Par 16. martu

Šogad 16. marts ir izraisījis vieglu masu psihozi valdošo politiķu galvās un mutēs. Līdzīgi kā pirmais sniegs, kurš piepeši atnāk un izraisa haosu, tuvojas draudīgā 16. marta stihija. Cilvēki ar ziediem dosies gājienā uz Brīvības pieminekli. No malu malām viņiem oponēs citi cilvēki, to starpā teiks rupjības. Droši vien būs kāds neliels incidents. Vārdu sakot, kaut kas nebijis, ekstrēms, šausmīgs un ārprātīgs.

Protams, ka viss var nebūt tikpat relatīvi mierīgi kā pagājušajā gadā. Tad policija it kā bija sagatavojusies, bet sanāca šmuce ar skaļruni, kas arī radīja dažus relatīvi nelielus konfliktus.

Provokācijas novērst ir Drošības policijas uzdevums. Jau pirms gada, diviem, trim gadiem bija zināms, ka būs problēmas 16. martā. Bija milzum daudz laika sagatavoties.

Lai arī jau pirms daudziem gadiem bija zināms, ka 16.marts pienāks arī šogad un ka tajā būs dažnedažādas aktivitātes, tiek celta panika. Būšot provokācijas, būšot bīstami. Kas tieši, to neviens nesaka, bet var noprast, ka Krievijas tanki aiz robežām to vien gaida.

Cik tas attiecas uz Krieviju, viņiem šobrīd ir labi zināmas citas problēmas Krimā. Kamēr nebūs skaidrs, kādas būs jaunās sankcijas no rietumu puses un šis konflikts nebūs stabilizējies, Latvijai uzbrukums nedraud. Krievijā vadītāji nav gluži pēdīgie stulbeņi un vairākās frontēs bez nopietna iemesla karot nemetīsies. Pie tam Latvija Krievijai ir izdevīgāka esot nosacīti neatkarīga ES sastāvā, bet ar Kremlim lojāliem cilvēkiem pie varas. Līdz ar to arī varas sagrābšanas mehānisms visticamāk būs citādāks, primāri mēģinot tikt pie varas un sekojoši iznīcinot iespēju tikt no viņiem vaļā demokrātiskā veidā.

Protams, Krievijas masu medijos varēs redzēt „fašistu gājienu”. Mēs tur neko nevaram mainīt. Labāk izskatītos, ja gājienā piedalītos mazāk cilvēku, bet tas ir uz katra paša sirdsapziņas. Turklāt, ja gājienā piedalīsies 100 cilvēki, Krievijā ziņos par tūkstoti. Piedalīsies 300 cilvēki, ziņos par vairākiem tūkstošiem. Tur mēs tiešām neko nevaram mainīt.

Bet tas nenozīmē, ka vispār neko nav iespējams darīt. Tikai te mēs nonākam pie tiešajiem politiķu pienākumiem. Politiķiem ir nenogurstoši jāskaidro, kas ir 16.marts, kāpēc notiek tā, kā notiek, kam ir izdevīgi rīkot provokācijas, cik provokatori jau ir apturēti utml. Visbīstamākā ir strausa politika – iebāzt galvu smiltīs un cerēt, ka nekas liels jau tāpat nenotiks. Un iebaidīšanai vēl pabļaustīties par iespējamajām provokācijām un nemieriem.

16. martam jau sen vairs nav tikai leģionāru piemiņas nozīme. Tas ir godīgi jāpieņem un jāatzīst gan leģionāru pieminētājiem, gan politiķiem. Citādi nav iespējams saprotami paskaidrot un saprast, kas šajā datumā katru gadu notiek. Un tas ir jāskaidro – gan pašu tautai, gan mūsu vietējiem krievvalodīgajiem, gan rietumvalstīm. Varbūt vienīgi Krievijai nav vērts neko skaidrot, jo viņi tāpat visu zina labāk.

Mani šī datuma sakarā visvairāk šausmina politiķu nostāja. Protams, paši viņi 16.martā no Brīvības pieminekļa vairās, notiekošo uzzina caur televizoru (kādu Krievijas kanālu?) un nostrādā lielās baiļu acis. Bet risināt šo situāciju ir viņu pienākums. Viņi ir mūsu tautas pārstāvji un viņiem ir jāskaidro mūsu pozīcija citiem, pat ja paši domā citādāk. Skatoties uz Vienotības galvenajiem kadriem, šķiet, ka viņi zaudējuši saikni ar realitāti, dzīvo citā valstī un pārstāv nezin ko. Tas tiešām ir nopietns valsts apdraudējums.

Ir ko piebilst?