Savā 2 km ar kko nelielajā velogabaliņā uz darbu es regulāri pārkāpju CSN. Iemesls tam parasti ir diezgan muļķīgi noregulētās krustojumu gaismas, kur ilgi jānīkst pie sarkanā, kad brauktuve ir tukša. Protams, ar laiku ir saprasts, kā šīs gaismas darbojas, no kurienes parādās mašīnas un kur jāskatās, ja gribi lidot pāri. Tāds ir, piemēram, Rūdolfa / Pērnavas krustojums, daļēji arī Deglava / Valmieras. Tādos gadījumos es zinu, ka pārkāpju CSN un tādēļ rūpīgi apskatos apkārt pirms manevra veikšanas. Līdz šim nepatīkamu situāciju tādēļ nav bijis.
Šorīt gribu šķērsot Deglava / Valmieras krustojumu. Braucu normālā tempā, tas ir, labi ja kādi 15 km/h, braucu pa trotuāru un ieraugu – man deg zaļais. Nevis mirgo vai ir tikko iededzies, bet deg zaļais. Īpaši apkārt neskatos, braucu pāri un skatos – virzienā no Pļavniekiem uzsāk paātrinājumu 22. trolejbuss. Es vēl lāgā neticu, ka viņš man nedos priekšroku, jo man viennozīmīgi ir zaļais. Šis turpina paātrināties un man jau vairs nekas cits neatliek kā lidot pāri. Būtu jau it kā tikai neomulīgi, ja vien trolejbuss nebūtu jau paspējis nogriezt vietu, kur ir pazeminātā apmalīte. Ne jau katru riteni var pārraut lidojumā pāri asajai kantij, bet trolejbusa vadītājam tas, protams, nerūp. Nebremzējot lidoju pāri asajai kantij, iepriekš nezinot, ar ko tas beigsies. Beidzās laimīgi, bet par centimetru tiesu.
Tā, lūk, ar to krustojumu šķērsošanu pie zaļas gaismas.