Mana vēsture ar datoriem

Bērnībā par datoriem biju lasījis grāmatās, bet tāda īsta priekšstata man par tiem nebija. Pirmo datoru reāli ieraudzīju tēva darbā telefonu centrālē kādu astoņu gadu vecumā. Es uz to skatījos ar milzu bijību. Tam bija melnbalts monitors un Norton-s Windows vietā.

Norton commander

Nezinu, kādām darba vajadzībām dators bija paredzēts, bet es redzēju, ka uz tā visbiežāk tika spēlētas spēlītes. Atceros pirmo formulu, Karateka un Prince of Persia. Man tas viss likās šausmīgi interesanti, pat tikai paskatīties nevis mēģināt kaut ko darīt pašam. Reāli paskatījos tikai dažas reizes. Citi “ciemiņi” datoram kaut ko izdarīja un turpmāk nevienu pie datora vairs nelaida.

Savu nākošo reizi pie datora neatceros. Dažiem klasesbiedriem parādījās datori. Principā mani tie ļoti interesēja, bet es negribēju sevi lieki kārdināt un īpaši nevienam neuzmācos. Tomēr, kad vidusskolā sāka mācīt informātiku, saskarsmē ar datoru es jutos diezgan komfortabli. Pirmajā gadā mēs apguvām MS-DOS, Norton-u, Windows pamatus, kaut cik Word, Excel un Access. Otrajā un trešajā gadā mēs programmējām QBasic-ā. Sestdienās varēja iet raut Counterstrike vai Carmageddon datorklases tīklā. Reizēm arī aizgāju, kaut gan principā man uz skolu iet brīvdienās riebās.

Protams, ka es gribēju dabūt pats savu datoru. Tikai naudas nebija. Nevis tā, ka konfektēm pietiek, datoram nepietiek, bet naudas nebija vispār. Precīzāk sakot, man nebija regulāru ienākumu, lai cik mazu, no kuriem varbūt teorētiski varētu sakrāt datoram. Reizēm es kaut ko saņēmu atlikuma veidā no pirkumiem veikalā vai kāds uzdāvināja nelielu naudiņu jubilejā. Mēdzu piekopt arī mazo uzņēmējdarbību, apgādājot draugus ar mazajām pistolītēm vai izīrējot kādas sev piederošas mantas. Es varēju vienīgi apskaust bērnus, kuriem vecāki varēja atlicināt naudiņu datoram. Iespējamo krāšanu ievērojami sarežģīja trūkumā dzīvojošo brāļa un māsas pūliņi naudiņu no manis aizņemties faktiski uz neatdošanu. Tāpēc dators man būtībā šķita nekad nesasniedzams sapnis.

Pateicoties savai mazajai uzņēmējdarbībai, neatlaidīgai krāšanai un ietaupījumu slēpšanai, savos 16 ar pusi gados biju sakrājis pilnīgi neaptveramu summu. 180 latus. Manās acīs to vērtība bija varbūt līdzīga 18’000 eiro šodien. Es palūdzu savam draugam, lai viņš man palīdz izvēlēties datoru. Lietotu, protams, jo jaunu datoru par tik mazu naudu diez vai vispār varēja nopirkt. Draugs galu galā atrada datoru sludinājumos. Vēlāk nopratu, ka šis darījums viņam ir palīdzējis nopelnīt apmēram 40 latus par personīgo uzcenojumu. Papildus tam viņš pieprasīja 10 latus par palīdzēšanu un vēl desmit par nogādāšanu pie manis mājās. Tā kā pirms tam nekas par to nebija izrunāts, tad iedevu viņam 15 latus. Sapratu, ka vairs nekādos darījumos ar šo izpalīdzīgo draugu neielaidīšos.

