Žans Pols Sartrs – Nelabums

Šo ne pārāk apjomīgo grāmatu paņēmu rokās, kad biju aizbraucis ciemos. Pabeidzu to jau mājās. Iespaidi ir, bet aprakstīt grūti. Tāda veida literatūru neesmu lasījis.

Grāmatas galvenais varonis Antuāns Rokentins ir ļoti vientuļš. Viņš neparasti dziļi izjūt un apraksta eksistenci. Gan savu, gan citu cilvēku, gan augu, gan priekšmetu. Antuāna paša eksistencei vienlaikus gan ir, gan nav jēgas. Viņam tas ir sarežģīti. Citādi nekas daudz nenotiek. Vikipēdijas ierakstā par šo grāmatu pat nav sadaļas sižets.

Varētu domāt, ka tāda grāmata ir neizsakāmi garlaicīga, vismaz tādam lasītājam kā es, kas diez ko nemīl varoņu pārdomas. Tomēr tā nebija. Par aizraujošu darbu šo nekādi nenosaukšu, bet Antuāna novērojumi un domu gaita nav lieki samāksloti vai pārlieku emocionāli. Svarīgi arī, ka autors nemēģina lasītājam tieši vai slēpti iemānīt savas filozofiskās atziņas. Galvenajam varonim ir domas, ko varētu kāroties pasniegt kā augstas patiesības vai vērtīgas atziņas, bet tās parādās Antuāna iekšējā monologā un savā domu plūdumā viņš nemēģina sevi īpaši pārliecināt par savu domu vai jūtu patiesumu.

Man nav gluži skaidrs, kāpēc šis darbs savā laikā bijis tik slavens. Starp citu, tā oriģinālajā versijā pirms cenzūras esot bijis vairāk seksa un populisma. Nezinu, kas tieši domāts ar populismu, bet man žēl, ka nav lasāms tieši oriģināls. Tas būtu vēl spilgtāks un neparastāks. Saprotu, ka tas laiks bija daudz konservatīvāks, bet tik savdabīgi rakstītu grāmatu ielikt normalitātes rāmjos zināmā mērā ir vardarbība pret mākslu.

Subjektīvais baudījums 8/10. Elektroniski to varot dabūt te.