Vasaras sākumā ar meitu iegriezāmies Lucavsalas bibliotēkā. Meita šķirstīja savas grāmatiņas, bet es laika īsināšanai plauktos atradu Zvēru kapiņus. Par Stīvenu Kingu, protams, esmu lasījis un dzirdējis, bet viņa paša grāmatas agrāk lasījis nebiju. Neticēju, ka šausmu literatūra mani spēs īpaši ieinteresēt. Bet neko potenciāli aizraujošāku plauktā tāpat neredzēju un domāju, ka var jau arī mazliet palasīt.
Nākošo reizi Lucavsalā viesojos pēc kāda pusotra mēneša. Šoreiz jau apzināti ņēmu Zvēru kapiņus. Jau izlasīto atcerējos itin labi un šoreiz arī sanāca vairāk laika pievērsties lasīšanai. Sapratu, ka izlasīt grāmatu tomēr gribēsies un mājās izpētīju, ka ir atrodama arī elektroniskā versija. Lasīju to vaļas brīžos telefonā, bet, tuvojoties beigām, paņēmu elektronisko grāmatu un lasīju mērķtiecīgāk.
Par ko tad īsti grāmata ir? Ārsts Luiss ar sievu, kaķi un abiem mazajiem bērniem pārvācas dzīvot uz māju Ladlovā. Tur viņš uzzina, ka netālu ir tāda dzīvnieku kapsēta, kur izsenis tiek apglabāti mājdzīvnieki. Sievai šī kapsēta ļoti nepatīk. Viņai vispār nepatīk jebkas, kas saistīts ar nāvi.
Tālāk rindkopā izstāstu grāmatas saturu! Gadās tā, ka Luiss mājās paliek viens un kaķi notriec automašīna. Draugs un kaimiņš, zinot, ka Luisa meita kaķim ļoti pieķērusies, ved Luisu kaķi apglabāt uz vēl vienu zvēriņu kapsētu. Uz to ir grūti tikt, pa ceļam spokojas, bet kaķis tiek apglabāts. Nākošajā dienā kaķis atgriežas mājās, bet ne īsti savā ādā un nenomazgājami smird. Pēc kāda laika auto notriec arī Luisa mazo dēlēnu, kurš, protams, arī tiek apglabāts zvēriņu kapsētā. Dēliņš atgriežas kā neveikls zombijs un ķeras pie slepkavībām. Tiek gan kaimiņam, gan mātei, gan gandrīz arī tēvam, bet viņš kaut kā pamanās izvairīties un ar trešo mēģinājumu dēliņu – zombiju nošpricē ar morfiju. Tad Luiss nosvilina kaimiņa māju ar līķiem tur iekšā un steigšus stiepj sievas nedzīvo ķermeni un zvēru kapiņiem. Grāmata beidzas ar sievas atgriešanos.
Interesanti, ka pats Stīvens Kings savulaik dzīvojis blakus lielceļam, uz kura regulāri notriekti dzīvnieki, tai skaitā viņa meitas kaķis.
Neuzrunāja mani šī grāmata. Pirmkārt, esmu visai drošs, ka eksistē neizskaidrojami spēki, bet neticu ļaunumam. Otrkārt, man no nāves nav tik ļoti bail, ka par to nespētu domāt vai runāt. Mana un citu dzīvo radību nāve ir tikai laika jautājums un labi ka tā. Ja būtu atrasts veids, kā dzīvot mūžīgi, tad esmu pilnīgi drošs, ka tajā valdītu mūžīgs Staļins. Treškārt, (ārsts!) Luiss netiek galā ar sava ego pabīdīšanu malā un parūpēšanos par sievas un meitas labsajūtu. Man tas šķiet diezgan nožēlojami un laupa līdzjūtību pret viņu pašu. Ceturtkārt, ne īpaši gudrais sižets un tā paredzamība.
Ja vērtē paņēmienus, kā grāmata uzrakstīta, kā tiek radīta šausmu sajūta vai radīta interese lasītājā, tad gan grāmatai nav ne vainas. Nesapratu tikai vienu – kāpēc autors dod mājienu, ka kaimiņš Džads jauc, kurā gadā apbedījis savu suni.
Subjektīvais baudījums 5/10. Šķiet, ka filmu skatīties (esot pat divas tādas) varētu būt interesantāk.