Ierakstu izlase #54

Latvisko blogu pēdējā mēneša ierakstu izlase.

 

Viesturs Ķerus raksta par AS “Latvijas valsts meži” piekopto valsts likumu interpretāciju un ko mēs varam darīt, lai iestātos pret to.
Protams, mežizstrādei putnu ligzdošanas laikā ir ietekme arī uz putnu populācijām, ne tikai individuāliem putniem, bet, mēģinot radīt emocionālu priekšstatu par sava nodarījuma nebūtiskumu, LVM noklusē svarīgāko – pat vienas putna ligzdas iznīcināšana ir likuma pārkāpums! Kā jau esmu rakstījis iepriekš, Sugu un biotopu aizsardzības likuma 11. pants nosaka, ka aizliegta apzināta putnu ligzdu un olu iznīcināšana vai bojāšana.
Vai jūs varat iedomāties, piemēram, zagli, kurš tiesā sev par attaisnojumu norāda, ka 99% dzīvokļu pilsētā nav apzadzis? Vai ātruma pārsniedzēju, kurš ceļu policijai aizrāda, ka 99% laika viņš vispār nepārvietojas ar auto? Vai kādam šķiet pieņemami nodauzīt no staba baltā stārķa ligzdu ar mazuļiem un paskaidrot Dabas aizsardzības pārvaldes inspektoriem, ka šādi ietekmēti tikai 0,01% balto stārķu populācijas?

 

Uldis raksta – “Ja izglītība ir tas, ko es redzu sava bērna skolā, tad izglītību nepieciešams reformēt. Ļoti! Steidzami!” un pamato viedokli ar sevis novēroto.

 

Igors pamato, kāpēc vispārpieņemtais priekšstats par Latviju kā zaļu valsti pēc viņa novērojumiem gluži neatbilst patiesībai.

 

Inga argumentē, kāpēc nekad nebalsos par Saskaņu. Man personīgi arī Saskaņas saimniekošana Rīgā ir pietiekošs arguments, lai nekādā gadījumā negribētu ko tādu redzēt visā valstī.

 

Ints apraksta Amalfi piekrastes braucienu, te konkrēti ieraksts par Kapri salu Itālijā.

 

Vara bungās rakstīts, kā tikt galā ar negatīvo informācijas plūsmu mūsdienās. Oriģinālavotu redzēju pirms šī ieraksta un man tas šķita tik labs, ka gribējās pašam ķerties pie tulkošanas un ieraksta izveides. Varbūt reiz tam ķeršos klāt, jo vara bungu versija ir tik konspektīva, ka grūti atcerēties.

Kā izteikties par pārmērīgu alkohola lietošanu

Apkopoju vieglākai pārskatāmībai labākos apzīmējumus. Avots https://twitter.com/juceklis/status/988479885529231360 un saistītie tvīti.