Vārdu sakot, es biju palicis bez gandrīz vai mūža ietaupījumiem, bet man tā vietā bija AMD procesors ar 100 MHz jaudu, 16 Mb RAM, 2 Gb HDD, Teac 40x CD-ROM, FDD, video karti ar 1 Mb atmiņu, skaņas karti (bez draiveriem) un Windows 98, kā arī CRT monitors ar maksimālo izšķirtspēju 640*480. Tas bija 2000. gada rudens un jau tiem laikiem šis komplekts bija visai nožēlojams. Faktiski vājākais iespējamais, uz kura varēja griezties Windows.

Vai tas bija to vērts? Nerunājot par veidu, kā tas tika sagādāts, un uzcenojuma proporciju, jā. Es mācījos programmēt, pildīju mājas darbus ar datorvārdnīcu, spēlēju spēles, pētīju operētājsistēmu. Es biju sajūsmā par visām jaunajām iespējām. Man šķita, ka tas viss ir kaut kas lielisks un, ja vēl man būtu spēcīgāks dators, tad laime būtu pilnīga.

Ar programmatūru vien man, protams, nepietika. Es gribēju arī paskatīties, kas “lācītim vēderā”. Pamēģināju noņemt un pielikt cieto disku, CD-ROM, operatīvo atmiņu. Saliku visu kopā un dators vairs nedarbojās. Tas pīkstēja. Es jutos diezgan šausmīgi, lai neteiktu vairāk. Vispār bija milzīgs kauns kādam kaut ko atzīties. Pagāja kādas divas dienas un izstāstīju brālim. Viņš piezvanīja kādam sev zināmam speciālistam, kurš teicis, ka, visticamāk nepareizi salikts kopā. Ja nesanāk pašiem tikt galā, tad kaut kad viņš varētu uzmest aci. Tad es saņēmos un pārskatīju visu datoru vēlreiz. Un pats arī atradu problēmu.

Operatīvā atmiņa ar ligzdu.
Attēls no http://www.bigbookofamigahardware.com/bboah/product.aspx?id=1025

Tā laika operatīvajai atmiņai bija tik muļķīga dizaina ligzda, ka, ieliekot atmiņu mazliet nepareizi, varēja salocīt kādu no ligzdas kājiņām. Tā arī bija noticis. Atlocīju kājiņu atpakaļ, dators iedarbojās un nodomāju, ka vairs nekad mūžā neķeršos datora iekšām klāt. Kā tad, jā…

Tolaik bija problēma apmainīties ar failiem. CD-RW iekārtas bija pārāk dārgas. Disketēs gāja tikai 1.44 Mb un tās bieži sabojājās. USB flash-u nebija, nebija pat USB portu. Risinājums bija izņemt no datora cieto disku, aiznest uz citu datoru un piespraust pie tā. Vienā tādā reizē es atnesu cieto disku atpakaļ mājās, ieslēdzu datoru un pacēlās dūmi. Pieļauju, ka IDE kabelis varētu būt bijis piesprausts otrādi. Bet bija jau par vēlu. Cieto disku varēju mest miskastē. Es vairs pēc tam nekad neesmu redzējis tādus IDE kabeļus, kurus varētu piespraust otrādi vai kuriem vismaz nebūtu iezīmēts pirmais celiņš. Bet šim datoram tādi bija.

Labu laiku es par datoru vairs nelikos ne zinis. Tad es ieliku datorā disketi ar QBasic-u. Tā bija sistēmas diskete un no tās aizgāja MS-DOS. Es atkal varēju programmēt vai pat kaut ko rakstīt.

Ja skolā MS-DOS nebūtu mācīts, es droši vien neko tur nesaprastu. Bet iegūtās zināšanas man tiešām ļoti noderēja gan tad, gan arī vēlāk.

Jaunu cieto disku nopirku pēc kāda pusgada. Tam bija 4,3 Gb un maksāja 35 Ls, kas turklāt bija ar īpašu atlaidi caur pazīšanos. Operētājsistēmas disku aizdeva informātikas skolotājs. Ar tālāko pats viegli tiku galā. Caur pazīšanos biju ticis arī pie ārā metama korpusa. No tā varēju paņemt vēl 16 Mb RAM un ar saviem 32 Mb jutos visai apmierināts ar dzīvi. Nekas cits man noderīgs tajā sistēmblokā nebija.

