Par lasītāju vilcienā biju lasījis daudz jūsmīgu atsauksmju, tāpēc biju iekļāvis savā “kaut kad izlasīt” sarakstā. Kad tā reize pienāca, izlasīju grāmatu ātri, dažās dienās. Sākums diez ko nepatika, bet beigas bija patiešām skaistas. Labi, ka ne otrādi.
Galvenais varonis Belnēns Vemols (nevis Velnēns Bemols, kā bieži jauc) strādā ar iekārtu, kas grāmatas sasmalcina un pārvērš celulozes masā. Attiecīgi iekārta veic labu darbu – dod otru dzīvi nederīgiem papīriem. Tomēr Vemola kungs tā nedomā. Viņš šo mašīnu un tās darbu uzlūko ar riebumu. Mammai Belnēns stāsta, ka strādā izdevniecībā par redaktora palīgu, jo viņam no patiesības ir kauns. Tajā pašā laikā viņš turpina strādāt ar iekārtu Zerstor 500 un nemaz neapsver iespējamo darba maiņu. Gan Belnēna Vemola, gan viņa kolēģu un priekšnieku attieksme pret mašīnu un tās darbu ir ļoti emocionāla. Vemols neieredz grāmatu iznīcināšanu un, tīrot Zerstor 500, pa kluso ķeksē laukā veselas grāmatu lapas. Tās viņš skaļi lasa rīta vilcienā, braucot uz darbu. Šķiet, daudziem pasažieriem tas patīk un kādurīt viņu pat uzaicina lasīt pansionātā.
Interesanti kļūst, kad Vemola rokās nonāk kādas meitenes autobiogrāfiski pieraksti. Viņš tos rūpīgi izlasa, mazliet zaudē sirdi un galvu, un tālāk jau jālasa pašiem.
Subjektīvais baudījums 7/10.