Kas man visvairāk riebjas gaļēdājos

Tas ka viņi ēd gaļu? Nē. Tas gan nenozīmē, ka es negribētu, lai visi cilvēki ar laiku atteiktos no dzīvnieku lietošanas uzturā, bet es neticu, ka tas ir iespējams. Vismaz manas dzīves laikā noteikti nē. Turklāt, ja no ēdienkartes izsvītro visus gaļas produktus, diezgan maz kas paliek pāri. Vismaz Latvijā. Un tas varbūt ir pat būtiskākais iemesls, kādēļ veģetāriešu Latvijā ir tik maz. Jo īsti nav alternatīvu. Pārtikas veikaliem, restorāniem, ēdnīcām utml. acīmredzot vienkāršāk ir uzskatīt, ka veģetāriešu Latvijā tikpat kā nav vai ka ar viņiem nav vērts rēķināties. Tas mani varbūt mazlietiņ skumdina, bet neuztrauc.

Man visvairāk riebjas dažu gaļēdāju attieksme, ar kuru jāsastopas apbrīnojami bieži.

Tie veģetārieši taču nav normāli! Un vegāni, tie vispār nav cilvēki! Normāli ir tikai ēst gaļu! Tikai! Jo tas ir dabiski! Viss pārējais ir nenormāli!

Cilvēki ar apmēram šādu attieksmi atrodas praktiski katrā lielākā kompānijā. Un viņi reti kad tur mēli aiz zobiem. Īpaši šīs runas panesas, ja esmu kopā ar draudzeni, kas arī nelieto uzturā dzīvniekus. Arī bijušajā darbā, kur bija kolēģe veģetāriete, nācās dzirdēt naida izvirdumus. Pret mani tieši un mani vienu pašu vēl nekad neviens atklāti nav vērsies. Laikam tādēļ, ka neesmu sieviete. Tas šķiet stulbi, bet cita izskaidrojuma man nudien nav.

Es nevienam neuzmācos ar savu gaļas neēšanu un nebakstu ar pirkstu acī, ka otrs, manuprāt, rīkotos labāk, ja no dzīvnieku lietošanas uzturā atturētos. Bet nez kādēļ vienmēr ir īpatņi no otras puses, kuri savu agresiju nespēj ielikt pieklājības rāmjos. Varbūt tādēļ, ka paši klusībā nojauš, ka īsti jau nav, ko likt veģetāriešiem pretī? Tas, ka ar savu uzvedību viņi paši ir mazliet nenormāli, viņiem prātā nekad neienāk. Paši droši vien visu dzīvi cenšas ierakstīties dažādos rāmjos un standartos un uzskata, ka pareizi ir dzīvot tikai tā kā viņi. Ne citādāk. Tā kā tādi mazi fašisti.

Principā es neredzu problēmas mierīgai sevis kopsadzīvošanai ar gaļēdājiem. Ja tikai nebūtu šo fašistu.

Reizm man pat mazliet bailīgi paliek, iedomājoties, kā būtu, ja es publiski paziņotu, ka esmu gejs, čigāns, čukča vai biseksuālists.

2 thoughts on “Kas man visvairāk riebjas gaļēdājos

  1. Piekrītu, ka kategoriskums nekam neder.
    Tava atzīšanās čigānā izraisītu sabiedrībā droši vien tādu pašu sašutuma izvirdumu kā tas, ja es savā medību kolektīvā paziņotu, ka, lūk, sava nomedītā sivēna akniņas ar vīriem necepšu un neēdīšu, jo esmu kļuvis par veģetārieti =]

    1. Šo gandrīz vai kārojas notestēt. Man tikai ne pārāk velk tusēties līdzi mednieku kolektīvam, vērojot, kā no sākuma tavi biedri krīt gar zemi aiz smiekliem un pēcāk sauc tevi dažādos lietvārdos, kas saistīti ar ekskrementiem. Toties tu kā vīrs ar dzelžainu pārliecību turies pie sava – neēdīšu un viss līdz čomi beidzot klusi vienojas, ka nākamās reizes labāk ies pamedīt bez tevis.
      Tā dēļ varētu gandrīz vai pasludināt sevi par čigānu, tikai kurš nu man vairs ticēs 🙂

Ir ko piebilst?