Ļoti gribējās, lai datoram ne tikai būtu skaņas karte, bet lai tā arī darbotos. Regulāri uzmācos saviem datorizētajiem draugiem, lai palīdz, bet bez rezultātiem. Atrisinājums nāca, kad uz laiku aizdevu datoru (nedatorizētam) draugam un saņēmu to atpakaļ ar jaunu skaņas karti. Viņš bija gatavs man to nopirkt uz sava rēķina, bet man to četru latu nebija žēl. Mūzikas man lāgā nebija, bet es tāpat biju ļoti priecīgs.

Ar operētājsistēmas disku varēju diezgan brīvi pievērsties dažādiem eksperimentiem sistēmas ātruma uzlabošanai. Diezgan daudz ko iemācījos un ar laiku varēju palīdzēt arī citiem datoru īpašniekiem. Kad sāku to darīt par atlīdzību, mani ienākumi būtiski palielinājās. Savam nākošajam datoram biju sakrājis jau pēc gada. Arī šis bija lietots, tikai pirku veikalā. Tam bija 700 Mhz AMD Duron procesors, 40 Gb HDD un 256 Mb RAM. Varēja spēlēt GTA 3. Diemžēl regulārā cietā diska izņemšana un pielikšana pie cita datora nepalika bez sekām. Jau pēc pusgada tam parādījās pirmie sliktie sektori un vēl pēc dažiem mēnešiem tas nobeidzās pilnībā. Nācās turpmāk dzīvot ar 4,3 Gb mazu cieto disku. No tā laika cietos diskus apkārt nēsāju diezgan nelabprāt.

Jāatzīst, ka sekojošo datorkomplektu hronoloģiju, specifikācijas un vēl jo vairāk cenas atceros diezgan slikti. Turklāt ģimenes vajadzību dēļ mājās parasti bija divi datorkomplekti.

Par ļoti lētu naudu tiku pie vecāka datora un jauno pārdevu draugam. Tas var šķist neloģiski, bet man tobrīd vajadzēja tikai rakstāmmašīnu, savukārt draugs piedāvāja labu cenu un iespēju drīzumā nodrošināt internetu manā dzīvoklī. Jau pēc dažiem mēnešiem sludinājumos sameklēju jaunu (lietotu) sistēmbloku ar 1000 MHz AMD Athlon procesoru, 512 Mb RAM, 80 Gb HDD. Cenu neatceros, bet man tas šķita ļoti lēti. Šis datorkomplekts man nostrādāja kādus divus gadus līdz nobeidzās mātes plate.

Tad caur paziņām iegādājos vēl vienu lētu, bet labu komplektu. Pēc tajā pamestajiem failiem man radās vieglas aizdomas, ka tas varētu būt zagts. Komplekts tik un tā pie manis ilgi neuzturējās, jo ātri to pārdevu paziņam, kuram ļoti vajadzēja datoru.

Kad apnika ņemties ar vecajiem lūžņiem, nopirku veikalā Multisistēma pilnīgi jaunu komplektu ar 3 GHz Pentium procesoru un korpusu sarkanā krāsā. Cenu un pārējos parametrus neatceros, bet ilgus gadus tas man ļoti uzticami kalpoja. Kad pārdevu to, man pircēja jautāja, vai esot labs, jo bērni ilgi esot tam naudu krājuši. Es bez šaubu ēnas sirdī varēju teikt, ka, neskaitot tagadējo, labākais, kāds jelkad man ir bijis.

Bija iespēja lēti iegādāties datorkomplektu, kurš savulaik veicis dienesta pienākumus Valsts ieņēmumu dienestā. Tas nebija ļoti ātrs, bet ar licencētu operētājsistēmu un, galvenais, LCD monitoru. Neliela izmēra istabā CRT monitora radītais karstums ir pārāk jūtams. Šis komplekts laikam bija uzkrājis pārāk daudz negatīvas enerģijas un tas nobeidzās jau pēc nepilna gada. Mēdza kārties Windows. Vairākas nedēļas meklēju risinājumus, nez cik reizes pārinstalēju visu sistēmu, bet tā kā nekas nelīdzēja, nospriedu, ka vainīga mātes plate un pārstāju savus reanimācijas pūliņus.

