Šogad lasītais

Paturpināšu pagājušajā gadā aizsākto mēģinājumu saskaitīt ko un cik daudz esmu šogad lasījis. Gan jau kaut kas ir aizmirsts un joprojām var pastrīdēties par to, kas īsti ir grāmata.

Hermann Hesse – If the War Goes On

Šajā grāmatā vai eseju un vēstuļu apkopojumā kā jau nosaukums rāda, dominē kara tēma. Autoru šajā ziņā grūti apskaust, jo viņš savā dzīves laikā pieredzējis divus pasaules karus. Viņš mazliet raksta par savu šķietami mierīgo dzīvi Šveicē, aicina savu dzimteni Vāciju noslēgt mieru utml. Raksta Hese ļoti sakarīgi arī par kara tēmu, kas citādi viņa literatūrā pat gandrīz nav pieminēta. Lasīt traucēja varbūt vienīgi tas, ka karš, par laimi, man nav pārlieku aktuāla problēma. Ļoti patika esejas par Zaratustras atgriešanos, kur karš gan gluži nebija galvenā tēma.

Hermanis, Naumanis. Latviešu stāsti

Izrādās, ir ne tikai JRT izrādes, bet arī tāda grāmata. Es kā reiz visus stāstus teātrī redzējis nebiju, domāju – paņemšu, palasīšu, varbūt būs interesanti. Grāmatā ir aprakstīti teātra izrādēs redzamie stāsti un papildus pierakstīti dažādu latviešu autoru sacerētie tieši šai grāmatai. Iespējams, ja nebūtu daļu stāstu redzējis dzīvē, nerastos arī nekāda vēlēšanās tos skatīties. Jo grāmatas teksts bija tikai aktieru teiktais – bez aprakstītām darbībām, intonācijām vai kustībām. Īpaši šis trūkums izpaužas stāstā par taksometra vadītāju. Teātrī bija jāskatās uzņemts video, kura teksta atreferējums izskatās nesaprotami. Domāju, ka varbūt sacerētie stāsti būs labāki. Bet kur nu! No ~10 stāstiem man pie sirds gāja labi ja divi. Daudzi bija tādi, ka pie sevis nodomāju – kā tādus atkritumus vispār var uzrakstīt? Un tādi ir tie mūsdienu latviešu literāti? Nezinu, kā viņiem tika pasniegts “darba uzdevums”, bet pārsvarā autori rakstījuši par dažādiem deģenerātiem, no kuriem izvelkot vidējo, iznāk tāds mērens garīgs kroplis – viņuprāt laikam vidējais latvietis. Grāmatas ideja, manuprāt, ir laba, tikai nebaudāmi realizēta.

Mēs 20. gadsimts

Apkopoti dažādi latviešu rakstnieču stāsti par dzīvi pagājušā gadsimta dažādos gados. Viens otrs stāsts tīri interesants, daži ne pārāk. Var lasīt.

Tenesijs Viljamss – Stikla Zvērnīca

Nejauši atradu un pārlasīju šo agrāk redzēto lugu. To skatoties JRT, dažbrīd bija jocīgi vērot, cik pārliecinoša izskatījās aktieru ķermeņu valoda, kā tā sagāja kopā ar runāto tekstu, cik patiesi viss likās. Pēc plika teksta izlasīšanas man šķita – jā, nu, tas teksts pats par sevi nekas īpašs nav. Tagad ar vēl lielāku cieņu raugos uz Kasparu Znotiņu, Gunu Zariņu, Regīnu Razumu un Ģirtu Krūmiņu. Daļēji arī Gaļinu Poļiščuku.

Bernhards Gržimeks – Četrkājainie austrālieši

Šo interesanto Austrālijas dabas aprakstu grūti bija lasīt uzskaitīto cilvēka vardarbības izpausmju dēļ. Cik ķengurus noslaktējuši, kā Tasmānijas tīģeri bez žēlastības iznīdējuši utml. Bēdīgi, jo tas viss noticis salīdzinoši pavisam nesen. Droši vien, ja būtu vēl kāds neatklāts kontinents vai planēta, arī tur viss vietējais vispirms tiktu nesaudzīgi slepkavots.