Dārznieks bija ķirsī,
celtnieks – pālī,
konditors – vafelē,
reanimatologs – komā,
kroplis – kruķī,
mācītājs – pātaros,
vienotība – ķirsī,
futbolists – autā,
dzelzceļnieks – drezīnā,
tviterists – beztvītā,
mucenieks – tapā,
namdaris – kliņķī,
ome – zeķē,
tēlnieks – kramā,
slaucēja – lopā,
aktieris – bezfilmā,
fotogrāfs – bezfilmā,
kalps – kunga dūšā,
urologs – pipelē,
apkopēja – lupatā,
stiklinieks – ķitē,
zobārsts – sakodies,
makšķernieks – tārpā,
fermeris – lopā,
istabene – tepiķī,
plastiskais ķirurgs – pievilcis ģīmi,
sinoptiķis – vietām skaidrojas,
lauksaimnieks – piepļāvies,
jūrnieks – burās,
aktieris – ķēmā,
mērnieks – gar zemi,
zvaniķis – žvingulī,
pavārs – teftelī,
kulinārs – gatavs,
lopkopis – piemāvies,
komponists – fūgā,
gaļas izcirtējs – ķeskā,
pajūga dzinējs – aizlējis mūli,
sarunu festivāla dalībnieks – sametis pa lampu,
biologs – stīvs kā purvs,
edisons – dod pa lampu,
arhimēds – pielējies,
pitagors – acis kubā,
jēzus – jūra līdz ceļiem,
darvins – mērkaķī,
zakerbergs – neģīmī,
roberts – ķīlī,
kurinātājs – tvanā,
skolotājs – tāfelē,
klauns – ķēmā,
kristina šmiguna – šmigā,
akmeņkalis – kramā,
zoologs – mērkaķī,
santehniķis – pilnīgā trubā,
galdnieks – dēlī,
skroderis – lupatās,
vecpuisis – pelmenī,
frizieris – ieķemmējis,
dārzkopis – aplaistījies,
datorgrafiķis – vektorā,
apkopēja – mačalkā,
tautisko deju dejotājs – pastalā,
kurpnieks – tupelē,
pornoaktrise – piesūkusies,
adītāja – zeķē,
fotomodelis – ķēmā,
elektriķis – atslēdzies,
programētājs – nokodējies,
stiliste – ķitelī,
ķīmiķis – flammē,
bārmenis – uzkāpis uz korķa,
bokseris – parubījies,
raidījuma vadītājs – bezkadrā,
itālis – pilnīgā čau,
ugunsdzēsējs – pielējies,
pacients – komā,
režisors – bezfilmā,
kultūrists – paņēmis uz krūts,
sabiedriskā transporta vadītājs – transā,
datoriķis – offline,
plostnieks – plostā,
veterinārārsts – lopā,
tamborētājs – zeķē,
piensaimnieks – teķī.

Grāmata – Trejādas brokastis

Valentīna Jākobsona grāmatā Trejādas brokastis ir stāsti. Tie ir īsi un to ir daudz. Vienurīt man vajadzēja mājās aizkavēties desmit minūtes ilgāk un paspēju izlasīt divus stāstus. Tik īsi tie mēdz būt.

Grāmatā ir stāsti par Sibīrijas laiku un citi. Stāstu galvenie varoņi ir gan sievietes, gan vīrieši, gan pusaudži, gan bērni. Ne-Sibīrijas stāstiem vienojoša motīva it kā nav, bet, neskatoties uz to, stāsti šķita līdzīgi cits citam un atstāja nepatīkamu pēcsajūtu.

Nekādu baudījumu neguvu ne no pirmā, ne otrā, ne n-tā stāsta. Labu brīdi lauzīju galvu, kāpēc tā. Lasīju tālāk, centos saprast, kas tur tāds ir, vai, pareizāk sakot, nav.

Šķiet, ka galvenais autoram bijis apdarināt teikumus viegli humoristiskām caku cakām. Tas viņam, starp citu, izdevies diezgan labi. Ja autors būtu radījis feļetonus, droši vien viss būtu kārtībā, bet stāstam, manuprāt, ar stilu vien nepietiek. Vajag arī sižetu, tomēr ar to vai nu nav sekmējies, vai arī tas bijis pārāk nepiemērojams ciku-caku stilam. Dažbrīd pat radās sajūta, ka autors rakstīšanas procesā pats nav zinājis, kas sekos trīs rindkopas tālāk.

Grāmata bieza un man sava laika palika žēl. Izskatījās, ka darbi sakārtoti hronoloģiski to tapšanas secībā. Uz labu laimi uzšķīru grāmatu tuvāk beigām, cerot, ka kāds no turpmākajiem stāstiem mani uzrunās vairāk. Bet nekā.

Tiku līdz Sibīrijas stāstiem. Tie ir labāki par parastajiem stāstiem. Bet tieši pie tiem arī mana motivācija lasīt tālāk noplaka pavisam. Par Sibīriju esmu lasījis vairākus dokumentālus darbus un nedomāju, ka varu par šo laiku gūt būtiski jaunas atklāsmes. Jākobsona stāstos ticamības moments ir būtiski vājāks.

Pirmajai pusgrāmatai subjektīvais baudījums bija 3/10. Ja galīgi nekā cita nebūtu bijis ko lasīt, tad būtu arī ticis līdz galam.

Grāmata – Rīga-Maskava

Sabīnes Košeļevas Rīga – Maskava lasāmo grāmatu sarakstā biju iekļāvis jau sen, tāpēc vairs neatceros, no kurienes iedvesmojos tās lasīšanai.

