Vecā Apvāršņa sērija tomēr ir diezgan patīkama izvēle, ja tajā brīdī nevelk uz stāstiem vai romāniem. Pagaidām ne uz ko sevišķi nelāgu Apvārsnī neesmu uzdūries.
Tules pēdējie karaļi ir par Grenlandes eskimosiem. Franču autors četrdesmito gadu beigās, piecdesmito sākumā dodas ekspedīcijā uz Grenlandi. Tur viņš pavada apmēram gadu. Autors gan dzīvo kopā ar eskimosiem, gan dodas zīmēt kartes, gan ievāc iežu paraugus. Naudas viņam nav tik daudz, cik gribētos, un to pašu mazumiņu viņš sagrabinājis, cīnoties ar parādiem Francijā. Un no vienas puses viņš pat zina, ka viņa kartēšanas darbs pēc kāda laika tiks atkārtots labākā kvalitātē, bet Malorī tomēr turpina savu darbu.
Tā laika eskimosi dzīvo mazītiņos ciematos. Ēd gandrīz vienīgi gaļu un ir pilnībā atkarīgi no medībām. Laikā, kad tur ierodas autors, dzīve pamazām modernizējusies. Ciematiņā darbojas dāņu veikals. Eskimosi tajā pārdod nomedīto dzīvnieku ādas un par iegūto naudu iepērk kafiju, šaujamieročus, konfektes un visu ko vēl.
Par seksu autors neraksta (varbūt PSRS cenzūra pie vainas), bet noprotams, ka tāds viņam ir bijis un laikam ne ar vienu vietējo sievišķi vien. Vispār viņi tur daudz nekautrējoties. Dabisks process galu galā un iglu noslēpties no ģimenes locekļiem tāpat nevar.
Malorī eksimosus apmeklējis 1947. gadā, pēc tam 1967. gadā un īsi aprakstījis, ka viss kļuvis sliktāk. Tradicionālais dzīvesveids pamazām atmests. Parādījusies alkoholisma problēma.
Lielas izmaiņas ieviesusi ASV slepenā skrejceļa būvēšana, vietējos faktiski aizspiežot citur.
Jo tuvāk beigām, jo grūtāk saprast, cik grāmatā lasāmas paša autora domas un cik ļoti tās interpretētas par labu PSRS vajadzībām. Skaidrs, ka autora it kā sajūsma par PSRS paraugattieksmi pret mazajām tautām ir vai nu meli, vai totāla nekompetence.
Bet vispār lasīt bija interesanti.
Ja tagad paskatās google maps vienu no aprakstītajām vietām, nekādus iglu neredz, to vietā ir koka namiņi. Diez, kas no eksimosu vēsturiskā dzīvesveida ir saglabājies līdz mūsdienām?
Subjektīvais baudījums 7/10.