Viks – Sarežģītais zvirbulēns

Kurš gan multeni nav redzējis? Stāsts arī tīri labs.

E.L.Džeimsa – 50 Greja nokrāsas

Uztvēru to kā amatierliteratūru. Tādu, manuprāt, varētu uzrakstīt kāda literāri ne sevišķi apdāvināta mājsaimniece. Diemžēl pēc redaktora padarbošanās nav vairs iespējams saprast, kāds bijis oriģināls. Varbūt labāks? Grāmatas galvenais varonis savos 27-os ir kļuvis neticami bagāts, dāsns, ir klaviervirtuozs, lielisks pilots, romantisks, tik neizsakāmi pievilcīgs, ka viņa dēļ tvīkst bezmaz visas nejauši sastaptās sievietes, atzīstami orientējas makšķerēšanā, apbrīnojami pazīst cilvēkus, kolosāli apmierina sievietes un piedevām neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir neglābjami ieķēries galvenajā varonē. Vēl, lai arī viņš ir ļoti respektabls uzņēmējs, viņam nekad netrūkst laika savai jaunajai mīlestībai. Arī grāmatas galvenā varone, kura nekad dzīvē līdz šim nebija pat masturbējusi, momentāli spēj izbaudīt daudzus mega orgasmus pēc kārtas un kļūst apsēsta ar seksu. Kaut kā līdz beigām tiku, bet nekādus turpinājumus nelasīšu, pietiek.

Hermann Hesse – Klingsor’s Last Summer

Ar šo grāmatu mocījos ļoti ilgi. Tā arī nespēju saprast tās struktūru. It kā par vienu un to pašu cilvēku – te mirstot, te dzīvojot dažādos dzīves notikumos. Dažbrīd interesanti. Bet lielākoties neko nevar saprast. Latviski būtu gājis vieglāk. Pēc šī apcerējuma piebeigšanas man uz ilgāku laiku pārgājusi vēlme lasīt Hesi angļu valodā.

Edgars Jasūns – Aiz dzelzs vārtiem

Personīgs stāsts par to, kā cilvēks okupācijas sākuma gados aizturēts, nosūtīts uz Sibīriju un kā tur izdzīvojis. Varbūt tematikas dēļ ne pati baudāmākā grāmata, bet, ja es varētu parevidēt skolā obligāti lasāmo literatūras sarakstu, noteikti ievietotu šo uz kaut vai brāļu Kaudzīšu rēķina. Jo mūsdienās visai mierīgi var dzīvot, nezinot detaļās, kā īsti pirms nez cik gadiem notikusi zemes dalīšana, bet nevar, nezinot, kas noticis pēdējo simts gadu laikā. Tā pati okupācija kaut vai – ja nav skaidrs, kas tas īsti bijis, tad daudz simpātiskāks var šķist aicinājums atstāt vēsturi aiz muguras, sākt visu no baltas lapas un piešķirt tiesisku statusu civilokupantu un viņu pēcteču dzimtajai krievu valodai.

Frīdrihs Nīče – Zaratustra

Ne pārāk bieži pametu grāmatas neizlasītas līdz galam. Un nebiju domājis, ka tā iznāks arī ar šo slaveno sacerējumu. Ja reiz grāmata izdzīvojusi līdz mūsdienām, ir plaši zināma, klasiska vērtība, tad kaut kam tajā būtu arī jābūt. Varbūt arī tiešām ir, bet mani ļoti negatīvi pārsteidza “viena taisnība pāri visam” stils. Es nespēju lasīt tāda veida apceres, pat ja tajās ir lieli patiesības graudi. Jo, ja cilvēks nespēj pieņemt, ka viņš var arī kļūdīties, tad ļoti kritiski jāaplūko ceļi, kā viņš pie savas gudrības nonācis. Tas, protams, ir sarežģīti, ne vienmēr iespējami un diez vai arī tas ir pūļu vērts. Īpašs man šķita arī Viļa Plūdoņa sajūsminošais, nekritiskais ievads, kuru lasot, es sāku domāt, kurš no viņiem ir ķerts – Vilis, Frīdrihs vai varbūt abi.

