstu gribētos garāku. Rīgas vecpilsētā, kas ir sērijas pirmā grāmata, teksti tiešām ir garāki un to bija ļoti interesanti lasīt, toties attēli tikai melnbalti un tie varēja būt arī lielāki. 9/10 visām trim.

Jānis Lejnieks – Rīga, kuras nav

Ļoti interesanta grāmata. Tā vēsta par reiz iecerētajiem projektiem Rīgā, kuri dažādu iemeslu dēļ daļēji vai pilnībā nav realizēti. Piemēram, lielais Rīgas rātsnams Smilšu / Basteja bulvāra krustojumā vai Rīgas metro. Uzzināju, ka Ulmanim pie sirds ļoti gājuši torņi. Tajā laikā bijis plāns nojaukt lielāko daļu Vecrīgas ēku, iekārtot taisnas ielas un uzcelt modernus namus valsts vajadzībām. Kuram gan vajadzīgas senās, nevērtīgas vācu laika celtnes? Lai tā vietā slejas nacionāla arhitektūra! Daļēji šis plāns realizēts, uzceļot Finanšu ministrijas ēku un nojaucot ēkas Doma laukumā. Vienīgais trūkumiņš bija vietām iztrūkstošas kartes un pieminēto vietu adreses. 9/10

Marks Tvens – Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Markam ilgi nebija darba. Bet tad viņš ieraudzīja, ka tiek organizēts kruīza ceļojums uz Eiropu un radās ideja. Marks devās pie laikraksta redaktora un ierosināja, lai viņam nopērk biļeti uz kuģa, bet viņš par to pretī sniegs ceļojumu aprakstus. Tā arī notika.

Grāmata ir viens bezgala garš iedomīga amerikāņa ceļojuma apraksts. Lai lasītājam būtu interesantāk, tas bagātināts ar dažādiem pārspīlējumiem. Kaut kā nomocīju šo visai žultaino sacerējumu līdz Itālijai un vairs nevarēju izturēt. 2/10

Lato Lapsa – Razbainieku salas

Lapsa ļoti daudz apraksta Klusā okeāna salās dzīvojošos cilvēkus, viņu senčus un to izdarības. Par pašām salām rakstīts tā pamazāk. Tomēr pienāk arī mirklis, kad it kā visiem tiem cilvēku un vēstures aprakstiem pienāk beigas un jau kļūst interesantāk, tikai tad arī uzreiz grāmata beidzas. 5/10

I. Saatčiane, L. Lapsa – Šofera dēls Minhauzens

Grāmata par Aināru Šleseru un neseno Latvijas vēsturi. Autori atraduši un pastāsta dažādas mazāk zināmas lietas par Aināru, tādējādi mēģinot izveidot saprotamu reālā cilvēka tēlu. Par precizitāti nevaru neko pateikt, jo Aināru nepazīstu, bet rodas iespaids, ka radītais tēls ir ļoti precīzs. Pats Ainārs mani interesēja mazāk, vairāk tā laika vēsture. 7/10

Gundars Ignats – Pārbaudes laiks

Autors apraksta gadu savā dzīvē, strādājot valsts darbā. Galvenais tajā ir nelieli mīlas piedzīvojumi un saspringti mirkļi darbā. Autors, šķiet, mēģinājis rakstīt liriski, ar epitetiem, bet tas liekas mazliet samāksloti un bez tā būtu varēts arī iztikt. Kopumā – var lasīt, bet var arī nelasīt un nekas briesmīgs palaists garām tādēļ nebūs. 6/10

Aleksandrs Solžeņicins – Vēža palāta

Autors apraksta apmēram divus mēnešus vēža palātā kādā no PSRS pilsētām. Grāmatu nevar nosaukt par dokumentālu, jo tajā nav tikai viens galvenais varonis, turklāt ir arī mīlas piedzīvojumi. Par daiļliteratūru to arī nevaru nosaukt, jo detaļas ir tik šausminoši reālas, ka nevar būt nekādu šaubu, ka tās ir pierakstītas no dzīves. Tiek parādīts ārstēšanas process “no iekšpuses” ar visiem trūkumiem, šaubām un bieži vien traģiskajām sekām. Emocionāli grāmata atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. 10/10

Marsels Prusts – Ziedošu jaunavu pavēnī

Šī grāmata bija gan brīžiem iemidzinoša, gan arī ļoti aizraujoša. Pirmajā daļā tiek aprakstītas galvenā varoņa romantiskās attiecības ar viņa iemīļoto meiteni un viņas māti. Otrajā daļā viņš dodas uz kūrortu kopā ar vecmāmiņu. Tur galvenais varonis sapazīstas ar dažādiem interesantiem cilvēkiem, iemīlas, grib iepazīties ar pievilcīgu meiteņu bariņu, cieš, ka tas neizdodas, bet savu mērķi tomēr sasniedz. Rakstīts tik reāli, ka autors un darba galvenais varonis liekas viens un tas pats.

Galvenais īsti nav sižets, bet veids, kādā notikumi tiek pasniegti. Lasot Prustu, ir sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti unikāls, īsta literāra pērle. Es vēlāk daudz domāju, kādēļ tā ir. Viena no versijām man bija, ka autoram nav pilnīgi nekādu kompleksu atklāt sava galvenā varoņa vājumu, muļķību un ievainojamību. Bet šie trūkumi tiek pasniegti, tos absolūti nevērtējot. Un tad brīžiem ir ļoti grūti lasīt, kā varonis nostrādā vienu otru muļķību, kuru pats (autors?) parasti nemaz nemana un kā cieš tā dēļ.

Prustu īsti nav iespējams “palasīt piecas minūtes”. Var, bet, ja tajā brīdī trāpīsies aprakstošāks fragments, tad būs grūti tikt uz priekšu. 9/10

Andris Jakubāns – 33 stāsti

Izlasīju kādus trīs stāstus un atmetu ar roku. Šķita, ka autors sevi nostādījis kādā daudz augstākā plauktiņā par saviem varoņiem. Tik ļoti, ka grūti saprast, kādēļ stāsti vispār tapuši. 1/10

Ieva Zole – Sarunas ar Māru Ķimeli

Ar Māru Ķimeli tiek runāts gan par dzīvi, gan teātri. Sanācis interesanti. Var uzzināt, kā Mārai gājis jaunībā, kā gājis studijās Maskavā, par viņas vecomammu režisori un, protams, teātri un izrādēm. Varbūt tikai par neredzētajām izrādēm lasīt nebija īpaši aizraujoši un diemžēl grāmata izdota 2007. gadā. Tātad no pieminētajām redzējis esmu tikai “Mēnesi uz laukiem” un “Trīs māsas”. 8/10

Rūperts Šeldreiks – Jaunā dzīves zinātne

Autors apskata dažādus zinātniski neatbildētus jautājumus par dažādu vielu sintezēšanu, gēniem, instinktiem, formu. Tiek izvirzīta un pamatota hipotēze, ka formu, instinktus nosaka morfiski lauki. Autors ir bioloģijas doktors un brīžiem viņa iedziļināšanās specifiskās, man nezināmās niansēs nedaudz garlaiko. Tas arī man šķita vienīgais grāmatas trūkums. 8/10

 

Tiksimies citā, vēl laimīgākā gadā :)!

Ir ko piebilst?