Pirmais izbrīns bija par to, ka grāmatiņa tik plāna. Otrais par otrajā nodaļā lasāmo:

Velk mūs pie tiem krieviem, patīk mums tas vai ne. Mēs – tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji – apbrīnojam atvērto krievu dvēseli, sadzērušies dziedam krievu balādes un mīlam krievu filmas. Laikam jau vajag mums krievus – līdzsvaram. Varbūt ir jāļaujas, ko? Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne, laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot? Pārāk daudz sēru dienu mūsu kalendārā, pārāk maz – svinamo. Es jūs aizvedīšu pie krieviem un parādīšu! Nu nekož viņi, goda vārds! Pa galvu nesit, arī baro tīri tā neko. Un svin! Oi, oi, oi, kā svin! Rebjata, davaiķe žiķ družno.

Apcerēju grāmatas nolikšanu malā uz mūžīgiem laikiem, bet tā ir tik plāna (un futbols arī nemaz tik interesants tobrīd nebija), ka lasīju vien tālāk. Pēc apmēram divām stundām biju galā.

Satura atstāsts pa nodaļām (parasti tās ir dažu lappušu garumā) ar maitekļiem.

1. nodaļā galvenā varone (vārdu nepamanīju, tāpēc turpmāk dēvēšu par S.) apraksta savus radiniekus, kādi tie bijuši.

2. S. apcer nacionālisma jautājumus un raksturo sevi pašu, neņemot vērā notikumu hronoloģisko secību. Manuprāt, apcerīgā nodaļa labāk izskatītos kā pēcvārds.

3. S. vispārīgi raksturo vilcienus Rīga-Maskava, to pasažierus,

4. S. pastāsta, kā iepazinusies ar krievu. Krievs nebūt nav krievs, bet S. viņu konsekventi dēvē par krievu. Kāpēc – nezinu. Iespējams, lai tādā veidā mazinātu lasītāju stereotipus par sliktajiem krieviem.

5. S. stāsta kā ballītē krievs viņai izteicis komplimentu un viņi paslepen sadevušies rokās.

6. lasāma krieva vēstule S., kurā viņš stāsta par sevi.

7. S. dodas uz Baltkrieviju pie krieva, jūsmo par viņa radiniekiem ar plašo dvēseli.

8. S. ar krievu spriež, kas ir labs cilvēks. S. ar lasītājiem dalās vēlmē, kaut visi vismaz gribētu būt labi cilvēki. Lasītājs (es) tikmēr nīgri secina, ka pati S. krieva aprakstītajai labā cilvēka definīcijai atbilst ar grūtībām.

9. S. pavada laiku kopā ar krievu un viņa draugiem Maskavā. Viņa atgriežas Rīgā.

Nodaļā ar nosaukumu Angel-īna S. pēc nelielas filozofēšanas atklāj savu Maskavas draugu bēdīgo dzīvesstāstu.

10. S. virtuvē izmētā ēdienu un strīdas ar viņuneatšifrētu sieviešdzimtes būtni. Pēc pusnodaļas uzzinām iemeslu – krievs gājis bojā terora aktā.

11. S. melnā kleitā brauc uz Maskavu “dēļ mīlestības” un tiek izsēdināta no vilciena, jo viņai nav vīzas.

12. lasāmas S. sēru pārdomas un domu dialogi ar krievu.

13. lasāmas S. sēru pārdomas.

14. S. pie jūras satiek krievu un citus mirušos grāmatas varoņus.

 

Kopumā autore daudz un dikti apcer dažādas aktuālas problēmas un notikumiem brīžiem pievēršas tā paskopi. Par pirmo pusgrāmatu es teiktu – autores politiskās, filozofiskās un sirdslietu pārliecības manifestācija. Tēmas netiek izvērstas dziļumā. Tiek izteikts apgalvojums autoritatīvā stilā, varbūt mazliet paturpināts un viss. Seko nākošais autoritatīvais apgalvojums. Man nebūtu problēmu ar autores īpašo viedokli, bet tas ir tik uzbāzīgs un notikumu tik maz, ka grāmata sāka krist uz nerviem. Es taču gaidīju stāstu, nevis internacionālas atklāsmes! Autoritatīvo apgalvojumu pasniegšanas veids atgādināja Virdžīnijas Vulfas Sava istaba.