Pāris Ivlina Vo stāstu

Kādu stāstu izlasīju pats, dažus man pārstāstīja, bet kopējais iespaids palika, ka lasīt ir vērts. Raksta autors gan mazliet par krimināliem nodarījumiem, gan sadzīvi. Kopīgais ir visai ironisks stils. No stāstiem man šķita, ka Ivlins smejas par visu, ko raksta. Kad pieķēros pie Braidshedas, izrādījās, ka tā tomēr nav.

Ērvins D. Jaloms – Kāpēc Nīče raudāja?

Šī grāmata, par laimi, nebūt nelīdzinājās Nīčes Zaratustram. To lasot, noderēja manas minimālās zināšanas par Nīči. Grāmata ir fantāzija par to, kā būtu, ja savulaik notikumi būtu iegriezušies citādāk un Nīče būtu nonācis prasmīga ārsta rokās. Lasīt bija interesanti, īpaši no sākuma un ap vidu. Pie beigām aizvien vairāk kļuva skaidrs, kas īsti notiks tālāk.

Ivlins Vo – Atgriešanās Braidshedā

Šis diezgan garais romāns pamazām satvēra mani un ievilka sevī iekšā. Tādu sevišķi trauksmaina vai aizraujoša sižeta tajā nav. Notikumi risinās Anglijā starp pirmo un otro pasaules karu. Lasot, radās noskaņa, ka tiek aprakstīts kaut kas tajā brīdī neatgriezeniski izzūdošs. Tā arī man liekas romāna lielākā vērtība. Uz grāmatu balstoties, 1981. gadā tika izveidota augsti novērtēta 12 sēriju filma. Noskatījāmies, jāatzīst, ka ekranizācija tik tiešām ir izdevusies ne sliktāka par grāmatu. Vēlāk 2008. gadā tikusi izveidota jauna, krietni īsāka filma. Uzmetām aci arī tai, bet ilgi nevarējām izturēt, drausmīgs draņķis. Ja romānā un filmā bija manāmi tādi varoņu raksturu un izpausmju akcenti, kurus varētu tulkot kā homoseksualitātes iezīmes, tad jaunākajā filmā viss tika atainots nepārprotami zils.

Richmal Crompton – William series

Kādreiz bērnībā lasīju Ričmela Kromptona “Viljams Briesmīgais”. Uzgāju, ka autore patiesībā ir sieviete un ka grāmatiņas par Viljamu ir sarakstītas kādas 20. Dažas izdevās atrast internetā, angliski, protams. Tiešā runa brīžiem tiek rakstīta tā, kā varoņi runā, piemēram, Per’aps the key’s insoide. No izlasītajām 2-3 stāstiņu grāmatām sapratu, ka lasīt šos stāstus vienu pēc otra mēdz būt garlaicīgi, jo šis tas sižetā atkārtojas. Tomēr pēdējā lasītajā grāmatiņā, kuru lasīju diezgan izstieptā laika periodā, tādus mīnusus vairs pamanīt nevarēju. Tā kā droši vien kāda no tām ~20 grāmatām ir baudāmāka, kāda ne tik ļoti.

