Voleri, Daugavgrīva 2022

Par mūsu mazajiem putnošanas braucieniem parasti nerakstu, bet iedomājos, ka vismaz kādu derētu iemūžināt arī rakstiski. Cītīgākajiem putnotājiem pārsteigumu nebūs. Neputnotājiem varbūt būs interesanti paskatīties, ka Rīgā var samērā viegli konstatēt lielu skaitu dažādu, interesantu putnu. Ņemam arī līdzi bērnus, kas uzliek savus ierobežojumus pieveicamajam attālumam un aktivitāšu ilgumam.

Katram putnotājam ir savas iecienītās vietas. Mēs vismaz reizi gadā cenšamies aizbraukt uz Voleriem un aiziet līdz Hapaka grāvim. Piemērotākais laiks apmeklējumam, man šķiet, ir neilgi pēc melnā mušķērāja atlidošanas. Kad kokiem izplaukušas lapas, daudz grūtāk kaut ko saskatīt.

Pie Voleriem atrodas Krēmeru dabas liegums. Tā ir samērā neliela, purvaina teritorija ar ezeriņu un niedrēm. Agrākos gadus gandrīz nebija iespējams saskatīt, kas ezeriņā notiek, bet tagad daļa no niedrēm ir nopļautas un redzamība ir būtiski uzlabojusies.

Šogad tur jau bijām aprīļa vidū, bet, kā pašiem likās, mazliet par agru. Tomēr arī tad redzējām sev neierastākus putnus – Sāmsalas dižpīles, platknābjus, baltvēderus, kaņepīšus, ziemas žubīti, niedru lijas.

Šoreiz pīļu bija pavisam maz. Daži lauči un meža pīles. Tālumā izdevās saskatīt arī pelēko pīļu pāri. Tas nav īpašs retums, bet Rīgas kanālā tādas redzēt nevar.

Ostas teritorijā aiz žoga saimniekoja akmeņčakstīte.

Tālāk pie takas, kas ved cauri mežiņam, neko daudz redzēt nevarēja, bet dzirdēt gan. Saklausījām čuņčiņu, vītīti, žubīti, dzelteno stērsti, svirlīti, lielo zīlīti, zilzīlīti, sarkanrīklīti. Pārlidoja dižknābis. Pavisam maz dziedāja tītiņš un gaišais ķauķis. Ilgāku laiku galvu lauzījām par kāda ķauķa dziesmu. Tad izdevās dziedātāju – melngalvas ķauķi ieraudzīt un viss kļuva skaidrs. Pa laikam lūdzām bērnus turēties gabaliņu nostāk, jo blakus tādiem ievērojamiem trokšņu avotiem var dzirdēt tikai tuvākos un skaļākos dziedātājus. Bērni kādu laiku sevi varēja izklaidēt ar zaķskābeņu ēšanu.

Izejot no mežiņa, pļavā pie Beķergrāvja ielas varēja redzēt vien lauku zvirbuli un tālumā, šķiet, kaņepīšus. Pagājušajā reizē iežogotās teritorijas sargs nelaipni pieprasīja, lai pat netuvojamies žogam. Šoreiz, iespējams, sargs bija cits un laukā no mājiņas neskrēja.

Aizgājām līdz Hapaka grāvim un gabaliņu gar to. Parasti tur ir kāds zalktis. Pagājušajā reizē gāju lēni, klusi un cieši vēroju krūmus sev priekšā, vai no tiem neizlidos kāds putniņš. Tas diemžēl beidzās ar uzkāpšanu zalktim. Pats pat nemanīju, aizmugurē ejošie sacēla trauksmi. Žēl, protams, bet vairs neko nevarēja darīt.

Šoreiz cītīgāk vēroju zemi. Redzējām narcises. Putniņu bija maz, grāvī peldēja lauči un gulbis. Izdevās netālu pamanīt paprāvu čūsku, kas aši noslēpās zaru kaudzē.

Atpakaļceļā pievērsām uzmanību celtniecības procesam Krēmeru dabas lieguma teritorijā. Īsti nezināju, kā tādā gadījumā rīkoties. Safotografēju un pēc dažām stundām caur latvija.lv nosūtīju lūgumu Dabas aizsardzības pārvaldei un Rīgas domei pārbaudīt nepieciešamos saskaņojumus.

Tālāk devāmies uz Daugavgrīvu. Pusdienu pauzē pie stāvlaukuma vērojām teritoriju un piefiksējām zvirbuļvanagu, kādu mājas strazdus satraucošu piekūnu, ķīvītes, žagatas, vārnas, niedru stērstes, niedru lijas, baltos gārņus, gaišo ķauķi, mājas zvirbuļus, bezdelīgas un kovārņus.

Tālāk aizgājām līdz laipai, kas ved cauri purvainai teritorijai. Pie tās pētījām purva tilbīti. Pa to laiku mums priekšā aizgāja pāris ar suni, par ko biju sašutis. Tā ir aizsargājama dabas teritorija, suns tajā rada traucējumu. Mums tuvāk esošā tibīte nekavējoties pacēlās spārnos un aizlidoja, lai arī suns no tās bija diezgan tālu.

Mums par laimi bija arī citas purva tilbītes. Vēl redzējām dzeltenās cielavas un zivju gārni.

Pārsteigums bija redzēt meža zosu pāri ar četriem grūti pamanāmiem zoslēniem.

Bērni atrada un brīdi paspēlējās ar paprāvu bezpunktu mārīti. Vēlāk to dabasdatos klasificēja kā apšu lielo lapgrauzi.

Pie jūras varējām labi saklausīt kākauļus. Izskatījās tie neparasti, sākumā nesapratu kāpēc. Tikai mājās, noteicēju šķirstot, sapratu, ka nekad agrāk tos nebiju redzējis vasaras tērpā.

Ieraudzījis tālumā zīriņu uz zemes, devos to nopētīt. Lidojumā atšķirt upes un jūras zīriņus es neprotu. Šis bija Rīgai parastākais upes zīriņš.

Dodoties atpakaļ, saklausījām ezeru ķauķi. Uzreiz dzīvesbiedrenei izdevās saskatīt arī somzīlīti. Es paliku bešā, bet ilgi nevajadzēja bēdāties, jo saskatījām arī tās ligzdiņu. Apdzīvotu, varēja redzēt, ka putniņš no tās izlido laukā.

 

Kopumā sanāca skaista un sugu skaita ziņā ražīga diena. Pavasarī, kamēr tas vēl ir, jāskatās putni. Vasarā tie būs daudz klusāki un tad varēs darīt ko citu.