Vēl īpaši atzīmējama man šķiet autores īpatnība nepastāstīt, kas ir Vladislavs, Oļegs un citas personas, kuras piepeši tiek iekļautas stāstā. To taču nav grūti izdarīt, īpaši tik brīva formāta literārā darbā, tas atvieglo lasīšanas procesu, Bet, nu, nekā. Kronis visam šķita vairākas “viņas”, kuras vispār nekā netika atšifrētas un lika domāt par iespējamām S. psihiskām kaitēm. Tas man nešķiet ne interesanti, ne smieklīgi. Tomēr pēdējās piecās nodaļās nojūgšanās ir visai ticams aprakstītā izskaidrojums.

Galvenā mīlasstāsta vērtība ir pats mīlasstāsts. Tas vairāk tiek atklāts, aprakstot S. sajūtas, nevis pašus notikumus. Ja lasītājs saslēgsies ar aprakstītajām sajūtām, tad vismaz tajā brīdī darbs varētu patikt. Man personīgi nesaslēdzās, jo esmu skeptisks pret mīlēšanu pa gabalu. To darīt ir ļoti viegli, jo netraucē praktiski dzīves jautājumi, un retās tikšanās reizes, kurās mīlētāji kopīgi atpūšas dažādos veidos, uztur mīlestību dzīvu.

Nezinu, vai tāds bijis autores mērķis, bet darbs arī atklāj mūsdienu liberālprogresīvā jaunieša vērtības un domāšanas veidu.

Nacionālais jautājums ir tik nomācoši dominējošs, ka stāsts brīžiem šķiet pierakstīts tam klāt – tā starp citu. Brīžos, kad stāsts vairs nav par pašu S. un nevēsta viņas personīgo dzīvesziņu, tas kļūst lasāms. Trūkst pašironijas un S. kritiska skatījuma pašai uz sevi, ar to nedomājot mīlas mokās un sērās apcerēto.

Subjektīvais baudījums 2/10.

Grāmata – Pakāpies tornī!

No Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī! neko daudz negaidīju. Zināju, ka grāmatā ir par karu.

Pats pirmais iespaids man lika iedomāties, vai tikai autors nebūs no garu, tēlainu aprakstu cienītājiem, jo bijušais skolotājs bija raksturots visai plaši. Izrādījās, ka tā gluži nav. Vai arī tā aizrāvos, ka tādas īpatnības man turpmāk paslīdēja garām nemanītas.

Nezinu, vai ir korekti tā teikt, bet Pakāpies tornī! nav tipiska kara grāmata. Tajā aprakstītais nav autobiogrāfija, tomēr paralēles, jādomā, ir ļoti lielas. Klasiskam vēsturiskam romānam būtu mazāk lieko varoņu. Tam arī droši vien būtu mazliet citādāka struktūra. Man gan tie nešķiet trūkumi, tieši otrādi.

Galvenais varonis ir nevis literāros darbos ierastais panaivais trešais tēva dēls, bet inteliģents vīrietis. Viņš skaidri zina, ko grib. Tas ir, nosūtīt ģimeni drošībā ārpus Latvijas un, kad tas būs iespējams, sekot tai (kā zināms, mūsdienās “bēgļi” rīkojas otrādi). Galvenā varoņa skopā emocionālā pasaule man sākotnēji šķita mazliet dīvaina, bet vēlāk guvu apstiprinājumu aizdomām, ka tādos apstākļos tas ir tikai likumsakarīgi. Ja gribi izdzīvot, kavēties  sentimentālās atmiņās nedrīkst.

Aprakstītas ir ne tik daudz kaujas, šaušanas un tamlīdzīgi kara notikumi, cik parasta, inteliģenta vīrieša dzīve kara apstākļos. Ir intelektuāla bauda to lasīt, lai arī ne viss ir pilnīgi skaidrs. Mūsdienās dažas lietas vairs nav tik pašsaprotamas kā tolaik. Piemēram, kā izskaidrot, ka galvenā varoņa ģimene var doties uz ārzemēm, bet viņam pašam tāda iespēja nekādi nav iespējama? Atbildi varu nojaust, bet nevaru apgalvot, ka to zinu.