Marsels Prusts – Zudušo laiku meklējot

Par šo grāmatu biju diezgan daudz dzirdējis un nu nolēmu beidzot ar to pats iepazīties. Diemžēl grāmatu esmu atdevis bibliotēkā, citādi norakstītu kādu no neticami garajiem teikumiem. Man ļoti žēl, ka latviski ir pieejama tikai pirmā vai pirmā + otrā daļa no septiņām. Pat ja es kādreiz apgūtu franču valodu, nokļūt tādā līmenī, lai lasītu Prustu, man liekas neiespējami. Dziļi cienu darba tulkotāju. Šī darba savdabība ir gari teikumi, daudz detalizētu, lirisku apkārtnes ainu, kas savienotas ar realitātes notikumiem un tikpat pamatīgu emociju izklāstu, gala rezultātā iegūstot ļoti detalizētu un interesantu notikumu aprakstu. Vispār mani bezgalīgi dabas apraksti drīzāk šausmina nekā iedvesmo, bet te es brīžiem no grāmatas nespēju atrauties. Dažbrīd gan grāmatu gribējās likt nost tieši aprakstīto emociju dēļ, kuras šķita mani pārņemam tik ļoti, ka vairs nespēju izturēt. Starp citu, iepazīties ar šī darba fragmentu var šeit.

Uldis Rudaks – Rokupācija

Autors aprakstījis Latvijas rokmūzikas un altenatīvās mūzikas vēsturi, kā to redzējis pats savām acīm un arī izjutis pats uz savas ādas. Tieši šie personiskie stāsti bija tik interesanti, ka, pat nezinot lielu daļu aprakstīto grupu, ļoti aizrāvos ar lasīšanu. Jo tālāk gan, jo autors kļuva bezpersoniskāks un līdz ar to arī garlaicīgāks. Lasīšanas procesā ļoti pa rokai noder internets, lai atrastu kādu no kārtējo varoņu kompozīcijām. No vienas puses man radās škrobe, ka galīgi neesmu sekojis līdzi alternatīvajai mūzikai, kur taču, izrādās, ir tik daudz kā interesanta. No otras – kad paklausījos šo un to, lielākoties šķita, ka, nu, kā lai saka – paklausīties var, bet labāk retāk nekā biežāk.

Elvita Ruka – Sirsnīgie suņi

Šī grāmata ir tāds kā dziļas Krievijas ceļojumu apraksts bargā ziemā. Vispār man ceļojumu aprakstus lasīt parasti nemaz tik ļoti nepatīk, bet šis tiešām bija interesanti uzrakstīts. Ceļā bijis daudz neplānotu atgadījumu, kā dēļ sanācis arī neslikts sižets grāmatai. Grāmatas otrā ceļojuma apraksts attiecīgi bija ne tik interesants, jo nezināmo lietu pa ceļam gadījās mazāk.

Lato Lapsa – Trīspadsmit amerikas

Atkārtošos rakstot, ka vispār jau ceļojumi apraksti man tā ne īpaši un arī Lato Lapsa līdz šim man ir, teiksim tā, paticis, tomēr nebūt ne vienmēr, bet šī grāmata man ļoti gāja pie sirds. Autors daudz apraksta Dienvidamerikas vēsturi. Viņa paša piedzīvojumi varbūt arī nav izcili saistoši, bet tieši autora pētnieciskais skatiens uz apkārt esošo un notiekošo neļauj iegrimt garlaicībā. Starp citu, mamma ar šo grāmatu nespēja tikt galā, teica, ka esot “smaga valoda”.

Andris Caune – Rīgas Latgales priekšpilsēta

Šajā grāmatā ir daudz ~100 gadus vecu fotoattēlu ar visai izsmeļošiem komentāriem. Diemžēl daudzi Latgales priekšpilsētas rajoni vai nu nav bildēti vispār, vai arī to fotogrāfijas nav atrodamas un līdz ar to arī grāmatā nav ievietotas. Līdz ar to sava daļa grāmatas ir par Salaspili un tā laika tipāžiem. Citādi man kā Rīgas pētītājam vecie attēli sagādāja daudzus pārsteigumus. Nācās sev atzīt, ka Latgales priekšpilsētu nemaz tik labi nepazīstu, jo vairākas ēkas, kuras saglabājušās līdz mūsdienām, nespēju atpazīt.

Ir ko piebilst?