Eksperimentālā kārtā nopirku “no rokas” tikai komponentes. Vienu no pirmajiem četrkodolu procesoriem, mātes plati un operatīvo atmiņu. Pēc rādītājiem tas tobrīd bija monstrs, bet reāli komplekts uzvedās diezgan niķīgi. Pie tam es ilgi nevarēju saprast cēloni. Man šķita, ka pie vainas ir Windows 7. Kādus divus gadus nomocījos līdz pārdevu tieši šo pašu komponenšu komplektu.

Reiz darba vietā tika nolemts norakstīt liekos datorus un darbinieki varēja katrs pa komplektam paņemt. Nenoslinkoju, ieslēdzu pa kārtai visus, cik nu to bija, kādi septiņi, un atradu itin spēcīgu komplektu. Tā kā tam bija licencēta operētājsistēma, tad es to nepārinstalēju. Kad nolēmu to pārdot, izdzēsu visus liekos failus un lietotāja profilu piedevām, atstājot tikai administratoru. Laikam ejot, biju aizmirsis tā paroli. Īstais brīdis, kad to atcerēties, ir, kad pie tevis atnākuši pircēji un grib paskatīties, kā dators strādā. Pārinstalēju viņu acu priekšā operētājsistēmu, bet saņēmu arī jautājumu, vai dators neesot zagts. Ej, nu, pierādi kaut ko…

Vienu reizi mēģināju sistēmbloku salikt pats, pērkot pa detaļām (šoreiz jaunām) atsevišķi, jo cietais disks, CD-RW un korpuss man jau bija. Gala rezultāts bija stabils un sanāca visai lēti. Tikai mazliet palēni gan darbojās, drusku noskopojos.

Portatīvu datoru esmu pircis tikai reizi un faktiski piespiedu kārtā ceļojumam uz Austrāliju. Kaut kur visi fotogrāfiju gigabaiti bija jāliek. Naudu šim brīnumam varēju atvēlēt pavisam maz. Sludinājumā atrastā datora klaviatūrai trūka pāris pogas, bez elektrības nedarbojās vispār. Briesmīgs lūznis, bet man īsti nebija vairs laika meklēt nākošo. Pēc ceļojuma tas kļuva par mašīnu rezerves kopiju uzglabāšanai.

Tad izdzirdēju, kā draugs plāno pirkt datoru. Esot jānopērk dārgs, bet ļoti labs komplekts, lai pēc tam gadiem ilgi varētu nedomāt par uzlabojumiem. Man šī doma iepatikās. Sāku pētīt, ko tad vispār var nopirkt un cik tas maksā. Visbeidzot ļāvos kārdinājumam un tiešām nopirku saprāta robežās labāko iespējamo komplektu. No tā laika ir pagājuši kādi trīs gadi. Ja nenotiks kāda nelaime, par jaunu datoru vēl ilgi nedomāšu. Starp citu, mans draugs savu datoru laikam tā arī vēl nav nopircis.

Vecos sistēmblokus, kā jau minēju, mēdzu pārdot. Tās tomēr ir diezgan lielas kastes, kuras turklāt man nav diez ko vajadzīgas, bet kādam citam gan. Turklāt lieka naudiņa nekaitē.

Ja kādreiz man ar dzelžiem darboties patika un sapņoju strādāt par sistēmas administratoru, tad tagad pēc puda sāls apēšanas man tas ir pārgājis. Ierobežotu resursu apstākļos ņemties ar plīstošiem dzelžiem ir diezgan ilga un stresa pilna nodarbošanās.