Tagad mazliet personīga atkāpe. Ir visai dīvaina sajūta sastapties ar pilnīgi negaidītu atsauci uz sev nozīmīgu mākslas darbu, Mana gravatar attēls, kurš redzams, kad komentēju wordpress blogos, ir ilustrācija no Ivana Gončarova darba Oblomovs. Es bieži mēdzu domāt Oblomovu, par veidu, kā Iļja Iļjičs Oblomovs uztver dzīvi. Mūsdienās, kad visi no tevis aizvien vairāk kaut ko grib, iespēja no visiem izolēties šķiet aizvien vilinošāka. Tad, lūk, mani pārsteidza fakts, ka Ģērmanis Oblomovu ne tikai piemin, bet pat velta tam diezgan daudz rindu. Tiesa, autora un mans skatījums uz I. I. Oblomovu būtiski atšķiras. Es gan nevēlos apgalvot, ka mans skatījums ir adekvātāks un pareizāks, tas gluži vienkārši ir citādāks.

Savā ziņā pārsteidza, ka grāmatā ir tik daudz seksa. Varbūt arī tas ir tikai likumsakarīgi, bet līdz šim grāmatās par kara laiku neko tādu nebiju redzējis. Sava nozīme varbūt ir tam, ka Pakāpies tornī! izdota 1987. gadā, turklāt drukāta ASV.

Grāmatas varoņi regulāri mēdz izteikties svešvalodās. Tādos gadījumos autors tulkojumu nesniedz. Noderīgas ir vācu un krievu valodas zināšanas, bet nav liela nelaime, ja tādu nav.

Grāmatai ir vairākas Artūra Langmaņa ilustrācijas. Man tās šķita oriģinālas, patika.

Ja kaut cik interesē lasīt par pagātni, tad jālasa tādu autoru darbi, kuri paši aprakstīto laiku ir piedzīvojuši. Tādu kā šis. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte ar apbrīnojami izteiktu realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 9/10. Darbam esot otrā daļa. Centīšos atrast un izlasīt arī to.

Grāmata – Ogļu kalna bibliotēka

Vispār es nemēdzu lasīt fantastiku vai fantāziju (nemaz nezinu, vai šie žanri nav viens un tas pats). Tāpēc, ka līdz šim tā mani nav īpaši uzrunājusi. Ticu, ka ir arī tādi fantastikas darbi, kuri man patiktu, bet kaut kā nav sanācis tos sastapt. Hese laikam pie fantastikas neskaitās.

Ogļu kalna bibliotēku biju nolūkojis jau diezgan pasen, jo biju par to lasījis brīnumcildinošas atsauksmes. Tad jau iespējai, ka man patiks, vajadzētu būt gana lielai.

“Ogļu kalna bibliotēka”, iespējams, ir šokējošākais fantāzijas darbs, ko lasīsiet šogad… vai jebkad. Tēli, kas jūs vajās sapņos, un ainas, kas iespiedīsies jūsu atmiņā kā iededzinātas, sižets, kas burtiski rauj uz priekšu, smiekli caur asarām un šoka elsām, – tas viss liecina, ka fantāzijas žanra lauciņā ir parādījusies jauna balss, ar ko turpmāk būs jārēķinās (citāts no prometejs.lv).

Stāsta galvenos varoņus dēvē par bibliotekāriem. Es drīzāk teiktu, ka tie ir ar pārdabiskām spējām apveltīti cilvēkveidīgie, kuri savas zināšanas it kā esot smēlušies no grāmatām. Pamatā katrs specializējies savā nozarē. Nu, tur karošana, medicīna, valodas un tamlīdzīgi. Varoņi sēdējuši vienā lielā bibliotēkā ar daudz, daudz grāmatām un izglītojušies. Lai tas neizskatītos pagalam muļķīgi, bibliotēkā laiks ritot citādāk, turklāt laiku pa laikam varoņi papraktizējas. Pamatā tomēr gudrība nāk no grāmatām un, atvainojos par maitekli, viskrutākais beigās izrādās tas, kurš lasījis visvairāk.

