Attieksme pret parkošanos Kauņā un Rīgā

Tā ir Kauņa, pats pilsētas centrs. Ielai, kas ved paralēli Nemunas upei, abās pusēs ir autostāvvietas, bildītē visas nemaz neietilpst. Grūti pat noticēt, bet tās visas ir bezmaksas.

Bet šī ir Rīga, Āgenskalns, Atpūtas iela. Līdz pilsētas robežai taisnā līnijā tikai pusotrs kilometrs. Tā kā cilvēkiem, kuri brauc uz Stradiņu slimnīcu, nav kur likt automašīnas, viņi tās mēdz novietot šeit. Rīgas dome šeit ir uzlikusi ceļa zīmi “Apstāties, stavēt aizliegts”. Šeit regulāri atrodas Rīgas Pašvaldības policijas ekipāža un vēro tukšu smilšu laukumu gadījumam, ja kāds slimnīcas apmeklētājs sadomā tur apstādināt savu automobili. Šo absurdu nav spējusi apstādināt ne ziņa valsts masu medijā, ne sižets Zebrā. Mēs visi rīdzinieki apmaksājam šīs policijas ekipāžas darbu no savas nodokļu naudas.

Kam ir jānotiek, lai attieksme pret cilvēkiem Rīgā būtu kaut mazliet līdzīga kā kaimiņos Kauņā?

Ierakstu izlase #39

Pēdējo divu nedēļu latvisko blogu u.mazliet c. ierakstu izlase.

 

Vara bungās pievērsta uzmanība tikko notikušam uzbrukumam hibrīdkarā pret Latviju. Vai arī tomēr tas nebija uzbrukums, bet baumas bez pamata? Tas būtu darbs žurnālistiem, bet tā kā viņi to nedara, tad jāņem par labu versija Vara bungās.
https://varabungas.wordpress.com/2017/05/25/biedeklis/

 

Laikmeta zīmēs plašs raksts par Māti Terēzi. ievietošu citātu, par kuru diemžēl nav skaidrs, vai tās ir raksta autora domas, vai kritikas atspoguļojums. Tā kā avots nav minēts, tad jāpieņem, ka autora domas.

Mātes Terēzes iestādēs katram tika ļauts nomirt “saskaņā ar viņa ticību”. Musulmaņiem māsas lasīja priekšā Korānu, hinduistiem nesa “svēto ūdeni” no Gangas, bet kristieši saņēma pēdējā svaidījuma sakramentu. Intervijās Māte ne reizi vien teikusi: “Es mīlu visas reliģijas. Vienmēr esmu teikusi, ka hinduistam mums jāpalīdz kļūt par labāku hinduistu, musulmanim – par labāku musulmani, un katolim – par labāku katoli”. Šāds sinkrētisms ir pretrunā Svētajiem Rakstiem un Romas katoļu Baznīcas oficiālajai mācībai. Kristus Savā aicinājumā taču lūdza Terēzi nest Viņa Vārdu nabago būdiņās. Arī vīzijā redzētie nabagi lūdza Terēzi vest viņus pie Kristus. Žēlsirdības darbam nav vērtības, ja mirstošajiem netiek pasludināts Kristus. Kāds labums nabagam, ja tas nomirst fiziski aprūpēts un laimīgs, bet tūdaļ pat nonāk ellē? Vēl jo vairāk ir nepareizi likt cilvēkiem domāt, ka visas reliģijas ved pie viena Dieva. Mātes Terēzes kalpošana neapšaubāmi ir izcils piemērs humānismam un cilvēkmīlestībai, taču vai tikpat nozīmīga tā ir arī raugoties no mūžīgās dzīvības perspektīvas?

http://www.laikmetazimes.lv/2017/05/22/milestibai-veltits-muzs/

 

Santa raksta, kā Turcijā ir būt par slepeno pircēju / klientu, kurš vērtē pārdevēja / pakalpojuma sniedzēja servisu.
https://santasbiblioteka.wordpress.com/2017/05/18/stambulas-epizodes-nr-22-slepenais-pircejs-no-hotdoga-lidz-japanu-nudelem/

 

Iveta Buiķe raksta, kādēļ būtu jāiet balsot (Rīgas) pašvaldības vēlēšanās. Ja nu kādu vēl māc šaubas.
https://ivetabuike.wordpress.com/2017/05/18/rigas-izveles-domajot-par-iespejamajiem-saskanas-centra-satelitiem/

 

M.Bendiks sniedz savu redzējumu Rīgas pašvaldību vēlēšanās. Tik viedus ieteikumus reti gadās lasīt. Īsi sakot, ja Rīgas domes vadība ir slikta, tad tās opozīcija ir katastrofāla. Un to nomainīt ir gan reāli, gan nepieciešami.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2017/06/01/ridzinieka-padomnieks/

 

Starp citu, balsot biju. Bet šogad partijai, par kuru balsoju, ir tik draņķīgs piedāvājums, ka man mazliet neērti atklāt, kura tā bija. Izsvītroju gandrīz visu pirmo trešdaļu saraksta.

