2015. gadā lasītais

Bailes un trīsas – S.Kirkegors

Vismaz pirmās padsmit lappuses ir veltītas Ābrahama dēla upurēšanas stāsta (mīta?) glorifikācijai. Ja man Dievs teiktu, lai upurēju viņam savu dēlu, es būtu pārliecināts, ka mani kāds mēģina izjokot vai arī mani piemeklējušas halucinācijas. Ābrahams pret sevi, acīmredzot, nav bijis tik kritisks. Viņš savā lepnībā iedomājies, ka pats Dievs runājis ar viņu un mierīgi mēģina veikt slepkavību. Jo, redz, tā esot Dieva griba. Nav svarīgi, kā šis stāsts beidzās. Katrā ziņā es to uztveru ļoti kritiski un izturēt stāsta pavāji argumentētu glorifikāciju jau padsmit lapaspuses bija daudz. Turklāt, ja grāmatas sākums ir tāds, tad stipri šaubos, vai tālāk tā ir daudz sakarīgāka. Katrā ziņā nebija un arī nav vēlēšanās lasīt tālāk.

Jauna cilvēka memuāri – Zigmunds Skujiņš

Šī astoņdesmito gadu grāmata mani pat visai negaidīti aizrāva. No sākuma it kā nekas īpašs nenotiek, bet tad pamazām notikumi iegriežas un aizrauj sev līdzi. Nedomāju, ka tie ir memuāri, drīzāk samērā secīgi notikumu apraksti jaunībā skatīti ar tā laika acīm, vērtēti pēc tā laika svarīgāko lietu mēra. Tas ir, mīlestība, nepatīkamas atklāsmes par sevi, irstoša draudzība, nāve, pārmaiņas ģimenē, filozofiski apcerējumi u.c. Man ļoti patika, ka varoņi ar savu raksturu un uzskatiem ir nevis statiskas vienības, bet laikā mainīgi cilvēki. Ja kas ne pārāk patika, tad dažas lietas ir tik ļoti iekļāvušās astoņdesmito gadu realitātē un kopējā dzīves uztverē, ka šodien tas vairs neliekas saistoši. Bet kopumā tas diez ko netraucē. Katrā ziņā šī grāmata man bija patīkams pārsteigums.

Lejup pa spirāli – H.Jeness

Šī grāmata man visai nejauši trāpījās pirkstos un sāku to lasīt, domādams, ka tā ir daiļliteratūra. Galvenie varoņie iedzēra, bet pēc vairākām lapaspusēm sekoja dažādu ar alkoholismu saistītu problēmu iztirzājums. Un tā tālāk. Diezgan ātrā tempā izrāvu cauri. Diez ko jaunas lietas neatklāju, arī nekādu sevišķu baudu lasīšanas procesā neguvu, bet kaut kā negribējās pamest grāmatu pusceļā. Ja tā būtu bijusi sevišķi garlaicīga vai demagoģiska, es to darītu, bet nemaz tik slikta tātad nav bijusi. Tomēr tā nav grāmata, kuru es kādam sevišķi ieteiktu lasīt. Vienīgi, ja kādu interesē lasīt par alkoholisma problēmām un sekām, tad, protams – uz priekšu!

Puikas neraud – A.Stankevičs

Šī grāmata ir bērnības stāstu apkopjums. Diezgan ātri rāvu cauri, lai tiktu garām neskaitāmajiem sliktajiem fašistiem un labajiem krieviem. Grāmata ir tik ļoti politizēta, ka jādomā, ka tās galvenā jēga ir propaganda nevis kaut kādas tur otršķirīgas bērnības atmiņas. Neiesaku nevienam.

Stāsti 1982

Grāmata ir latviešu autoru stāstu apkopojums, kas tapuši ap 1982. gadu. Tematika pārsvarā ir sadzīviska un reāla. Padomju varas slavinājumu nav vai arī tie nav uzkrītoši. Negaidītā kārtā man patika vai vismaz likās pieņemami gandrīz visi stāsti.

Stāstu izlase – Marks Tvens

Lielākā daļa no stāstiem bija tādi kā humoristiski. “Tādi kā” tāpēc, ka humors tajos dažbrīd bija tāds pagrūti tverams. Šajā ziņā tas atgādināja “Trīs vīri laivā”. Ja kāds joks šķita ne pārāk smieklīgs, tad, kamēr tika lasīts tā pagarais izklāsts, sametās garlaicīgi. Bet ne visi stāsti tādi ir. Bija arī pagarš, diezgan interesants detektīvstāsts un vēl daži smieklīgi un nesamocīti stāsti. Kopumā patika.

Vēstule ķīlniekam – Antuāns de Sent-Ekziperī

Šis ļoti īsais daiļdarbs ir kara emigranta vēstule daļēji okupētajā Francijā palikušajiem, daļēji sev pašam. Ļoti spēcīgs sacerējums. Starp citu, tā priekšvārds, kuru nudien nebija vērts lasīt, aizņēma gandrīz trešo daļu grāmatas.