Stāstā ir vairākas intermēdijas, kuras stāsta par notikumiem pagātnē. Man personīgi laika ass saraustīšana diez ko nepatīk un reizēm šķiet, ka tādā veidā autors tiek galā ar neprasmi pasniegt stāstu lineārā veidā. Šoreiz gan jāatzīst, ka citādāk autora stāstu pasniegt būtu diezgan neveikli un šis paņēmiens sevi attaisno.

Notikumi risinās diezgan spraigi. Vēriens, ar kādu autors ķeras klāt pasaulei, man kā fantastikas nelasītājam šķita diezgan iespaidīgs. Stāsta aprīkojums ar fantastiskajiem elementiem mani personīgi neaizrāva. Varbūt vienīgi fināls ar Stīvu šķita skaists.

Par spīti rainiskai tēmai grāmatas beigu daļā kopumā man palika tāds kā pusaudziskas literatūras iespaids. Tas nenozīmē, ka man tā šķita slikta. Nē, lasīju ar aizrautību. Kad biju ielasījies, negribējās grāmatu likt malā. Tiesa, jau pēc pāris dienām pieķēru sevi, ka esmu piemirsis, kā tad īsti grāmata beidzās.

Mana dzīvesbiedrene tālāk par pārdesmit lappusēm netika. Neiepatikās un laika arī nebija tik daudz. Pēc kādām pāris nedēļām centos viņai īsi izstāstīt tālāko saturu un ar pārsteigumu apjēdzu, ka izklausās… diezgan dumji. Nebiju agrāk par to iedomājies, bet laikam jau vairums grāmatu, iespējami īsi atstāstītas, var izklausīties muļķīgi.

Personīga atziņa sev pašam – tas, ka grāmatu blogos slavē no panckām ārā, nenozīmē, ka tā arī man šķitīs īpaša. Reiz jau tā bija arī ar Omci. Tiesa, ir arī pretējs piemērs – Jelgava 94.

Subjektīvais baudījums 7/10. Patiktu vairāk, ja autors būtu atturējies no iespējas “vēlēties jebko” un izvilcis spriegumu līdz pašām beigām. Sava nozīme bija arī tam, ka šo darbu lasīju pēc Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī!, kas paņēma ar inteliģentu galveno varoni un realitātes sajūtu.

Grāmata – Sveicināta, mana zeme

Sveicināta, mana zeme ir Irmas Grebzdes autobiogrāfisks darbs. Pati autore tās nodēvējusi par atmiņām.

Darbu var iedalīt trīs daļās. Pirmajā Irma ir skolniece un uzsāk savas mācību gaitas Rīgā. Otrajā Irma meklē un atrod savu pirmo darbu, kurš saistīts ar lopkopību. Trešajā daļā Irma iekārtojas uz dzīvi citā pilsētā un meklē citu, sirdij tuvāku nodarbošanos. Starp darba daļām ir hronoloģiski gari pārtraukumi. Savā ziņā daļas ir gandrīz neatkarīgas viena no otras.

Par skolas gaitām lasīju ar lielu aizrautību. Šķita, ka autore visu stāsta kā bijis. Lasīšanu bija grūti pārtraukt, visu laiku gribējās izlasīt “vēl tikai vienu lappusīti”. Šī daļa aizņem gandrīz pusi grāmatas.

Par nesenākiem laikiem autore stāsta it kā negribīgāk. Hronoloģiskie pārrāvumi raisa aizdomas, vai tajos nav noticis kas tāds, ko autore vēlas noklusēt. Gan otrajā, gan trešajā daļā autore attēlo sevi kā prasmīgu siržu lauzēju, kuru tādi panākumi patiesībā nemaz neinteresē, bet, acīmredzot, viņai piemīt slēpti talanti un īpašas pievilcības spējas savaldzināt ērmīgus un pat sākotnēji naidīgus tipus par spīti savai (pēc pašas vārdiem) necilajai ārienei. Var jau saprast, ka atmiņās par sevi nav īpaši patīkami kavēties pie netīkamām lietām, tomēr rezultāts manai gaumei sanācis mazliet par saldu. Cik tad ilgi cukura sīrupu laizīsi? Man pazuda ticamības moments. Es ticu, ka tas ir autobiogrāfisks stāsts par autori, kādu viņa vēlējusies atstāt lasītājiem, bet ne pārāk, ka tā arī patiešām viss bijis, kā viņa raksta.