Senā Rīga – Trokšņu iela

Trokšņu iela 1930. gadā. Autors Kurt Kirstein, attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6645/
Trokšņu iela 2017. gadā

Trokšņu iela ir viena no klusākajām ielām Vecrīgā. Tās Ziemeļu pusē atradies Rīgas pilsētas aizsargmūris. Attēlā tas ir kreisajā pusē.

Jau laikos, kad Vecrīgu apjoza mūris, tās teritorija bija par mazu. Ar vietu izrīkojās ļoti taupīgi. Dzīvojamo ēku augšstāvi pildīja noliktavu funkciju. Savukārt nelielām dzīvojamajām ēkām atrada vietu arī pie paša mūra. Tas bija izdevīgi arī tādēļ, ka ēkai jāmūrē par vienu sienu mazāk.

1913. gadā vismaz daļa no ēkām pie mūra esot nojauktas. Tad esot atrastas Rāmera torņa paliekas. Vecākais attēls esot uzņemts 1930. gadā, jādomā, ka visas ēkas toreiz nenojauca un daļa saglabājās ilgāk. Rāmera tornis un jaunākajā attēlā redzamais aizsargmūra fragments esot atjaunoti 1985.-1987. gadā. Vēl par Rāmera torni var lasīt šeit.

Pulvertorni jaunākajā attēlā aizsedz Kara muzeja ēka, kas būvēta 1937.-1939. gadā. Starp citu, Pulvertornis nekad nav bijis apaļš.

Attēlā pa labi redzamās ēkas izskatās saglabājušās, izņemot pēdējo piecstāvu ēku. Mulsina mūsdienās labi redzamie logi un durvis. Agrāk tādu attiecīgajās vietās acīmredzot nav bijis.

Grāmata – 365 Dienas filmas

Es nemēdzu Stacijā rakstīt par filmām. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu diezgan slinks filmu vērotājs. Agrāk, kad bija vairāk laika, šad tad aizgāju uz kādu Kino muzeja pasākumu vai lekciju. Ja kino profesionāļi stāsta par filmām, tad tās gandrīz vienmēr būs klasiskas vērtības. Ne visas no tām man sagādā prieku un sajūsmu, bet nemēdz būt arī liela vilšanās. Toties jaunākās filmas, kas ir standarta kinoteātru repertuārā, man pārsvarā šķiet tik briesmīgas, ka negribas tām tērēt laiku. Pa retam kādu sanāk redzēt tik un tā. Asa sižeta filmās varu vērot jaunus fizikas likumus un nenogalināmus galvenos varoņus, kuri gan mierīgi nošauj visus pārējos. Drāmās – stulbus cilvēkus ar stulbām problēmām. Komēdijās – pastulbus jokus šķebinoši biezā politkorektuma mērcē. Dokumentālās filmās – virspusēju pieeju un neizvērtētus “faktus”. Kā arī paredzamas filmas beigas neatkarīgi no žanra.

365 Dienas filmas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata par īpašām filmām no ~1920. – 2005. gadam. Paņēmu to bibliotēkā, lai varētu izrakstīt to filmu nosaukumus, kurus kādreiz būtu vērts noskatīties.

Grāmatā ir uzskaitītas 365 filmas. Katrai no filmām vienā lapas pusē ir pa kadram no filmas vai foto ar režisoru un Naumaņa vai Rietumas komentārs. Īsi raksturotas kino desmitgades no 20.-30. gadiem līdz mūsdienām. Apskatīti visi populārākie filmu žanri, izņemot dokumentālo kino.

Saskaitīju, ka no visām grāmatā minētajām filmām esmu redzējis apmēram sesto daļu. Vairākas no manis jau redzētajām man šķiet izcilas filmas, bet dažas es gandrīz vairs neatceros.

Ar laiku pēc rokraksta sāku atšķirt abus autorus. Normunds Naumanis mēdz veikt spriedumus un regulāri raksta par lietām, kuras saistītas ar filmu, tās režisoru un aktieriem, pašai filmai atvēlot vien dažus vārdus. Vēl Naumanis iecienījis krievu kino. Savukārt Ditas Rietumas apraksti varbūt nav tik kolorīti, toties viņa daudz noteiktāk turas pie aprakstāmās filmas.

Viens otrs apraksts bija bezgala jūsmīgs par filmām, kuras mani atstājušas samērā vienaldzīgu (Lost in Translation, 8 femmes). Gadījās arī, ka no apraksta gaidīju samērā romantisku drāmu ar Merilu Strīpu (The Deer Hunter), bet pretī dabūju Vjetnamas kara šausmas pēc pilnas programmas.