Pa šiem gadiem bez jau visa minētā nosvilināta viena operatīvā atmiņa un procesors, nobeigušies vairāki monitori, vismaz viens cietais disks un diskešu lasītājs, barošanas bloks un videokarte. Vismaz viens pilns komplekts pilnīgi droši. Vienīgā manis novērotā likumsakarība tajā visā ir, ka lietotie datori un to daļas bieži plīst. Man nav plīsušas komponentes vai sistēmbloki, kurus esmu iegādājies pilnīgi jaunus.

 

Ja kādam vēl bez Endija šī tēma šķiet stāstīšanas vērta, lūdzu nekautrējieties un negaidiet īpašu uzaicinājumu, bet ķerieties pie lietas.

10 thoughts on “Mana vēsture ar datoriem

  1. jā, es arī atceros pirmo formulu! man to mazliet sanāca paspēlēt, kad biju ciemos. man pirmais savs bija 20 gadu vecumā un drīzāk piespiedu kārtā, jo vajadzēja rakstīt darbus etc. bet tā attieksme ātri vien mainījās.

    1. Es kādreiz mēģināju atrast tieši to pašu pirmo formulu, kuru tolaik redzēju, bet tas izrādijās diezgan grūti. Izrādās, ka to ir diezgan daudz. Laikam atradu arī, tikai apnika jau pēc pāris minūtēm.

  2. Atceros, kad pamatskolā lika kaut ko ar datoriem darīt. Toreiz tie arī bija melnbalti un neko jēgpilnu ar tiem iesākt nevarēja. Vismaz ne tie, kuriem tur lika kaut ko darīt. Mājās kompis gan vēlu parādījās, bet nebija arī vajadzība pēc tā, jo spēles spēlējām uz žilotona un vēlāk uz PS1, PS2 utt. 😀

    1. Žilitons un PS1 man pirms tam arī bija, bet mani ļoti vilināja arī pārējās datora iespējas. Likās, ka tā ir milzīga brīvība. Piemēram, Tomb Raider 3 PC varēja samainīt līmeņus vietām, bet PS1 nekā… Nu, programmēt arī man patika.

  3. Jauks stāsts, kurš liek atcerēties “vecos, labos laikus”. Man tagad arī pat neticami šķiet, ka darbā pirmie datori strādāja ar zaļiem burtiem uz melna ekrāna un lai kaut ko ierakstītu vispirms bija dos-prompt jāieraksta komanda, ko vispār vēlies darīt. Neticami tagad, stāsts kā no citas pasaules….
    Vēlāk mums datorus ielika citus un tiem bija Windows. WOW, kas par progresu. Labākais, ka mums toreiz visiem ielika peles nevis tās, kuras pa galdu jāstumda, bet gan ar bumbiņu, kuru virza ar īkšķi. Super lieta, līdz šodienai strādāju tikai ar tādu peli un šausmas pārņem, ja pie kāda datora jāsāk peli stumdīt. 🙂

    1. Pirmajā brīdī nemaz nesapratu, kas tā par bumbiņu, bet es pameklēju internetā un tagad skaidrs. Nemaz nezināju, ka tādas vēl ir 🙂

      1. Ir, bet grūti nopērkamas. Bezvadu vēl ir ES dabonamas, pārējie mājās lieto to, no Logitech. Bet es gribēju ar vadu, tajā brīdī pat nevarēja dabūt, pasūtīju no Japānas. Tagad gan paskatījos un šobrīd atkal Eiropā tādas ir ar visu vadu.
        Ļoti ērtas, ar to bīdāmo laikam jau sen krampis būtu rokā, jo daudz strādāju pie datora. 🙂

  4. Njāa… man savā mūžā bija 3 datori (no kuriem pirmais bija kopīgs ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem) 🙂 Īsti piedzīvojumi ar datoriem nav bijuši… nejaucu tos laukā… neko no pamatkomplektācijas neesmu mainījis… vienīgi, ir bijušas problēmas ar monitoriem (divi aizgāja pa pieskari).
    P.S. starp citu… tavs pārdotais monitors vēl joprojām strādā 😉

Ir ko piebilst?