Ja darbu vērtē mazāk no literāra, vairāk no kultūrvēsturiska aspekta, tad tā ir atzīstama sava laika liecība. Aprakstīta Latvijas brīvvalsts laika Rīga, Daugavpils, cilvēki laukos un to dzīves.

Žēl, ka darbam reāli nav nobeiguma, kaut arī to uzrakstīt, manuprāt, nebūtu bijis grūti. Otrais pasaules kara sākums dod lielisku iespēju pielikt stāstam treknu punktu, bet tā nav izmantota.

Par pirmo daļu mans subjektīvais baudījums ir 9/10, par otro – 5/10, par trešo 3/10.

Pietura “Slāvu iela”

Par Rīgas tranporta problēmām esmu rakstījis jau vairākkārt un man šī tēma nav mīļa. Tomēr par jaunāko pamanīto “satiksmes izstrādājumu” grūti noklusēt.

Vēl pagājušās nedēļas sākumā 15. trolejbusa / 18. autobusa pietura “Slāvu iela” atradās Salaspils ielā blakus Slāvu ielai (google maps). Visbiežāk uz to devās gājēji no Slāvu tilta / ielas. Otrs iespējamais virziens – dažas Salacas ielas daudzstāvenes, kuras ērtāk sasniegt no Salaspils, nevis Slāvu ielas. Citur aiziet lāgā nevar, pat ja to ļoti grib, jo vienā ielas pusē ir iežogotas dzelzceļa sliedes, bet otrā – iežogota autostāvvieta, dažas privātmājas un riepu serviss (uz kuru ar trolejbusu nemēdz braukt). Jāatzīst, ka pieturas nosaukums ir ļoti atbilstošs tās galvenajai pasažieru plūsmai.

Kas tad ir noticis? Pietura pārcelta uz centra pusi par 260 metriem. Pretējā virzienā par 130 metriem. Kāpēc tā – nav skaidras atbildes.

Sarkanie rombiņi – jaunās pieturas. Ar melnu apvilktās – likvidētās.

Rīgas satiksme, kas savā lapā un soc. tīklos mēdz informēt par katru mazāko nieku, par šīm izmaiņām nerakstīja pilnīgi neko.

Apjautājos.

Tātad RS uzskata, ka pārmaiņas ir uz laiku. Paskatīsimies uz šo “pagaidu risinājumu”.

Virzienā no centra sabiedriskajam transportam ir izveidota asfaltēta kabatiņa. Arī trotuārs tagad ir asfaltēts.

Jaunā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Pietura tagad atrodas blakus žogam. Uz Slāvu ielu, kur dodas vairākums pasažieru, tagad jāiet 130 metrus tālāk nekā agrāk. Tiem dažiem, kurus interesēja pāris Salacas ielas daudzstāvenes, jāiet par 40 metriem mazāk. Citu pasžieru nav, jo kur tad viņi – gar žogu soļos atpakaļ uz centru? Ja viņiem tiešām to vajag, tad izdevīgāk ir izkāpt pieturu ātrāk.

Vecā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Savukārt virzienā uz centru pietura pārcelta par kādiem 260 metriem tālāk. Turklāt attiecīgajā ielas pusē uz to nevar aiziet pa trotuāru, jo tāda tur nav.

Attēla kreisajā malā gājējs centīsies tikt garām smagajai tehnikai, lai tiktu augšā uz Slāvu ielas pārvadu.

Aina no dzīves – no Slāvu ielas pārvada nokāpj tantuks. Lejā attopas, ka pieturas vairs nav, trotuāra arī nē.

Tantuks attēla kreisajā pusē pa zālīti dodas uz ~700 metrus attālo pieturu. Citur jau nav kur likties.

Pāri pāriet nevar. Uz priekšu tikt arī nē, tur zālītē rosās smagā tehnika.

Gar žogu tur paiet garām tehnikai nevar. Tikai pa jaunizraktās bedres vidu.