Vīrietis labākajos gados – Zigmunds Skujiņš

Pēc Jaunā cilvēka memuāriem ķēros pie šīs grāmatas ar zināmām cerībām. Tās neattaisnojās. Galvenais varonis – padzīvojis vīrietis, kuru piemeklē kaut kas ārējās izpausmēs līdzīgs pusmūža krīzei. Īsta pusmūža krīze tā nav. Varbūt autors to tā bija iecerējis, bet tās attēlojums ir nepārliecinošs. Kopumā diezgan garlaicīgi. Sižets ir ļoti pateicīgs dažādu emociju, būtisku dzīves jautājumu iztirzāšanai, bet tā vietā lasītājs tiek garlaikots ar tehniskām detaļām. Tas laikam tādēļ, lai panāktu lielu ticamības efektu, bet pārdomu trūkums, samākslotais stils, stieptais sižets pamazām panāk pretējo. Īpaša “vērtība” ir dialogi, kuros varoņi runā aizplīvurotās divdomībās, epitetos un visādi citādi nerunā skaidru valodu. Varbūt tāds tolaik bija stils, bet tik lielās devās tas krīt uz nerviem. Padomju iekārta slavināta vai pelta netiek, bet laikmeta gars ļoti jūtams. Ir jau gan labas, gan interesantas vietas, bet kopumā – nē, nepatika.

Enģeļa vēstule un citi stāsti – Marks Tvens

Par Marku Tvenu man pamazām izveidojies priekšstats, ka viņš spēj sarakstīt gan visai nebaudāmus, gan pavisam lieliskus sacerējumus. Šajā grāmatiņā pārsvarā ir lieliskie. Tēmas lielākoties ir reliģiozas. Tvens pret kristīgo baznīcu vēršas kritiski, spēcīgi argumentējot savu viedokli, vai ar humoru. Pats kādreiz gribēju uzrakstīt smieklīgu fantāziju par to, kas ar cilvēku notiek pēc nāves. Izrādās, Tvens to jau ir paveicis, turklāt lieliski. Bez ņirgāšanās vai izsmiekla viņš ir aprakstījis ļoti pārdomātu paradīzes modeli. Smiets tiek par cilvēku muļķīgajām fantāzijām nevis pašu paradīzi.

Stāsts par palaidnīgu zēnu, kurš nesaņem nekādu sodu par visām savām nejaukajām izdarībām, ir mazlietiņ pārspīlēts, bet kopumā visai patiess. Domāju, ka pārliecinātiem kristiešiem šī grāmata noteikti nekaitēs, varbūt vienīgi nepatiks, toties šaubīgākajiem – dos vielu pārdomām.

Konetikutas jeņķis karaļa Artura galmā – Marks Tvens

Grāmatā rakstīts, kā vīrietis no 18.-19.gs. mijas nokļūst 13 gadsimtus agrākā laikā un ko viņš tur piedzīvo. No sākuma garlaikojos. Viduslaiki mani nesaista, fantastika arī ne īpaši, mazliet kārojās jau atmest visam ar roku. Līdz brīdim, kad galvenais varonis kļuva varens un ietekmīgs, nebija pārāk interesanti. Pēc tam gan aizrāvos ar aprakstītajiem piedzīvojumiem. Manuprāt, autors kādreiz ir lasījis daudz viduslaiku varoņstāstu, kas nav gājuši pie sirds. Tādēļ Tvens ir veicis zināmu tā laika izpēti, atradis daudz brutalitātes, negodīguma, sabiedrības noslāņošanos, pakļautību augstākajām kārtām un baznīcai, naivumu, māņticību un citas pārsvarā negatīvas lietas un atainojis to savā romānā.

Īpaši jauka likās rindkopa par pļāpīgu meiteni.

Mani pamazām pārņēma mistisku drausmu pilna godbijība šīs meitenes priekšā, jo, kad viņas vilciens atstāja staciju un laidās sāktā teikuma transkontinentālos, nepārredzamos plašumos, manās gara acīs atausa Senmātes – Ģermāņu Valodas drausminošais vaigs. Tas man uzdzina tādu bijību, ka reizēm, kad Sendija sāka šķetināt vienu no saviem teikumiem, es neviļus pieņēmu visdziļākās pazemības pozu un stāvēju ar atsegtu galvu, un, ja vārdi būtu ūdens, es noteikti jau sen būtu noslīcis. Viņas izteiksme bija dziļi ģermāniska vai konkrētāk – vāciska, jo vienalga, kas viņai bija padomā – tikai sakāmvārds, sprediķis, enciklopēdija, seno karu vēsture – viņai vajadzēja to iedabūt vienā vienīgā teikumā vai mirt. Kad vācu rakstnieks ienirst teikumā, jūs viņu vairs neredzēsit, kamēr viņš neparādīsies sava Atlantijas okeāna otrā malā ar darbības vārdu zobos.

Pēc tās izlasīšanas atcerējos par Kafkas tulkošanas problēmām.

Kafka often made extensive use of a characteristic particular to the German language allowing for long sentences that sometimes can span an entire page. Kafka’s sentences then deliver an unexpected impact just before the full stop—that being the finalizing meaning and focus. This is due to the construction of subordinate clauses in German which require that the verb be positioned at the end of the sentence.

Als Gregor Samsa eines Morgens aus unruhigen Träumen erwachte fand er sich in seinem Bett zu einem ungeheuren Ungeziefer verwandelt. (original)

As Gregor Samsa one morning from restless dreams awoke, found he himself in his bed into an enormous vermin transformed. (literal word-for-word translation)

Lidojums naktī – Antuāns de Sent-Ekziperī

Grāmata ir par lidkompānijas vadītāju, tās darbiniekiem un kompānijas vadīšanas problēmām. Vienīgi, ja mūsdienās kompānijas vadīšanas lēmumi parasti ietekmē peļņas samazināšanos vai palielināšanos, šeit likmes ir cilvēku dzīvības, darba zaudēšana un nelokāma principialitāte mērķa sasniegšanā.

Mēs neprasām, lai mēs būtu nemirstīgi, bet lai mums nav jāredz, ka visas rīcības un lietas pēkšņi zaudē jēgu. Tad atklājas tukšums ap mums…

1 thought on “2015. gadā lasītais

Ir ko piebilst?