Jāatzīst, ka grāmata nebija gluži aizraujošākā literatūra. Tā kā ņēmu no bibliotēkas, tad ar lasīšanu piespiedos. Bet, ja tā būtu manā īpašumā, tad droši vien iegultos plauktā puslasīta. Interesanti ir lasīt par filmām, kuras tev patikušas un kuras esi redzējis. Par neredzētajām – izlasi par dažām un tālākās uztvert kļūst aizvien sarežģītāk. No aprakstītajām filmām paspēju noskatīties vien Fellīni Amarcord, kura man patika, un The Deer Hunter. Lai noskatītos pārējās, kuras izrakstīju kā skatāmas, vajadzēs daudzus gadus. Jo, lai arī man ļoti patīk labs kino, es tiešām esmu slinks skatītājs.

Katrs savu grāmatu veido tādu, kādu to iecerējis, un lieliski, ka vispār šādas grāmatas ir tapušas. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka man filmu aprakstos nereti trūka atbildes uz jautājumu “Kādēļ lai es šo konkrēto filmu skatītos?”

Starp citu, pašķirstīju grāmatnīcā šīs grāmatas ideoloģisko turpinājumu “500 filmu filmas”. Varu kļūdīties, bet izskatījās, ka tā ir šī pati grāmata ar papildus aprakstītām 135 filmām.

Senā Rīga – Arsenāls

Arsenāls atrodas Vecrīgā, netālu no Saeimas. Attēls uzņemts Jēkaba un Torņa ielu krustojumā. Mūsdienās tur atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle. Bet agrāk šajā ēkā nemaz neesot atradies arsenāls. Tā ir bijusī muitas noliktava. Par arsenālu to dēvējuši tāpēc, ka vēl tālajos zviedru laikos šajā vietā atradies arsenāls. Ēka celta no 1828.-1832. gadam. No 1920.-1930. gadam ēkā atradusies Latvijas armijas noliktava.

Autors J.Jemeljanow, avots http://zudusilatvija.lv/objects/object/17131/

Pazudis lukturis uz stūra, parādījušās ceļa zīmes. Virs ēkas centrālās ieejas parādījies siets, lai dekoratīvie elementi kādam neuzkrīt uz galvas. Un, protams, automašīnas. Policijas automašīna šajā vietā ir ainavas neatņemama sastāvdaļa. Novēroju, ka no tuvējās ēkas uz automobili stiepjas pagarš vads, kurš iestiprināts visparastākajā elektrības rozetē. Jā, bez elektrības likuma sargiem droši vien garlaicīgi.

Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Senā Rīga – Aspazijas bulvāris pie Laimas pulksteņa

Aspazijas bulvāris pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Attēls no forum.myriga.info, autors nezināms. Identisks attēls Zudusī Latvija: http://zudusilatvija.lv/objects/object/6638/

Kreisajā malā var redzēt Laimas pulksteni. Ēka labajā malā gājusi bojā otrā pasaules kara laikā 1944. gadā. Tai ļoti līdzīga ēka atrodas mazliet tālāk Aspazijas un Audēju ielas krustojumā. Kvartālā pa labi ir saglabājusies tikai otrā ēka. Labi, ka blakus esošā operas ēka pārlaida karu bez ievērojamiem postījumiem. Vēl tālāk fonā bijusī pasta ēka, tagadējā LU Ekonomikas un vadības fakultātes ēka.

Redzams elektriskais tramvajs, labajā pusē arī tā laika autobuss. Tolaik tramvaji kursēja gar vietu, kur šobrīd atrodas Brīvības piemineklis. No šī attēla nevar pateikt, vai tas tolaik jau bijis uzcelts. Gājēju pārējas, acīmredzot, tolaik nemaz nebija. Soļoja pāri krustojumam tāpat.

Aspazijas bulvāris 2017. gadā

Pēc aptuveni 80 gadiem karā bojā gājušās ēkas vietā salīdzinoši nesen uzcelta jauna. Tā projektēta 1987. gadā, pabeigta 1992. gadā. Atšķirībā no mūsdienās pierastās ainas, ka jaunceltnes sava pārspīlētā apjoma dēļ nomāc apkārtējās ēkas, šeit tas nav vērojams.

Fonā redzama piecdesmitajos gados uzceltā Zinātņu akadēmijas augstceltnes spice. Ir vairāk ceļazīmju. Tramvaji vairs uz Brīvības bulvāri nenogriežas. Rīgas satiksmes autobusi pa Aspazijas ielu nekursē. Un cilvēku svētdienas rītā nav diez ko daudz.