Ir tikai divas iespējas – kāpt atpakaļ augšā, vai mīcīties pa zālīti virzienā prom no centra, cerot aiziet līdz trolejbusa pieturai. “Cerot” tāpēc, ka varbūt arī tur nāksies sastapties ar smago tehniku.

Garais ceļš uz iepriekšējo pieturu, kas attēlā pat nav redzama. Satracinātais tantuks redzams apmēram attēla vidū.

Dullāki gājēji var censties izlavierēt starp smago tehniku un vai nu soļot pa bedrēm, smiltīm un zālīti tos 260 metrus, vai mēģināt kaut kā tikt pāri.

Laikam tā arī tas ir domāts. Ja vispār tur kaut kas ir domāts, par ko es stipri šaubos.

Kā visas šīs izpriecas izpildīt ar bērnu ratiem vai invalīdu ratiņos (tiltam ir īpašs lifts), nespēju iedomāties pat teorētiski.

Toties pie jaunās pieturas ir jauna kabatiņa sabiedriskajam transportam, brīnišķīgs asfalts un, pats galvenais – luksofors! Iedomājieties – luksofors, kurš ved īpaši uz pieturu (jo bez pieturas tur vēl ir tikai viena dzelzceļnieku mājele). Parasta gājēju pāreja, protams, nederēja.

Luksofors uz trolejbusa pieturu.
Trotuārs tālāk par pieturu neved ne vienā, ne otrā virzienā.

Agrāk attālumi no Slāvu ielas pieturas līdz kaimiņu pieturām bija uz centru: 770 un 730 m, tagad 510 un 990 m. No centra: 640 un 810 m, tagad 510 un 940 m.

Cik visa šī bezjēdzība izmaksājusi, negribas pat zināt. Izskatās, ka tās autors bijis kāds rezultātā neieinteresēts pamatskolnieks, lai neteiktu vairāk.

Problēmu daļēji (jo tad vajadzētu arī pienācīgu Slāvu ielas šķērsojumu) atrisinātu pietura pie topošās Akropoles. Gribētos cerēt, ka tāda ir ieplānota, bet, redzot šo risinājumu, neko drošas sajūtas par to nav. Akropoli pabeigs labākajā gadījumā rudenī, bet gājējiem pieturu vajag jau šodien.

Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Grāmata – Maņuņa

Maņuņa ir Narines Abgarjanas grāmata par autores bērnību Armēnijā. Par Maņuņu sauc viņas labāko draudzeni, bet grāmatas galvenā varone būtībā ir Maņuņas agresīvā vecmāmiņa. Grāmata nav dokumentāla, tomēr autore ģimenes locekļus dzīvē sauc tāpat kā grāmatā. Starp citu, autore aktīvi raksta blogu, ir Krievijas pilsone un dzīvo Maskavā.

Maņuņa Krievijā esot bestsellers un jāatzīst, ka ne velti. Grāmatas vāka pieklusinātie toņi un melnbaltā fotogrāfija mazliet vedina uz apcerīgi sērīgiem memuāriem, bet nav uz to pusi. Maņuņā visu laiku kaut kas notiek un balansē uz “kā var būt tik traki” robežas. Ir šausmas, nav ļaunuma. Ir dažas nedaudz uzbāzīgas vietas grāmatā, kas apliecina autores nekritisko attieksmi pret padomju laikiem, tomēr tās neizvēršas plašākā morāles lasīšanā. Turklāt grāmata nav ne audzinoša, ne politkorekta, tāpēc tādas autores atkāpes kā “tie laiki, kad mēs visi vēl draudzīgi sadzīvojām, un jebkuram normālam cilvēkam bija pilnīgi vienalga, kas tu esi: gruzīns, krievs, ebrejs, ukrainis vai armēnis, un mums šķita, ka tā būs vienmēr, un šī draudzība nemūžam nebeigsies” šķiet relatīvi pieņemamākas.

Grāmatu var lasīt gan bērni (politkorektākie un visādi citādi pareizākie ļaudis varētu nepiekrist), gan pieaugušie. Subjektīvais baudījums – 8 balles.

Dienā ir lasāma plašāka Bārbalas Simsones recenzija.